Rohans ar acs kaktiņu pamanīja, ka astrogators paver muti, lai pajautātu līdzās stāvošajam Galvenajam Inženierim, vai lauks izturēs — taču neierunājās. Nepaspēja.
Melnais virpulis, aizas sienas, krūmāji — tas viss sekundes daļā pazuda. Skats bija tāds, it kā klinšu plaisas dibenā būtu sācies vulkāna izvirdums. Dūmu un verdošas lavas, klints šķembu stabs, beidzot — milzu mākonis, vēdinādams tvaika plīvurus, cēlās arvien augstāk, līdz garaiņi, kas droši vien bija radušies no strauta verdošā ūdens, sasniedza pusotra kilometra augstumu, kur lidinājās televīzijas adapters. «Ciklops» bija iedarbinājis antimatērijas izstarotāju.
Neviens no vadības kabīnē esošajiem nepakustējās un pat neierunājās, bet neviens arī nevarēja apvaldīt atriebīga gandarījuma sajūtu: tas, ka tā bija nesaprātīga, nesamazināja tās intensitāti. Varēja domāt, ka mākonis beidzot sastapis sev cienīgu pretinieku.
Jebkādi sakari ar «Ciklopu» uzbrukuma brīdī bija pārtrūkuši, un kopš šī mirkļa cilvēki redzēja tikai to, ko caur septiņdesmit kilometru biezu virmojošas atmosfēras slāni pārraidīja lidojošās zondes ultraīsie viļņi. Pār cīņu, kas liesmoja slēgtajā aizā, uzzināja arī ļaudis ārpus vadības kabīnes. Tā komandas daļa, kas bija nodarbināta ar alumīnija barakas nojaukšanu, pameta darbu. Apvāršņa ziemeļaustrumu pamale iemirdzējās, it kā tur taisītos lekt otra saule, spēcīgāka par to, kas atradās zenītā; taču drīz vien blāzmu apslāpēja dūmi, kas kā milzīga sēne izauga debesīs.
Tehniķiem, kas kontrolēja telezondes darbību, nācās to atvilkt atpakaļ no kaujas epicentra un pacelt četru kilometru augstumā. Tikai tagad zonde atstāja nemitīgo eksploziju radīto gaisa strāvojuma joslu. Nebija redzamas ne klintis, kas iejoza aizu, ne pinkainās nogāzes, pat ne melnais mākonis, kurš bija no tām izlauzies. Ekrānus piepildīja lliesmojošu šķembu parabolu sašvīkoti uguns un dūmu mutuļi; zondes akustiskie , indikatori pārraidīja nepārtrauktu, te vājāku, te stiprāku dārdoņu, it kā ievērojamu kontinenta daļu plosītu zemestrīce.
Likās dīvaini, ka drausmīgā cīņa joprojām vēl turpinās. Dažas desmit sekundes pēc tam, kad bija sācis darboties antimatērijas izstarotājs, aizas dibenam un visai «Ciklopa» tuvākajai apkārtnei vajadzēja sasniegt kušanas temperatūru. Un patiesi, klintis nosēdās, gāzās, pārvērtās par lavu un jau bija redzama tās sarkani mirdzošā straume, kas sāka vagot ceļu uz aizas izeju dažus kilometrus no kaujas degpunkta. Kādu brīdi Horpahs pārlika, vai tikai izstarotāju elektronizslēdzēji nav iesprūduši, jo likās neiespējami, ka mākonis varētu vēl turpināt uzbrukumu tik graujošam pretiniekam, taču tas, kas parādījās ekrānā, kad pēc jaunas pavēles zonde pacēlās vēl augstāk, sasniedzot troposfēras robežu, pierādīja, ka viņš maldās.
Tagad redzeslauks aptvēra jau ap 40 kvadrātkilometru. Šajā aizām izvagotajā teritorijā sākās dīvaina rosme. Šķietami palēninātā tempā — tas gan nebija nekas cits kā novērošanas punkta attāluma sekas — no melniem izplūdumu plankumiem klātajām klinšu nogāzēm, no iegruvumiem un alām izšāvās jauni un jauni melni mutuļi, kas, lidojuma laikā savienodamies un koncentrēdamies, tiecās uz kaujas degpunktu. Dažas minūtes varēja likties, ka bez mitas krītošā tumšā lavīna apslāpēs atomuguni un ar savu masu nodzēsīs to, taču Horpahs zināia, kādas enerģētiskas rezerves slēpjas cilvēku rokām uzbūvētajā briesmonī.
Apdullinošie, ne uz mirkli nerimstošie dārdi, kas nāca no skaļruņiem, piepildīja vadības kabīni; vienlaikus trīs kilometrus augstās liesmu mēles izspraucās cauri uzbrūkošo mākoņu blāķiem un sāka lēnām rotēt, izveidojot kaut ko līdzīgu ugunīgām sudmalām; veseli gaisa slāņi vibrēja un liecās no karstuma, kura centrs pēkšņi sāka pārvietoties.
«Ciklops» nezināmu iemeslu dēļ tagad virzījās atmuguriski, un, ne mirkli nepārtraukdams cīņu, lēnām atkāpās uz aizas izeju. Varbūt tā elektronsmadzenes rēķinājās ar to, ka atomsprādzieni iedragās nogāžu pamatus, tās nogrūs uz mašīnas, un, pat ja pēdējai izdotos palikt neskartai, manevrēšana tomēr būtu apgrūtināta. Tā vai citādi, «Ciklops» cīnīdamies centās izspraukties brīvākā laukumā, un mutuļojošās liesmu brāzmās vairs nebija izšķirams, kura ir tā izstarotāju uguns un kura — ugunsgrēka liesmas, kas — mākoņa atliekas un kas — grūstošo klinšu smaiļu putekļi.
Šķita, ka kataklizmas apmēri jau sasnieguši kulmināciju. Taču nākamajā mirklī notika kaut kas neticams. Ainava ekrānā uzliesmoja, iezaigojās baismīgā, žilbinošā baltumā, pārklājās ar miljarda sprādzienu rētām, un jauns antimatērijas uzplūds iznīcināja visu ap «Ciklopu» — gaisu, klinšu šķembas, tvaikus, gāzes un dūmus. Tas viss, pārvērties par viscietāko starojumu, sašķeļot aizu uz pusēm, kilometra garumā ieskāva mākoni anihilācijas apkampienos un uzsprāga gaisā, it kā katastrofā būtu izgrūstas pašas planētas iekšas.
«Neuzvaramais», kuru no šī baismīgā trieciena epicentra šķīra septiņdesmit kilometru, salīgojās, seismiskie viļņi aizvēlās pāri tuksnesim, ekspedīcijas transportieri un pie nobrauktuves stāvošie energoboti izkustējās no savām vietām, bet pēc dažām minūtēm no kalniem rēkdams atlidoja blīvs viesulis, ar acumirklīgu kvēli apsvilināja sejas cilvēkiem, kuri meklēja patvērumu aiz mašīnām, un, uzvandījis virmojošu smilšu sienu, aiztraucās tālāk, uz bezgalīgo tuksnesi.
Acīmredzot kāda šķemba bija trāpījusi pa televīzijas zondi, kaut gan tobrīd tā atradās trīspadsmit kilometru no kataklizmas centra. Sakari nepārtrūka, bet ievērojami pasliktinājās attēls, ko bieži izkropļoja traucējumu švīkas. Pagaja minūte, un, dūmiem mazliet izklīstot, Rohans, sasprindzinājis redzi, ieraudzīja cīņas nākamo etapu.
Tā nebija beigusies, kā viņš nule bija domājis. Ja uzbrucēji būtu bijušas dzīvas būtnes, slaktiņš droši vien būtu piespiedis nākamās ierindas atkāpties vai vismaz apstāties pie liesmojošās elles vārtiem. Bet te nedzīvais cīnījās ar nedzīvo, atomuguns neapsīka, tā tikai pārveidojās un mainīja galvenā trieciena virzienu. Un tad Rohans pirmo reizi saprata vai, drīzāk gan, neskaidri nojauta, kā vajadzēja izskatīties kaujām, kuras reiz bija risinājušās uz tuksnešainā Regis III un kurās vieni roboti sagrāva un sašķaidīja citus, kādas atlases formas izmantoja nedzīvā evolūcija un ko nozīmēja Laudas vārdi, ka pseidokukaiņi uzvarējuši, būdami vislabāk pielāgojušies. Vienlaikus viņam iešāvās prātā doma, ka kaut kas līdzīgs kādreiz šeit jau būs noticis, ka nedzīvajai, neiznīcināmajai, ar saules enerģiju biljonos kristāliņu fiksētajai mākoņa atmiņai jāsatur zināšanas par šādām sadursmēm, ka tieši ar līdzīgiem vientuļiem vienpatņiem, labi bruņotiem milžiem, ar robotu ģints atommamutiem pirms daudziem daudziem gadsimtiem nācies tikt galā šiem nedzīvajiem nieciņiem, kuri šķietami nebija nekas, salīdzinot ar visu iznīcinošām izlāžu liesmām, kas spēja sašķelt klintis. Un ka tas, kas ļāva viņiem saglabāties un pārvērta šo milzu briesmoņu bruņuplāksnes sarūsējušos lūžņos, kuri mētājās plašajā tuksnesī, smiltīm apbērtos kādreiz precīzo elcktromehānismu ģindeņos, — ka tas nav nekas cits kā neticama, vārdā nenosaucama drosme, ja vien šo vārdu varēja lietot attiecībā uz titāniskā mākoņa kristāliņiem. Bet kādu gan citu vārdu te varēja rast…? Un, pašam neapzinoties, Rohans, Vērodams mākoņa tālāko darbību un skatīdams līdzšinējās hekatombas, nespēja atturēties ,no apbrīna …