Jā, mākonis turpināja uzbrukumu. Tagad virs tā rēgojās tikai atsevišķas visaugstākās klinšu smailes. Viiss cits, visa kalnu un aizu zeme pazuda melnu viļņu vālos, kas koncentriski traucās no visām apvāršņa pusēm, lai gāztos liesmojošajā piltuvē, kuras centrā atradās aiz vibrējoša sakaitēta aizsega neredzamais «Ciklops». Šis šķietami bezjēdzīgais, ar milzu zaudējumiem apmaksātais spiediens tomēr nebija gluži bez izredzēm uz panākumiem.
Rohans un visi pārējie, tagad jau bezspēcīgi raudzīdamies vadības kabīnes ekrānā, bija skaidrībā par to. «Ciklopa» enerģētiskās rezerves praktiski bija neizsmeļamas, taču, turpinoties anihitl ācijas ugunij, par spīti varenajiem drošinātājiem, par spīti antiradiācijas atstarotājiem segumiem izstarotājs uztvēra kādu sīksīku zvaigžņu temperatūras daļiņu, tā atgriezās uz savu avotu, un mašīnas iekšām vajadzēja arvien vairāk sakarst. Tāpēc arī uzbrukums tika turpināts ar tādu niknumu, tāpēc tas sākās no visām pusēm uzreiz. Jo tuvāk bruņu pārvalkiem notika kārtējās sadursmes ar iznīcībā lidojošo kristāliņu krusu, jo vairāk sakarsa aparatūra. Neviens cilvēks jau sen nebūtu varējis izturēt «Ciklopa» kabīnē, iespējams, ka mašīnas keramita bruņas jau kvēloja sarkanas kā ķirši — bet viņi redzēja tikai zem dūmu kupola pulsējošu gaišzilu uguns kamolu, kas lēnām, soli pa solim vēlās atpakaļ uz aizas izeju, tā ka mākoņa pirmā uzbrukuma vieta tagad atradās trīs kilometrus uz ziemeļiem, atsegdama savu šausminošo, izkveldēto, izdedžu un lavas slāņiem klāto virsmu, ar pārpelnojušos brikšņu atliekām, kas nokarājās no sakapātajām klintīm, un tajās iestrēgušām metāla gubām, ko bija ķēris kristāliņu termiskais trieciens.
Horpahs lika izslēgt apdullinoši dārdošos skaļruņus un pajautāja Jazonam, kas notiks, kad temperatūra «Ciklopā» pārsniegs elektronsmadzeņu izturības robežu.
Zinātnieks ne mirkli nekavējās ar atbildi:
— Izstarotājs tiks izslēgts.
— Bet spēka lauks?
— Lauks ne.
Uguns kauja jau pārvietojās uz līdzenumu aizas izejas priekšā. Piķa okeāns vārījās, bangoja, meta virpuļus un ellišķīgām brāzmām gāzās liesmainajā rīklē.
— Tad jau laikam drīz … — sacīja Kronotoss, vērojot mēmajā ekrānā vētraini mutuļojošo attēlu. Pagāja vēl viena minūte. Pēkšņi liesmojošās piltuves mirdzums strauji pavājinājās. To aizsedza mākonis.
— Sešdesmit kilometru no mums, — teica sakaru tehniķis, atbildēdams uz Horpaha jautājumu. Astrogators izziņoja trauksmi. Visi cilvēki tika atsaukti savos posteņos. «Neuzvaramais» ievilka nobrauktuvi, pasažieru liftu un aizvēra lūkas. Ekrānos nozibsnīja. Liesmainā piltuve parādījās atkal. Taču šoreiz mākonis tai neuzbruka; tikko mākoņa lēveri, uguns skarti, iemirdzējās, viss pārējais sāka atkāpties aizu virzienā, iegrimstot to ēnainajā labirintā, un skatītāju acīm parādījās šķietami neskartais «Ciklops». Tas joprojām ļoti lēnām ripoja atmuguriski, apšaudot ar nepārtrauktu uguni visu apkārtni: klintis, smiltis, kāpas.
— Kāpēc tas neizslēdz izstarotāju!? — kāds iesaucās. It kā saklausījusi šos vārdus, mašīna beidza mest izlāžu zibeņus, apgriezās un arvien pieaugošā ātrumā aizripoja tuksnesī. Lidojošā zonde tai sekoja; pēkšņi cilvēki ieraudzīja kaut ko līdzīgu uguns pavedienam, kas neticamā ātrumā drāzās viņiem sejās, — un, iekams viņi apjēdza, ka «Ciklopa» izstarotājs sašāvis zondi un viņi redz šāviņa trasē anihilēto gaisa molekulu svītru, — visi neviļus atkāpās, it kā baidoties, ka lādiņš izrausies no ekrāna un sprāgs vadības kabīnē. Tūlīt pēc tam attēls pazuda un ekrānu piepildīja tukša gaisma.
— Tas sašāva zondi! — iekliedzās tehniķis pie vadības pults. — Astrogator!
Horpahs pavēlēja izšaut otru zondi; «Ciklops» bija jau tik tuvu «Neuzvaramajam», ka viņi ieraudzīja to tūlīt, tikko zonde bija uzņēmusi augstumu. Jauns ugunīgs pavediens, un arī šī zonde bija pagalam. Pirms vēl attēls pazuda, viņi paspēja zondes redzeslaukā saskatīt savu kuģi; «Ciklops» atradās no «Neuzvaramā» ne tālāk par desmit kilometriem.
— Vai viņš jucis, vai, — satraukts ierunājās otrais tehniķis, kas uzmanīja aparatūru. Šie vārdi it kā atvēra kādas durvis Rohana smadzenēs. Viņš palūkojās komandierī un saprata, ka arī tas domā to pašu. Tagad Rohanam bija tāda sajūta, it kā locekļus, galvu, visu ķermeni ar svina smagumu pielej bezjēdzīgs un uzmācīgs sapnis. Tomēr pavēles tika dotas: komandieris lika izšaut vispirms ceturto, tad piekto zondi. «Ciklops» iznīcināja tās citu pēc citas kā snaiperis, kas izklaidējas, šaudams kustīgos mērķos.
— Man vajadzīga pilna jauda, — Horpahs sacīja, nenovērsdams skatienu no ekrāna.
Galvenais Inženieris kā pianists, kas ņem akordu, ar abām rokām uzsita pa sadales pults taustiņiem.
— Starta jauda pēc sešām minūtēm, — viņš pateica.
— Man vajadzīga pilna jauda, — Horpahs atkārtoja aizvien vēl tai pašā tonī, bet vadības kabīnē iestājās tāds klusums, ka bija dzirdama releju sanēšana aiz emaljētajām starpsienām, it kā tur mostos bišu spiets.
— Reaktora korpuss ir pārāk auksts, — iesāka Galvenais Inženieris, bet tad Horpahs pagriezās pret viņu un trešo reizi, tāpat nepaceldams balsi, sacīja:
— Man vajadzīga PILNA jauda.
Inženieris bez vārda runas pastiepa roku
galvenā slēdža virzienā. Kuģa dziļumos īsi iekaucās trauksmes sirēnas, un it kā tāla bungu rīboņa tām piebiedrojās uz kaujasposteņiem skrejošu cilvēku soļu dipoņa. Horpahs atkal lūkojās ekrānā. Neviens nebilda ne vārda, bet tagad visi saprata, ka neiespējamais noticis: astrogators gatavojās cīņai pats pret savu «Ciklopu».
Rādītāju šautriņas zibsnīdamas nostājās kā kareivji ierindā. Jaudas indikatora lodziņos parādījās pieczīmju, pēc tam sešzīmju skaitļi. Kaut kur iedzirkstījās vads — bija jūtama ozona smarža. Vadības kabīnes dziļumā tehniķi sazinājās nosacītiem žestiem, ar pirkstiem rādīdami cits citam, kura kontroles sistēma jāiedarbina.
Kārtējā zonde pirms sašaušanas parādīja pāri klinšu grēdām rāpojošā «Ciklopa» iegareno pieri, tad ekrāns atkal kļuva tukšs, žilbinādams acis ar savu sidrabaino baltumu.
Mašīnai teju teju bija jāparādās tiešas redzamības zonā; radiolokācijas speciālistu bocmanis jau gaidīja pie aparāta, kas izvirzīja priekšgala ārējo telekameru pāri kuģa virsotnei, tā jaujot paplašināt redzeslauku. Sakaru tehniķis izšāva nākošo zondi. Likās, ka «Ciklops» nevirzās tieši uz «Neuzvaramo», kas stāvēja hermētiski noslēgts, pilnā kaujas gatavībā, nodrošinājies ar spēka lauka vairogu. No tā priekšgala pēc noteikta laika izšāvās telezondes. Rohans zināja, ka «Neuzvaramais» var aizturēt antimatērijas lādiņu, bet trieciena enerģijas absorbēšanai vajadzēs ķerties pie enerģētiskajām rezervēm. Sai situācijā viņam vissaprātīgāk likās atkāpties uz stacionāro orbītu. Viņš jebkuru brīdi gaidīja tādu pavēli, bet Horpahs klusēja, it kā neaptveramā kārtā cerēdams, ka mašīnas elektronsmadzenes attapsies. Patiešām, zem smagajiem plakstiem vērodams šo tumšo veidolu, kas bez trokšņa virzījās starp kāpām, astrogators pajautāja: