— Vai jūs izsaucāt to?
— Tieši tā. Sakaru nav.
— Noraidiet tam avārijas stopsignālu.
Tehniķi rosījās ap pultīm. Divas, trīs, četras reizes uguntiņu strūkliņas nozibēja zem viņu pirkstiem.
— Tas neatbild, astrogator.
«Kāpēc viņš nestartē?» nevarēja saprast Rohans. «Vai viņš negrib atzīt, ka cietis sakāvi? Horpahs! Tas taču absurds! Viņš sakustējās… Tagad — tagad dos pavēli.»
Bet astrogators tikai atkāpās vienu soli atpakaļ.
— Kronotos?
Kibernētiķis pienāca.
— Esmu šeit.
— Ko viņi tam varēja nodarīt?
Rohanu uzreiz pārsteidza forma «viņi», ko lietoja Horpahs, it kā tam patiesi būtu darīšana ar domājošu pretinieku.
— Automātiskie kontūri . .. konstruēti uz kriotroniem, — Kronotoss iesāka, un bija jūtams, ka viņa teiktais būs tikai minējumi. — Temperatūra paaugstinājusies, tie zaudējuši virsvadāmību.
— Vai jūs zināt, doktor, vai tikai minat? — astrogators vaicāja.
Tā bija dīvaina saruna, jo visi lūkojās sev priekšā, ekrānā, kurā jau bez zondes starpniecības redzamais «Ciklops» slīdēja viegli, līgani, tomēr ne gluži droši, jo reizēm tas novirzījās no kursa, it kā nevarēdams izšķirties, kurp īsti doties. Vairākas reizes pēc kārtas tas izšāva uz tagad vairs nevajadzīgo telezondi, pirms trāpīja tai. Viņi redzēja, kā zonde nokrīt līdzīgi spožai raķetei.
— Vienīgais, ko es varu iedomāties, ir rezonanse, — brīdi padomājis, sacīja kibernētiķis. — Ja viņu lauks sakritis ar mašīnas smadzeņu pašuzbudinājuma frekvenci…
— Bet spēka lauks?
— Spēka lauks neekranē magnētisko lauku.
— Žēl, — strupi piezīmēja astrogators.
Sasprindzinājums pamazām atslāba, jo tagad «Ciklops» jau acīm redzami virzījās projām no bāzes kuģa. Attālums starp «Ciklopu» un «Neuzvaramo», kas nupat vēl bija: pavisam niecīgs, sāka palielināties. No cilvēku kontroles atbrīvojusies, mašīna devās ziemeļu tuksneša plašumos. ļ
— Galvenais Inženieris aizstās mani, — Horpahs sacīja, — bet jūs, kungi, es palūgšu nobraukt lejā.
Ilgā nakts
Rohans pamodās no aukstuma. Pusneapzināti viņš sarāvās zem segas un, iespiedis galvu spilvenā, mēģināja apsegt seju ar rokām, taču sala arvien vairāk. Viņš zināja, ka jāpamostas, bet nez kāpēc centās šo brīdi attālināt, beidzot strauji piecēlās un apsēdās uz kojas pilnīgā tumsā. Ledaina vēsma iepūta tieši sejā. Taustīdamies viņš uzrausās kājās un, klusu lādēdamies, meklēja klimatizatoru, kuru, likdamies gulēt bija pilnīgi izslēdzis, tāpēc ka bija neizturami smacīgi.
Gaiss mazajā kajītē sasila lēnām, bet Rohans, atlaidies zem segas, nevarēja vairs aizmigt. Palūkojies rokas pulksteņa spīdošajā ciparnīcā, viņš redzēja, ka bija trīs pēc kuģa laika, un nikns nodomāja: «Atkal tikai trīs stundas miega.» Vēl arvien sala. Apspriede bija ieilgusi, viņi izklīda ap pusnakti. «Tik daudz tukšas pļāpāšanas,» Rohans nodomāja. Tagad, šajā tumsā, viņš dotu nezin ko, lai atkal atrastos bāzē, lai nekā nezinātu par šo nolādēto Regis III, par tās mironīgajiem un rafinētajiem rēgiem. Vairums stratēģu ieteica iziet orbītā, vienīgi Galvenais Inženieris un Galvenais Fiziķis jau pašā sākumā piekrita Horpaham, ka esot jāpaliek, cik ilgi vien būs iespējams. Izredzes atrast četrus pazudušos Regnara grupas cilvēkus bija varbūt viens pret simttūkstoti, varbūt vēl mazākas. Ja viņi nebija gājuši bojā jau agrāk, tad tikai prāvais attālums no kaujas vietas būs viņus paglābis no atomkaujas elles. Rohans daudz būtu devis, lai pārliecinātos, ka astrogators nestartē vienīgi viņu dēļ. Iespējams, ka te sava nozīme bija arī citiem apsvērumiem. Tas viss izskatījās citādi šeit, un pavisam citādi tas izklausītos, ietverts ziņojuma sausajos vārdos, bāzes rāmajā gaismā, kur nāktos pateikt, ka ir gājusi bojā puse no ekspedīcijas mašīnām, ka «Neuzvaramā» galvenais ierocis — «Ciklops» ar antimatērijas izstarotāju — kopš šī brīža kļuvis par papildu briesmām ikvienam kuģim, kas nolaidīsies uz planētas, ka seši cilvēki krituši un turklāt puse komandas ir slima un ilgus gadus, bet varbūt pat nekad nevarēs doties kosmiskajos lidojumos. Bet, kad cilvēki, mašīnas un vislabākā aparatūra bija zaudēta, tad viņi metušies bēgt — jo kas gan cits tagad bija atkāpšanās, ja ne parasta bēgšana — no mikroskopiskajiem kristāliņiem, ko bija radījusi maza tuksnešaina planēta, no nedzīvā mantojuma, ko atstājusi līriešu civilizācija, kuru Zemes civilizācija jau tik sen apsteigusi! Bet vai Horpahs bija cilvēks, kas ievērotu šādus apsvērumus? Varbūt viņš pats lāgā nezināja, kāpēc nestartē? Varbūt astrogators uz kaut ko cerēja? Bet uz ko?
Tiesa — biologi pierādīja, ka nedzīvos kukaiņus iespējams uzvarēt ar viņu pašu ieročiem. Ja šī suga savā attīstībā ir progresējusi, tie sprieda, tad varētu pārņemt savā ziņā tās turpmāko evolūciju. Vispirms vajadzētu noķert pēc iespējas vairāk kristāliņu un izraisīt tajos noteiktas mutācijas, noteikta tipa pārmantojamas izmaiņas, kas vairošanās gaitā pārietu uz nākošajām paaudzēm un padarītu nekaitīgu visu šo kristāla rasi. Tām vajadzētu būt ļoti īpatnējām izmaiņām, tādām, kas dotu jūtamu labumu un vienlaikus radītu šai jaunajai sugai, šai varietātei kādu Ahileja papēdi, vājo punktu, kur to varētu nāvīgi ievainot. Bet vispār tā bija tipiska teorētiķu spriedelēšana: viņiem nebija nekādas jēgas par to, kādām vajadzētu būt šīm mutācijām, šīm izmaiņām, kā tās īstenot, kā noķert lielu daudzumu šo nolādēto kristāliņu, neizraisot jaunu kauju, kurā paši varētu ciest vēl briesmīgāku sakāvi nekā vakarējā. Un pat ja viss izdotos, tad cik ilgi būtu jāgaida šīs turpmākās evolūcijas efekts? Ne jau nu dienu un arī ne nedēļu. Nu tad ka?
Viņiem vajadzētu riņķot ap Regis III kā karuselī gadu, divus, varbūt pat desmit? Tam visam nebija nekādas jēgas. Rohans juta, ka ar klimatizatoru pāršāvis pār strīpu: tagad atkal bija pārāk karsts. Viņš nometa segu, piecēlās, nomazgājās, ātri saģērbās un izgāja ārā.
Lifta nebija. Rohans izsauca to. Gaidīdams indikatora lēkājošo uguntiņu puskrēslā un juzdams visu negulēto nakšu un saspringto dienu smagumu, cauri asins šalkoņai deniņos viņš ieklausījās kuģa nakts klusumā. Reizēm kaut kas ieburbuļojās neredzamajās caurulēs, no zemākajiem klājiem atplūda tukšgaitā strādājošo dzinēju apslāpētā duna, jo tie aizvien vēl bija pilnā starta gatavībā. Sausa vēsma ar metālisku piegaršu plūda no vertikālajām šahtām abpus platformai, uz kuras viņš stāvēja. Durvis pašķirās, Rohans iekāpa liftā. Astotajā stāvā viņš izkāpa. Šeit zilu spuldzīšu virtenes apgaismotais gaitenis līkumoja līdztekus kuģa korpusa līnijai. Tā viņš gāja, pats nezinādams kurp, mehāniski cilādams kājas, pārkāpdams hermētisko šķērssienu augstos sliekšņus, lidz pamanīja galvenā reaktora apkalpes darbinieku ēnas. Telpa bija tumša, mirdzēja tikai indikatoru uguntiņas pultīs. Cilvēki sēdēja zem tām saliekamos atzveltnes krēslos.