— Viņi ir miruši, — kāds sacīja. Rohans nepazina runātāju. — Saderēsim? Piecu jūdžu rādiusā bija tūkstoš rentgenu. Viņu vairs nav. Vari būt mierīgs.
— Bet kālab tad mēs te tupam? — norūca cits. Nevis pēc balss, bet gan pēc vietas, kur tas sēdēja — pie gravimetriskās kontroles—, Rohans noprata, ka tas ir bocmanis Blanks.
— Tāpēc, ka vecais negrib atgriezties.
— Bet tu būtu atgriezies?
— Nu ko gan citu?
Te bija silts un gaisā vēdīja tā īpatnējā smarža, mākslīgais skuju aromāts, ar kuru klimatizatori pūlējās apslāpēt smaku, ko sasilstot izplata plastmasas un apšuves tērauda plāksnes. Rezultātā radās maisījums, kam ārpus astotā stāva neatrast līdzīgu. Rohans stāvēja tā, ka sēdošie viņu neredzēja, ar muguru atspiedies pret šķērssienas putuplasta tapsējumu. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu mēģinājis slēpties: vienkārši viņam negribējās iejaukties sarunā.
— Tas var pienākt tagad … — pēc īsa klusuma brīža kāds ieteicās. Runātāja seja, pa pusei dzeltena, pa pusei sārta atblāzmā, ko meta zibošās kontrolspuldzītes, ar kurām reaktora siena šķita raugāmies zem tās sakumpušajos cilvēkos, parādījās uz mirkli, kad viņš paliecās uz priekšu. Rohans, tāpat kā visi pārējie, uzreiz aptvēra, par ko tiek runāts.
— Mums ir lauks un radiolokators, — laiski norūca bocmanis.
— Ko tev līdzēs lauks, kad «Ciklops» pienāks tik tuvu, ka šāviņa jauda sasniegs biliergu.
— Radiolokators to nepieļaus.
— Tu man to saki? Es taču pazīstu to ka savu kabatu.
— Nu un tad?
— Tam taču ir antilokators. Traucējošas sistēmas .. .
— Bet tas taču ir izgājis no ierindas. Elektriskais plānprātiņš …
— Neko teikt, plānprātiņš. Vai tu biji vadības kabīnē?
— Nē. Es biju šeit.
— Nu tātad. Bet es biju. Žēl, ka tu neredzēji, kā tas sašāva mūsu zondes.
— Kā tad tā? Vai tas nozīmē, ka viņi to pārprogrammējuši? Ka viņi to kontrolē?
«Visi saka «viņi»,» Rohans nodomāja. «It kā tās tiešām būtu dzīvas, saprātīgas būtnes …»
— Ta protons viņu zina. Runā, ka esot pārtrūkuši sakari.
.— Tad kālab lai tas šautu uz mums?
Atkal iestājās klusums.
— Vai nav zināms, kur tas ir? — iejautājās cilvēks, kurš nebija bijis vadības kabīnē.
— Nē. Pēdējais ziņojums bija pulksten vienpadsmitos. Kraliks man stāstīja. Esot redzēts klīstam pa tuksnesi.
— Vai tālu?
— Kas tad nu, nobijies vai? Kādus 90 kilometrus no šejienes. Tādai mašīnai tas ir nepilnas stundas brauciens. Vai arī mazāk.
— Nez vai nepietiks kult tukšus salmus? — dusmīgi iejaucās bocmanis Blanks, un uz dažādās krasās mirgojošu uguntiņu fona parādījās viņa stūrainais profils.
Visi apklusa. Rohans lēnām pagriezās un devās projām tikpat klusu, kā bija ieradies. Pa ceļam viņš pagāja garām divām laboratorijām; lielajā spuldzes bija izdzēstas, mazā bija apgaismota. Gaisma iespīdēja gaitenī pa iluminatoriem, kuri atradās pie pašiem griestiem. Viņš ielūkojās iekšā. Pie apaļā galda sēdēja tikai kibernētiķi un fiziķi — Jazons, Kronotoss, Sarners, Livins, Šaurahans un vēl kāds, kas, pagriezis pārējiem muguru, slīpas šķērssienas ēnā programmēja lielās elektronsmadzenes.
— … ir divi eskalatīvi atrisinājumi, viens ar anihilāciju, otrs ar pašiznīcināšanos, bet pārējie jau ir planētu sistēmas mēroga, — sacīja Saurahans. Rohans slieksnim nepārkāpa. Viņš atkal stāvēja un noklausījās.
— Pirmā eskaflatīvā atrisinājuma pamatā ir lavīnveida procesa ierosināšana. Vajadzīgs antimatērijas izstarotājs, kas ieietu aizā un paliktu tur.
— Viens tur jau ir bijis… — kāds ieteicās.
— Ja tam nebūs elektronsmadzeņu, tas varēs darboties pat tad, kad temperatūra pārsniegs miljonu grādu. Vajadzīgs plazmas izstarotājs, plazmai nekaitē zvaigžņu temperatūras. Mākonis rīkosies tāpat kā iepriekš — mēģinās to nomākt, noskaņoties rezonansē ar vadības kontūriem, bet tur nekādu kontūru nebūs, nebūs nekā, tikai subnukleārā reakcija. Jo vairāk matērijas iesaistīsies reakcija, jo tā kļūs straujāka. Šādā veidā var savākt vienkopus un anihilēt visu planētas nekrosfēru .
«Nekrosfēra .. .», nodomāja Rohans, «ahā, acīmredzot tāpēc, ka šie kristālfņi ir nedzīvi. Redz, ko nozīmē zinātnieki: vienmēr izgudros kādu jaunu, skaistu nosaukumu …»
— Man vislabāk patīk pašiznīcināšanās variants, — sacīja Jazons. — Bet kā jūs to iedomājaties?
— Nu, vispirms jāpanāk divu atsevišķu «mākoņsmadzeņu» konsolidācija, bet vēlāk jāizraisa sadursme starp tām — viss jānodara tā, lai ikviens mākonis atzītu otra konkurenci cīņā par eksistenci…
— Saprotu, bet kā jūs to domājat paveikt?
— Viegli jau nebūs, tomēr šada iespēja pastāv, ja vien mākonis ir tikai pseidosmadzenes, tātad nav apveltīts ar spēju loģiski domāt…
— Tomēr drošāks ir planētu sistēmas variants ar apstarojuma vidējā līmeņa pazemināšanu … — teica Sarners.
— Pietiks ar četriem ūdeņraža lādiņiem pa piecdesmit līdz simt megatonnām uz katru puslodi — kopā nepilni astoņi simti … Okeāna ūdeņi iztvaikojot palielinās mākoņu segu, pieaugs albedo un simbionti, vietsēži nevarēs piegādāt «mušiņām» enerģijas minimumu, kas nepieciešams vairošanās procesam …
— Aprēķinu pamatā ir nepārbaudīti dati, — iebilda Jazons. Redzēdams, ka sācies speciālistu strīds, Rohans atkāpās no durvīm un aizgāja savu ceļu.
Viņš nebrauca vis ar liftu, bet atgriezās uz savu kajīti pa tērauda spirālkāpnēm, kuras parasti neviens neizmantoja. Ejot garām arvien augstāko klāju starpstāvu pārsegumiem, viņš redzēja, kā remontcehā de Vrīsa komandas zibināja metināšanas aparātus ap melniem, nekustīgiem, lieliem arktaniem. Viņš paskatījās iztālēm uz kuģa slimnīcas logu apaļajiem iluminatoriem, kuros vīdēja blāva, mēļa gaisma. Kāds ārsts baltā halātā bez trokšņa aizgāja pa gaiteni, viņam sekoja palīgautomāts, nesdams mirdzošu instrumentu komplektu. Rohans pagāja garām tukšām un tumšām kopkajītēm, kluba telpām, bibliotēkai, līdz beidzot nokļuva savā stāvā; pagāja garām astrogatora kabīnei un apstājās pussolī, it kā vēlēdamies noklausīties arī komandiera sarunu, taču cauri durvju gludajai virsmai nebija dzirdama neviena skaņa, neizspraucās neviens gaismas stars, bet apaļie iluminatori bija cieši noslēgti, skrūves ar vara galviņām aizgrieztas līdz galam.
Tikai kabīnē viņš atkal sajuta nogurumu. Pleci noslīdēja, viņš smagi apsēdās uz kojas, noāva kurpes un atbalstīja galvu pret sakrustotajām rokām. Tā sēdēdams, viņš vērās naktsilampiņas vāji apgaismotajos griestos, kuru zilgano virsmu vidū šķēla plīsums lakas segumā.
Ne jau pienākuma apziņas dzīts viņš klejoja pa kuģi, ne tāpēc, ka viņu interesētu citu cilvēku sarunas un dzīve. Viņu vienkārši biedēja šādas nakts stundas, jo tad viņam prātā uzmācīgi uzpeldēja ainas, kuras viņš negribēja atcerēties. Visļaunākās no visām bija atmiņas par cilvēku, kuru viņš bija nonāvējis, nošāvis no niecīga attāluma tādēļ, lai tas nenonāvētu citus. Viņam bija tā jārīkojas, taču tāpēc tagad nekļuva vieglāk. Rohans zināja, ka atliek tikai nodzēst gaismu, lai atkal ieraudzītu šo skatu, ieraudzītu, ikā kāds cilvēks ar samocītu, tukšu smaidu soļo pakaļ Veira stobram, kas raustās viņa rokā, kā tas pārkāpj pāri uz akmeņiem gulošam mirušam cilvēkam ar norautu roku … pārkāpj Jargam, kurš bija atgriezies, lai tik bezjēdzīgi ietu bojā pēc tam, kad brīnumainā kārtā bija izglābies, l3et pēc sekundes arī viņa nogalinātājam bija lemts nogāzties uz mirušā ar saplēstu un uz krūtīm kūpošu kombinezonu. Rohans veltīgi būtu pūlējies aizdzīt šo skatu, kas neatkarīgi no viņa gribas parādījās acu priekšā, viņš juta aso ozona smaržu, nosvīdušajās rokās žņaudzītā laidņa karsto atgrūdienu un dzirdēja, kā smilkstēdami gaudoja cilvēki, kurus vēlāk elsdams pūzdams viņš bija stiepiis, lai sasietu kā labības kūļus, un atkal tuva, pazīstama sašautā cilvēka seja, kas pēkšņi bija kļuvusi it kā akla, satrieca viņu ar savu izmisīgā bezpalīdzīguma izteiksmi.