Kaut kas noklaudzēja — nokrita grāmata, ko viņš bija sācis lasīt vēl bāzē. Viņš bija ielicis starp lappusēm baltu papīra sloksni, bet nebija vēl izlasījis nevienu rindu — nebija vaļas. Viņš ērtāk iekārtojās uz kojas. Iedomājās par stratēģiem, kuri tagad apsprieda mākoņa iznīcināšanas plānus, un viņa lūpas saviebās nicinošā smīnā. «Tas viss ir bezjēdzīgi, viss…», viņš domāja. «Viņi grib iznīcināt … un patiesībā mēs arī, mēs visi gribam to iznīcināt, bet tik un tā nevienu neizglābsim. Planēta ir neapdzīvota, cilvēkam uz tās nav ko meklēt. No kurienes tad šis niknums? Ir taču tā, it kā viņus būtu nonāvējusi vētra vai zemestrīce. Nekāds apzināts nolūks, neviena naidīga doma nav stājusies mums ceļā. Nedzīvs pašorganizācijas process … Vai ir vērts izšķiest visus spēkus un enerģiju, lai to iznīcinātu tikai tāpēc, ka sākumā esam to uzskatījuši par viltīgu ienaidnieku, kas vispirms slepus uzbrucis «Kondoram», bet pēc tam — mums? Cik tādu baismīgu, cilvēka saprašanai svešu parādību slēpj sevī Kosmoss? Vai mums visur jāierodas ar iznīcinošu spēku uz kuģu klājiem, lai satriektu to visu, kas nesaskan ar mūsu domāšanas veidu? Nekrosfēra — tā viņi to nosaukuši, tātad arī nekroevolūcija, nedzīvās matērijas evolūcija. Varbūt līriešiem būtu bijis kas sakāms, Regis III taču allradās viņu darbības rādiusā, varbūt viņi gribējuši to kolonizēt, kad viņu astrofiziķi paredzēja, ka Saule pārvērtīsies par Novu … varbūt tā bijusi viņu pēdējā cerība. Ja mēs būtu nokļuvuši līdzīgā situācijā, mēs, protams, cīnītos, sagrautu šo melno kristālisko dzimumu, bet tā? … Parseka attālumā no bāzes, kuru savukārt šķir no Zemes tik daudz gaismas gadu, — kā vārdā mēs te īsti paliekam, zaudēdami cilvēkus, kāpēc stratēģi caurām naktīm meklē vislabāko iznīcināšanas metodi? Par atriebību taču nevar būt ne runas …»
Ja Horpahs būtu še, Rohans tagad pateiktu tam visu. «Cik smieklīga un neprātīga ir šī «iekarošana par katru cenu», šis «cilvēka heroiskais spīts», šī vēlēšanās atriebt biedru nāvi, kuri gājuši bojā, tāpēc ka tikuši sūtīti nāvē… Mēs vienkārši bijām nepiesardzīgi, pārmērīgi uzticējāmies mūsu izstarotājiem un indikatoriem, esam pieļāvuši kļūdas un izbaudām to sekas. Mēs, tikai mes esam vainīgi.»
Tā viņš domāja, aizvēris acis, kas sūrstēja pat vājajā gaismā, it kā zem plakstiem būtu piebirušas smiltis. Cilvēks — viņš šobrīd to saprata bez vārdiem — vēl nav pacēlies pienācīgos augstumos, vēl nav izpelnījies galaktocentrisku stāvokli, kuru pats nosaucis šai skanīgajā vārdā un kura būtība nav vis meklēt sev līdzīgus un tikai tādus saprast, bet gan neiejaukties cilvēkiem svešās lietās. Sagrābt, apgūt tukšumu, kāpēc gan ne, bet neuzbrukt tam, kas pastāv, kas miljonu gadu laikā izveidojis pats savu, nevienam un nekam, izņemot radiācijas un materiālos spēkus, nepakļautu eksistences līdzsvaru, darbīgas, aktīvas eksistences, kas nav ne labāka, nesliktāka par olbaltumvielu savienojumu eksistenci, kurus sauc par dzīvniekiem vai cilvēkiem.
Tieši šai brīdi, kad Rohans tik dziļi izjuta šo ikvienas pastāvošās formas galaktocentriskās vissaprašanas cildenumu, viņu kā adata, kas uzdūrusies uz nerva, satrauca trauksmes sirēnu spalgie kaucieni.
Viss, par ko vēl pirms sekundes viņš bija domājis, pazuda, to aizmēza uzmācīga skaņa, kas pildīja visus klājus. Nākamajā mirklī viņš izlēca gaitenī un skrēja līdz ar citiem gurdenu soļu smagajā ritmā, sajuzdams biedru karsto elpu. Vēl nesasniedzis liftu, viņš apjauda — turklāt nevis ar kādu sajūtu un pat ne ar visu ķermeni, bet it kā ar kuģa korpusu, par kura molekulu viņš bija kļuvis, — triecienu, kas šķietami gan bija ļoti tāls un vājš, bet caurstrāvoja kreisera korpusu no pakaļgala sprauslām līdz pat priekšgaliam, ne ar ko nesalīdzināma spēka triecienu, kuru — arī to viņš sajuta — uzņēma un elastīgi atvairīja kaut kas vēl lielāks par «Neuzvaramo».
— Tas ir viņš! Tas ir viņš! — varēja dzirdēt skrejošu cilvēku kliedzienus. Viņi cits pēc cita pazuda liftos, durvis sīcot sabīdījās, cilvēki, nevarēdami sagaidīt savu rindu, dārdināja pa spirāļu kāpnēm, bet cauri balsu un saucienu jūklim, bocmaņu svilpieniem, atkārtotām trauksmes sirēnu skaņām un soļu dārdiem no augšējā klāja izlauzās otrs, neskanīgs, bet jo varenāks nākošā trāpījuma trieciens. Gaiteņa spuldzes nomirkšķināja un atkal iemirdzējās. Rohans nekad nebija domājis, kar lifts var braukt tik iilgi. Viņš stāvēja, pat neapzinādamies, ka aizvien vēl ar visu spēku spiež pogu. bet viņam līdzās bija palicis vairs tikai viens cilvēks, — kibernētiķis Livins. Lifts apstājās, un, izlēkdams no tā, Rohans saklausīja vissmalkāko svilpienu, kādu vien varēja iedomāties, tā augstākie reģistri — viņš to zināja — cilvēka ausij vairs nebija uztverami. Likās, ka pēkšņi ievaidējās visi kreisera titāna spraišļi. Viņš atrāva vadības kabīnes durvis, sapratis, ka «Neuzvaramais» atbildējis uz uguni ar uguni.
Tās tad patiesībā arī bija kaujas beigas. Ekrāna priekšā, melns un liels uz tā zaigojošā fona, stāvēja astrogators; augšējās spuldzes bija izdzēstas, varbūt tīšuprāt — bet cauri švīkām, kas, aizmiglodamas visu redzeslauku, ņirbēja pa ekrānu no augšas uz leju, apakšā skardama zemi, augšā gigantiska, vēderaina, uz visām pusēm izgrūzdama bumbuļainus izaugumus, rēgojās šķietami pavisam nekustīga sprādziena sēne, kas bija sašķēlusi atomos un iznīcinājusi «Ciklopu» uz trīskāršā spēka lauka robežas. Gaisā vēl virmoja gaistošās eksplozijas drausmīgās, stiklainās trīsas, caur kurām bija dzirdama tehniķa vienmuļā balss:
— Divdesmit tūkstoši seši simti nulles punktā … deviņi tūkstoši astoņi simti perimetrā … tūkstoš četri simti divdesmit divi laukā …
— Mums ir tūkstoš četrsimt divdesmit rentgenu laukā, tas nozīmē, ka starojums izlauzies cauri spēka barjerai… — saprata Rohans. Viņš nebija zinājis, ka tas ir iespējams. Bet, palūkojies uz jaudas sadales centrālo puilti, viņš saprata, kādu lādiņu bija lietojis astrogators. Ar šādu enerģijas rezervi varētu uzvārīt vidēja lieluma jūru. Protams, Horpahs negribēja riskēt, šaudams atkārtoti. Varbūt viņš bija pārspīlējis, bet vismaz tagad viņiem bija palicis tikai viens pretinieks.
Pa tam ekrānos risinājās neparasta izrāde: sprogainā un vienlaikus ziedkāposta galvai līdzīgā sēnes virsma liesmoja visās varavīksnes krāsās, sākot no sidrabaini zaļiem un beidzot ar dziļi purpursarkaniem un karmīnsarkaniem toņiem. Tuksnesis — Rohans to pamanīja tikai tagad — vispār nebija redzams; kā bieza migla to aizklāja vairāku desmitu metru augstumā uzsviestās smiltis, kas tā arī palika, bangodamas, it kā pārvērtušās par īstu jūru. Bet tehniķis joprojām turpināja nolasījumus: