— Deviņpadsmit tūkstošu nulles punktā … astoņi tūkstoši seši simti perimetrā .. . tūkstoš un simt divi laukā …
Pār «Ciklopu» gūtā uzvara tika uzņemta ar nāves klusumu. Un kā gan citādi: triumfs par pašu vienības, turklāt par visspēcīgākās vienības sagrāvi nav diezkādu svinību cienīgs. Cilvēki sāka izklīst, bet sprādziena sēne turpināja augt atmosfērā, lai pēkšņi augšā uzliesmotu otrā krāsu gammā, šoreiz vēl zem apvāršņa esošās saules staros. Sprādziena sēne izlauzās cauri ledaino spalvu mākoņu visaugstākajiem .slāņiem uin augstu virs tiem pārvērtās par mēļi zeltainu, dzintardzeiltenu un platīnsudrabainu; no ekrāniem šis mirdzums viļņiem izplatījās pa visu vadības kabīni, kas laistījās, it kā kāds uz balti emaljētajām pultīm būtu sajaucis visas Zemes ziedu krāsas.
Rohans pabrīnījās vēlreiz, ieraudzījis Horpaha tērpu. Astrogators bija mētelī — tai pašā sniegbaltajā svētku mētelī, ko pēdējo reizi viņš bija redzējis tam mugurā atvadu svinību laikā bāzē. Droši vien Horpahs bija pakampis pirmo apģērba gabalu, kas bija patrāpījies pie rokas. Viņš stāvēja, iebāzis rokas kabatās, izpūrušiem sirmiem matiem deniņos, un pārlaida skatienu pār klātesošajiem.
— Kolēģi Rohan, — viņš ierunājās negaidīti maigā bailsī, — lūdzu, pie manis.
Rohans pienāca un instinktīvi izslējās, bet tad astrogators pagriezās un devās uz durvju pusi. Tā viņi gāja viens aiz otra pa gaiteni, bet pa ventilācijas šahtām sūknētā gaisa šalkoņā bija dzirdama dobja un it kā dusmīga cilvēku du«dināšana, kas pildīja zemākos stāvus.
Saruna
Rohans iegāja astrogatora kajītē, nebūdams pārsteigts par aicinājumu. Viņam gan tur bija nācies būt reti, bet toreiz, kad viņš viens pats atgriezās no aizas uz bāzi krāterī, Horpahs bija viņu atsaucis uz «Neuzvaramo» un pieņēmis tieši savā kabīnē. Sāds uzaicinājums visumā nesolīja nekā laba. Tiesa gan, Rohans toreiz bija pārāk satriekts par katastrofu aizā, lai bītos astrogatora dusmu. Bez tam pēdējais nebija viņam izteicis nevienu pārmetumu, vienīgi ļoti sīki iztaujājis, kādos apstākļos noticis mākoņa uzbrukums. Sarunā bija piedalījies doktors Sakss, kurš domāja, ka Rohans izglābies tāpēc, ka viņu bija pārņēmis «stupors», apstulbinājums, kas nomācis smadzeņu elektrisko darbību, tā ka mākonis noturējis viņu par jau nekaitīgu, par vienu no satriektajiem. Attiecībā uz Jargu neirofiziologa domas bija, ka mašīnas vadītājs izglābies tīrās nejaušības dēļ, jo bēgdams bija nokļuvis ārpus uzbrukuma vietas robežām. Turpretī Terners, kurš gandrīz līdz galam pūlējās aizstāvēt sevi un citus, šaujot no lāzeriem, bija rīkojies gan saskaņā ar savu pienākumu, bet — paradoksāli — tieši tas viņu bija pazudinājis, jo viņa smadzenes darbojušās normāli, un tā viņš bija saistījis mākoņa uzmanību. Protams, cilvēku izpratnē mākonis bija akls, un cilvēks tam bija tikai noteikts kustīgs objekts, par kura klātieni liecināja smadzeņu garozas elektriskie potenciāli. Viņi ar Horpahu un ārstu tika apsvēruši pat iespējas aizsargāt cilvēku ar «mākslīga apstulbinājuma» stāvokļa palīdzību, ievadot organismā attiecīgu ķīmisku preparātu, taču Sakss atzina, ka, rodoties patiesai nepieciešamībai pēc «elektriskās maskēšanās» zāles nespētu, laikā iedarboties, turpretī sūtīt cilvēkus akcijā stupora stāvoklī arī nebija iespējams. Tātad ineigu beigās visa Rohana pratināšana nebija devusi nekādus konkrētus rezultātus. Viņš domāja, ka varbūt Horpahs grib atkal atgriezties pie šī jautājuma. Rohans apstājās kabīnes vidū, kas bija turpat vai divreiz lielāka par viņa paša kabīni. Tās sienā bija iemontēts tiešs savienojums ar vadības kabīni un iekšējā tīkla mikrofonu, taču vairāk nekas neliecināja, ka te gadiem ilgi dzīvojis kuģa komandieris. Horpahs nometa mēteli. Zem tā viņam bija bikses un tīkliņkrekls. Cauri kreklam spraucās ārā biezi, sirmi mati, kas klāja viņa platās krūtis. Astrogators apsēdās mazliet iesāņus, smagi ar rokām atspiedās pret galdiņu, uz kura nebija nekā, izņemot grāmatu nobružātā ādas iesējumā. Pacēlis acis no šīs viņam nepazīstamās komandiera lasāmvielas uz viņu pašu, Rohans ieraudzīja viņu it kā pirmo reizi. Tas bija līdz nāvei noguris cilvēks, kas nemēģināja slēpt, ka trīc viņa pie pieres paceltā roka. Tad Rohans it kā pēkšņā apskaidrības brīdī apjēdza, ka vispār nepazīst Horpahu, kas bija viņa priekšnieks jau ceturto gadu.
Nekad viņam nebija ienācis prātā painteresēties, kāpēc astrogatora kabīnē nav nekā personiska, neviena no šiem sīkajiem, reizēm jocīgajiem vai arī naivajiem priekšmetiem, kurus cilvēki ņem līdz Visumā kā .atmiņu no bērnības vai mājām. Sajā mirklī viņam likās, ka ir sapratis, kālab Horpaham nav nekā, kālab pie sienām nav vecu fotogrāfiju, kas rādītu uz Zemes palikušo tuvinieku sejas. Viņam nekas tāds nebija vajadzīgs, jo viņš viss bija šeit un Zeme nebija viņa mājas. Bet varbūt viņš nožēloja to tagad, pirmo reizi dzīvē? Viņa smagie kamieši, skausts un rokas neļāva manīt vecumu. Veca bija tikai āda uz rokām; tā bija sarepējusi un, it kā pati negribēdama, krunkojās uz pirkstu (kauliņiem; tā bālēja, kad Horpahs iztaisnoja pirkstus un ar šķietami vienaldzīgu un gurdenu interesi lūkojās, kā tie viegli dreb, it kā konstatēdams kaut ko tādu, kas līdz šim viņam bijis svešs. Rohans negribēja to redzēt. Taču komandieris, viegli piešķiebis galvu, ielūkojās viņam acīs un ar gandrīz vai kautru smaidu nomurmināja:
— Esmu pārsālījis, vai ne?
Rohanu samulsināja ne tik daudz šie vārdi, kā tonis, kādā tie tika teikti, un visa astrogatora izturēšanās. Viņš neatbildēja un palika stāvot, bet Horpahs, ar plato delnu noglāstījis spalvainās krūtis, piebilda:
— Varbūt tā ir pat labāk.
Un pēc dažām sekundēm ar viņam neparastu atklātību:
— Es nezināju, ko iesākt…
Šajos vārdos bija kaut kas satriecošs. Rohans tā kā būtu zinājis, ka astrogators jau kopš vairākām dienām ir tikpat bezspēcīgs kā viņi visi, bet šajā mirklī viņš apjauda, ka tā nebija taisnība, jo sirds dziļumos ticēja, ka astrogators redz par dažiem gājieniem tālāk nekā jebkurš cits, tāpēc ka tā tam ir jābūt. Un, lūk, pēkšņi viņam atklājās komandiera dvēseles patiesā būtība, atklājās it kā divkārši, tāpēc ka viņš skatīja puskailo Horpaha torsu, šo nogurušo ķermeni ar drebošām rokām, kura eksistēšanu viņš līdz šim nebija īsteni apjaudis, un vienlaikus izdzirda vārdus, kas apstiprināja šī atklājuma patiesīgumu.
— Sēdies, Rohan, — sacīja komandieris. Rohans apsēdās. Horpahs piecēlās, piegāja pie mazgājamās ierīces, apšļāca ar ūdeni seju un kaklu, ātri noslaucījās, uzvilka blūzi, sapogāja to un atsēdās viņam pretī. Raudzīdamies viņā ar savām gaišajām, vienmēr it kā stiprā vējā viegli asarojošām acīm, astrogators vienaldzīgi pavaicāja:
— Kā īsti ir ar tavu … imunitāti? Vai tevi izmeklēja?
«Tātad tik vien,» Rohans nodomāja. Viņš nokrekšķināja.
— Jā, ārsti mani izmeklēja, bet neko neatrada. Droši vien Saksam bijusi taisnība par to stuporu.
— Nu jā. Neko vairāk viņi neteica?
— Man nē. Bet dzirdēju … Viņi esot sprieduši par to, kāpēc mākonis uzbrūk cilvēkam tikai vienu reizi, bet pēc tam pamet to likteņa varā.
— Tas ir interesanti. Un kas tālāk?
— Lauda uzskata, ka mākonis atšķir normālos no satriektajiem pēc smadzeņu elektriskās aktivitātes starpības. Satriektajam smadzeņu aktivitāte ir tāda kā jaunpiedzimušajam. Katrā ziņā ļoti līdzīga. Un arī tādā apstulbinājumā, kādā es atrados, aina ir diezgan līdzīga. Sakss domā, ka varētu izgatavot smalku metāla tīkliņu un paslēpt to matos… tīkliņš emitētu vājus impulsus, tieši tādus kā satriektā smadzenes. Tas būtu kaut kas līdzīgs pasaku brīnumcepurei. Un tā varētu paslēpties no mākoņa. Lai gan tas ir tikai minējums. Nav zināms, vai izdotos. Viņi gribētu izdarīt dažus eksperimentus. Tomēr viņiem nav pietiekami daudz kristāliņu — bez tam arī tos, kuri bija jāsavāc «Ciklopam», mēs neesam dabūjuši…