— Nu labi, — astrogators nopūtās. — Ne jau par to es gribēju ar tevi runāt… Tas, ko mēs pateiksim viens otram, paliks starp mums. Labi?
— Labi, — lēnām sacīja Rohans, un sasprindzinājums atgriezās. Astrogators tagad vairs nelūkojās viņā, it kā tam būtu grūti iesākt.
— Neesmu vēl pieņēmis lēmumu, — tas piepeši sacīja. — Cits manā vietā būtu zīlējis, sviezdams gaisā monētu. Atgriezties —neatgriezties … Bet es negribu. Es zinu, cik bieži tu man nepiekriti…
Rohans pavēra muti, bet Horpahs ar vieglu rokas mājienu viņu atturēja.
— Nē, nē . .. Tagad nu tev ir izdevība. Es tev to dodu. Tu izšķirsi pats. Darīšu, kā tu teiksi.
Horpahs paraudzījās viņā un tūlīt paslēpa acis aiz smagajiem plakstiem.
— Kā tā … es? — nošļupstēja Rohans. Visu viņš bija gaidījis, tikai ne to.
— Jā, tieši tu. Protams, mēs "esam vienojušies: tas paliks starp mums. Tu pieņemsi lēmumu, es to īstenošu. Es atbildēšu par to bāzei. Pieņemami noteikumi, vai ne?
— Jūs to sakāt… nopietni? — Rohans pajautāja, tikai lai iegūtu laiku, jo viņš jau tāpat zināja, ka viss ir tiesa.
— Jā. Ja es tevi nepazītu, es dotu tev laiku. Bet zinu, ka tu staigā un domā savas domas … ka jau sen esi pieņēmis lēmumu … bet es varbūt nebūtu varējis to no tevis izspiest. Tāpēc tu pateiksi man šeit, tūlīt. Jo tā ir pavēle. Uz brīdi tu kļūsi par «Neuzvaramā» komandieri… Negribi uzreiz? Labi. Dodu tev minūti laika.
Horpahs piecēlās, piegāja pie mazgājamās ierīces, paberzēja ar roku vaigus, tā ka zem pirkstiem nočirkstēja sirmie bārdas rugāji un, it kā nekas nebūtu noticis, sāka skūties ar elektrisko skuvekli. Viņš skatījās spoguilī.
Rohans redzēja un vienlaikus neredzēja viņu. Pirmais, ko viņš juta, bija dusmas uz Horpahu, kurš bija rīkojies tik nesaudzīgi, dodams viņam tiesības vai patiesībā uzdodams izšķirt, saistīdams viņu ar godavārdu un vienlaikus jau iepriekš uzņemdamies visu atbildību. Rohans pazina viņu pietiekami labi, lai zinātu, ka viss jau bija iepriekš pārdomāts un tagad vairs nemaināms. Sekundes skrēja, vajadzēja kaut ko teikt, pēc brīža, tūlīt, bet viņš neko nezināja. Visi argumenti, kurus viņš tik labprāt būtu ietriecis astrogator am sejā, kurus viņš bija kārtojis kā dzelzs ķieģeļus nakts pārdomu stundās, pēkšņi pazuda. četri cilvēki bija gājuši bojā — gandrīz notēikti. Ja ne šis «gandrīz», neko nevajadzētu apsvērt, pārdomāt, viņi vienkārši rītausmā aizlidotu. Bet tagad šis «gandrīz» sāka augt. Kamēr līdzās bija Horpahs, Rohans uzskatīja, ka viņiem nekavējoties jāstartē. Taču tagad juta, ka šādu pavēli nedabūs pār lūpām. Viņš zināja, ka tas būtu nevis pasākuma «Regis» noslēgums, bet gan tā sākums. Tam nebija nekā kopēja ar atbildību bāzes priekšā. Šie četri cilvēki būtu palikuši uz kuģa, un nekad vairs nebūtu tā, kā bija agrāk. Komanda gribēja atgriezties. Viņš atcerējās savu nakts ceļojumu un saprata, ka pēc kāda laika par to sāktu domāt un pēc tam runāt. Cilvēki būtu teikuši: «Redzat? Viņš pameta četrus cilvēkus un startēja.» Un nekas, izņemot to, netiktu ievērots. Ikvienam cilvēkam vajadzēja zināt, ka citi to neatstās — nekādos apstākļos. Ka var zaudēt visu, bet komandai jābūt uz kuģa klāja —dzīvai vai mirušai. Šī principa reglamentā nebija. Bet, ja šis princips netiktu ievērots, tad neviens nevarētu lidot.
— Nu? — sacīja Horpahs, nolikdams skuvekli pie malas un atsēzdamies viņam pretī.
Rohans aplaizīja lūpas:
— Jāpamēģina …
— Kas?
— Uzmeklet viņus …
Tas bija noticis. Viņš zināja, ka astrogators nepretosies. Tagad patiesībā Rohans bija pilnīgi pārliecināts, ka Horpahs tieši uz to bija cerējis, ka rīkojies tā tīšuprāt. Vai tādēļ, lai neriskētu viens?
— Tā. Saprotu. Labi.
— Bet nepieciešams plāns. Zināms rīcība? veids, saprātīgs …
— Sapratīgi mēs bijām līdz šim, — sacīja Horpahs. — Rezultātus tu zini.
— Vai es drīkstu kaut ko teikt?
— Klausos.
— Šonakt es biju stratēģu apspriedē. Tas ir, es dzirdēju… vispār nav svarīgi. Viņi izstrādā dažādus mākoņa iznīcināšanas variantus … bet uzdevuma .pamatā taču nav mākoņa iznīcināšana, bet gan šo četru atrašana. Tāpēc, ja tiks izprovocēta kāda antiprotonu izrēķināšanās ar mākoni, tad, pat ja kāds no tiem vēl ir dzīvs, tas noteikti neizies sveikā no otras tādas elles. Neviens. Tas nav iespējams …
— Es domāju tāpat, — astrogators lēnām atteica.
— Jus ari!? Tas ir labi … tātad?
Horpahs klusēja.
— Vai viņi tur … vai viņi atraduši kādu citu atrisinājumu?
— Viņi…? Nē.
Rohans gribēja vēl kaut ko vaicāt, bet neuzdrošinājās. Vārdi sastinga uz lūpām. Horpahs lūkojās viņā, it kā kaut ko gaidīdams. Bet Rohans nezināja nekā. Vai tiešām komandieris pieļāva domu, ka viņš uz paša roku spējis izgudrot kaut ko labāku nekā visi zinātnieki, nekā kibernētiķi un stratēģi kopā ar elektronsmadzenēm? Tas bija absurds. Un tomēr Horpahs pacietīgi lūkojās viņā. Abi klusēja. Ūdens lāses vienmērīgi pilēja no krāna, neparasti skaļi atbalsodamās dziļajā klusumā. Un no šīs klusēšanas viņu starpā izauga kaut kas tāds, kas iedzina saltumu Rohana vaigu galos. Jau visa seja, visa āda, no kakla līdz žokļiem, sāka savilkties, kļuva it kā pārāk šaura, kad viņš raudzījās asarojošajās, tagad neizsakāmi vecajās Horpaha acīs. Rohans vairs neko neredzēja, izņemot šīs acis. Viņš jau zināja.
Lēnām noliekdams galvu, viņš it kā teica «jā». «Vai tu saproti?» jautāja astrogatora skatiens. «Saprotu,» ar acīm atbildēja Rohans. Bet, jo skaidrāka kļuva šī apziņa, jo vairāk viņš juta, ka tas nav iespējams. Ka neviens to no viņa nevar prasīt, pat viņš pats ne. Tāpēc viņš joprojām klusēja. Klusēja, bet tagad jau izlikdamies, ka neko nav uzminējis, ka neko nezina; viņš tvarstīja šo naivo cerību: sak, ja jau nekas nav ticis pateikts, tad no tā, kas pārgājis no acīm acīs, varēs atteikties. Varēs uzvelt vainu atjautības trūkumam, jo viņš saprata, juta, ka Horpahs pats viņam to nekad nepateiks. Bet Horpahs to redzēja, redzēja visu. Viņi sēdēja nekustēdamies. Astrogatora skatiens atmaiga. Tajā nebija vairs gaidu, nedz arī mudinošas uzbāzības, vienīgi līdzjūtība. Viņš it kā teica: «Sapratu. Labi. Lai tad arī tā notiek!» Komandieris gausi nolaida plakstus. Vēl brīdis — un neizteiktais izgaistu, un abi varētu izturēties tā, it kā vispār nekas nebūtu noticis. Taču šis novērstais skatiens izšķīra visu. Rohans sadzirdēja pats savu balsi.
— Iešu, — viņš sacīja.
Horpahs smagi nopūtās, bet Rohans, kuru bija pārņēmušas paniskas bailes, ko izraisīja paša izmestais vārds, nepamanīja to.
— Nē, — pateica Horpahs. — Tā tu neiesi …
Rohans klusēja.
— Es nevarēju tev to pateikt… — turpināja astrogators. — Nevarēju pat meklēt brīvprātīgo. Man nav tiesību. Bet nu tu pats zini, ka tā aizlidot mēs nevaram. Tikai viens cilvēks, viens vienīgs var tur ieiet… un iznākt ārā. Bez ķiveres, bez mašīnām, bez ieročiem.