Rohans tik tikko sadzirdēja viņa balsi.
— Es izklāstīšu tev tagad savu plānu. Tu pārdomāsi. Varēsi to atmest, jo viss runātais joprojām paliek starp mums. Esmu to iztēlojies tā: skābekļa aparāts no silikona. Nekādu metālu. Aizsūtīšu turp divus džipus, bez cilvēkiem. Tie saistīs mākoņa uzmanību, un mākonis tos iznīcinās. Sai laikā ceļā dosies trešais džips. Ar cilvēku. Tas tieši ir vislielākais risks, jo ir jāpiebrauc pēc iespējas tuvāk, lai velti netērētu laiku, ejot cauri tuksnesim. Skābekļa pietiks astoņpadsmit stundām. Te man ir visas aizas un apkārtnes fotogrammas. Manuprāt, nevajag iet pa iepriekšējo ekspedīciju ceļu, bet jāpiebrauc pēc iespējas tuvāk plakankalnes ziemeļu kraujai un no turienes kājām jānokāpj pa klintīm lejā, aizas augšgalā. Ja viņi vispār kaut kur ir, tad vienīgi tur. Tur viņi varēja palikt dzīvi. Apvidus ir grūti pārvarams, daudz alu un plaisu. Ja tu atrastu vdsus vai arī tikai kādu no viņiem …
— Jā, bet kā viņus atgādāt šurp? — Rohans pajautāja, juzdams spītīga gandarījuma dzēlienu. Šai vietā plāns sāka grīļoties. Cik viegli viņu, Rohanu, upurēja Horpahs …
— Tev būs līdz attiecīgs viegli reibinošs līdzeklis. Mums ir tāds. Protams, to tev ievajadzēsies tikai tad, ja atrastais negribēs iet labprātīgi. Par laimi viņi šādā stāvoklī var staigāt.
«Par laimi…» Rohans nodomāja. Viņš sažņaudza dūres zem galda, cenzdamies, lai Horpahs to nepamanītu. Viņš. nejuta baiļu. Vēl ne. Tas viss bija pārāk nereāls…
— Gadījiumā, ja mākonis… izrādītu interesi par tevi. jāguļas zemē un jāguļ nekustīgi. Esmu domājis par kādu preparātu šādam gadījumam, taču tas darbotos ar pārāk lielu nosebojumu. Atliek tikai šis galvas aizsegs, šis smadzeņu strāvu simulētājs, par kuru runāja Sakss …
— Vai tad tāds jau ir gatavs…? — Rohans vaicāja. Horpahs saprata šā jautājuma apslēpto jēgu. Bet palika mierīgs.
— Nē. Bet to var izgatavot stundas laikā. Matos paslēpts tīkliņš. Mazs aparātiņš, kas ģenerē strāvas impulsus, būs iešūts kombinezona apkaklē. Tagad … dodu tev stundu laika. Es dotu tev vairāk, bet ar katru nākošo stundu viņu glābšanas izredzes samazinās. Tāpat jau tās ir niecīgas. Kad tu izlemsi?
— Esmu jau izlēmis.
— Tu esi muļķis. Vai tu nedzirdi, ko es saku? Tas viss bija vajadzīgs tikai tādēļ, lai tu saprastu, ka mēs vēl nedrīkstam startēt…
— Jūs taču zināt, ka es tik un tā iešu …
— Tu neiesi, ja es tev neatļaušu. Neaizmirsti, ka es vēl joprojām esmu šeit komandieris. Mūsu priekšā ir tāda problēma, ka nevar rēķināties ar atsevišķa cilvēka patmīlību, lai kas arī viņš būtu.
— Saprotu, — pateica Rohans. — Jūs negribat, lai es domātu, ka eju spiests …? Labi. Tādā gadījumā … bet vai mūsu noruna par klusuciešanu joprojām paliek spēkā?
— Jā.
— Tada gadījumā es gribu zināt, ko jūs būtu darījis manā vietā. Mainīsimies vietām …
Horpahs brīdi klusēja.
— Bet, ja es tev teiktu, ka nebūtu gājis?
— Tad arī es neiešu. Bet zinu, ka jūs teiksiet taisnību.
— Tad tu neiesi? Goda vārds? Nē, nē … Es zinu. ka tas nav vajadzīgs.
Astrogators piecēlās. Tad piecēlās arī Rohans.
— Jūs man neatbildējāt.
Astrogators lūkojās viņā. Komandieris bija garāks, lielāks un plecīgāks. Viņa acīs atkal bija tā pati noguruma izteiksme kā sarunas sākumā.
— Vari iet, — viņš sacīja.
Rohans neviļus izslējās un devās uz durvīm. Tad astrogators sakustējās, it kā gribēdams viņu atturēt, paņemt pie rokas, taču Rohans to neredzēja. Viņš izgāja, bet Horpahs palika nekustīgi stāvam pie durvīm, kas lēnām vērās ciet, un stāvēja tā vēl ilgi.
,,Neuzvaramais"
Pirmie divi džipi noripoja pa nobrauktuvi rītausmā. Kāpu rietumu nogāzes vēl bija melnas, nakts tumsā tītas. Spēka lauks atvērās, ļaudams ceļu mašīnām, un atkal aizvērās, zaigodams zilām ugunīm. Uz trešā džipa kāpiena, pie paša kreisera pakaļgala, kombinezonā, bez ķiveres un aizsargacenēm, tikaī ar mazu skābekļa aparāta masku uz mutes sēdēja Rohans, aptvēris ceļus ar rokām, jo tā viņam bija ērtāk skatīties sekunžu rādītāja lēkājošajā šautrā.
Kombinezona kreisajā augšējā kabatā viņam bija četras injekciju ampulas, labajā — barojoša koncentrāta plāksnītes, bet ceļgalu aizsargu kabatās bija sabāzti sīki instrumenti: radiācijas rādītājs, mazs magnētisks indikators, kompass un apvidus mikrofotogramma, kura nebija lielāka par atklātni un kuru tāpēc vajadzēja skatīt ar spēcīgu lupu. Viņš bija seškārt apjozies ar smailku plastmasas virvi, un viņa apģērbam praktiski nebija nekādu metāla detaļu. Stiepļu tīkliņu, kas bija apslēpts matos, viņš nemaz nejuta — vienīgi, ja tīšām kustināja galvas ādu; tāpat nejuta arī tīkliņā cirkulējošo strāvu, bet apkaklē iešūtā mikroraidītāja darbību varēja kontrolēt, piespiežot attiecīgā vietā ar pirkstu: cietais cilindriņš vienmērīgi tikšķēja, un tā pulsu varēja sataustīt.
Debesu austrumu pamalē pletās sarkana josla, vējš jau modās, brāzdamies pāri kāpu virsotnēm. Krātera zobainā siena apvāršņa malā lēni izkusa purpursārtajos palos. Rohans pacēla galvu: viņam nebija divpusēju sakaru ar kuģi, jo raidītājs darbodamies tūlīt nodotu mākonim viņa klātieni. Bet ausī atradās radiouztvērējs, ne lielāks par ķiršu kauliņu; «Neuzvaramais» varēja — vismaz līdz zināmam laikam — sūtīt viņam signālus. Tieši tagad aparātiņš ierunājās, un bija gandrīz tā, it kā balss skanētu viņa paša galvā.
— Uzmanību, Rohan. Šeit Horpahs… priekšgala indikatori atzīmē magnētiskās aktivitātes pieaugumu. Acīmredzot džipi ir jau zem mākoņa … Izsūtu zondi. ..
Rohans raudzījās debesīs, kas kļuva aizvien gaišākas. Viņš nepamanīja pašu starta momentu, un redzēja tikai, kā zonde pēkšņi uzšāvās gaisā vertikāli, velkot aiz sevis tievu, baltu dūmu strūklu, kas apslēpa raķetes augšdaļu, un galvu reibinošā ātrumā aizlidoja ziemeļaustrumu virzienā. Minūtes pagāja. Vecā, pietūkuši saule jau līdz pusei bija pacēlusies virs horizonta, it kā jāteniski uzsēdusies uz krātera malas.
— Neliels mākonis uzbrūk pirmajam džipam … — atskanēja balss viņa galvā. — Otrais pagaidām virzās bez traucējumiem … pirmais tuvojas klinšu vārtiem… uzmanību! Esam zaudējuši kontroli pār pirmo. Arī optisko — mākonis to nosedzis. Otrais tuvojas pagriezienam pie sestā sašaurinājuma … tam nekas neuzbrūk… Sākas! Esam zaudējuši kontroli pār otro. Kristāliņi ir to jau noseguši… Rohan! Uzmanību! Tavs džips dosies ceļā pēc piecpadsmit sekundēm — kopš šī brīža tu rīkosies pēc saviem ieskatiem. Ieslēdzu starta automātu … Labu veiksmi…
Horpaha balss pēkšņi attālinājās. To nomainīja ritmiski tikšķi, skaitot sekundes.
Rohans apsēdās ērtāk, atspērās ar kājām, izbāza roku caur elastīgo cilpu, kas bija piestiprināta pie džipa augšējās margas. Vieglā mašīna pēkšņi salēcās un plūdeni devās uz priekšu. Horpahs nevienu nelaida ārā no kuģa, un Rohans bija viņam par to gandrīz vai pateicīgs, jo viņš nespētu paciest nekādas atvadas. Tā, piesaistīts pie džipa lēkājošā kāpšļa, viņš redzēja tikai «Neuzvaramā» milzīgo kolonu, kas pamazām saruka; zila blāzma, mirkli atpilaiksnīdamās uz kāpu nogāzēm, liecināja, ka mašīna šķērso spēka lauka robežu. Tūlīt pēc tam ātrums pieauga, un balonriepu sacelts ruds mākonis aizsedza skatu; viņš tikko varēja saredzēt debesis. Tas nebija diez cik izdevīgi — viņam varēja uzbrukt, un viņš pat nemanītu. Tāpēc viņš nesēdēja, kā bija (.paredzēts, bet gan pagriezās, piecēlās kājās un, pieturēdamies pie margām, nostājās uz kāpšļa. Tagad viņš pāri tukšās mašīnas saplacinātajam jumtam varēja redzēt pretī skrejošo tuksnesi. Džips brauca maksimālā ātrumā, brīžiem lēkādams un raustīdamies, tāpēc Rohanam vajadzēja cieši jo cieši pieplakt pie tā. Motors gandrīz vai nebija dzirdams, vienīgi vējš svilpa gar ausīm un smilšu graudiņi cirtās acīs, bet abpus mašīnai uzšāvās smilšu strūklas, veidojot necaurredzamu sienu, tā ka viņš pat nezināja, kad bija nokļuvis viņpus krātera aplim. Acīmredzot džips bija izspraucies pa kādu no smilšainajām aizām tā ziemeļu malā.