— Sešpadsmit procenti skābekļa!? Noteikti?
— Noteikti.
— Gaisa radioaktivitāte?
— Praktiski nulle.
Tas bija dīvaini. Tik daudz skābekļa! Šī ziņa viņu elektrizēja. Rohans pienāca pie robota, kas nekavējoties pasniedza kaseti ar rādītājiem. «Varbūt viņi mēģinājuši iztikt bez skābekļa aparātiem,» Rohanam iešāvās prātā absurda doma, jo viņš zināja, ka tas nevarēja notikt. Tiesa, reizēm gadījās, ka kāds, vairāk nekā citi atgriešanās alku mocīts, ignorējot pavēles, noņēma masku, jo gaiss visapkārt taču likās tik tīrs, tik svaigs, — un saindējās. Tomēr tas varēja atgadīties ar vienu, nu, lielākais — ar diviem cilvēkiem.
— Vai jums jau ir viss? — viņš vaicāja.
— Jā.
— Ejiet atpakaļ.
— Bet jūs?
— Es vēl palikšu. Ejiet, — viņš nepacietīgi atkārtoja, jo gribēja jau būt viens.
Blanks pārmeta pār plecu ar siksnu saistītās tvertnes, Jordans pasniedza robotam zondi, un viņi, smagi brizdami, aizgāja, arktans slāja nopakaļ, no mugurpuses atgādinādams maskējušos cilvēku.
Rohans pienāca pie malējās kāpas. Pavisam tuvu viņš ieraudzīja no smiltīm izslējušos, augšdaļā paplašinātu emitora stobru, kas izstaroja spēka lauku. Nevis lai pārbaudītu tā klātieni, bet vairāk aiz bērnišķīgas iegribas viņš sagrāba smilšu sauju un meta to uz priekšu. Smiltis aizlidoja tievā strūklā un, it kā atdūrušās pret neredzamu ieslīpu stiklu, vertikāli nobira zemē.
Rokas tā vien niezēja noņemt masku. Viņš labi pazina šo sajūtu. Izspļaut plastrņasas iemuti, noraut siksniņas, ieelpot gaisu ar pilnu krūti, ievilkt to dziļi dziļi plaušās…
«Es izlaižos,» viņš nodomāja un lēnām devās uz kuģa pusi. Tumšā lifta kabīne gaidīja, platforma bija viegli iegrimusi smiltīs, un vējš dažās viņa prombūtnes minūtēs bija paspējis noklāt lifta skārda apšuvumu ar plānu smilšu kārtiņu.
Tikai piektā stāva galvenajā gaitenī viņš paraudzījās sienas informatorā. Komandieris bija zvaigžņu kabīnē. Rohans uzbrauca augšā.
— Vārdu sakot — idile? — astrogators rezumēja viņa stāstījumu. — Nekādas radioaktivitātes, nekādu sporu, baktēriju, pelējuma, vīrusu, nekā — vienīgi šis skābeklis .. . Lai nu vai kā, bet paraugi jāievieto barotnēs.
— Tie jau ir laboratorijā. Varbūt dzīvība šeit attīstās uz citiem kontinentiem, — Rohans bez jebkādas pārliecības ieminējās.
— Šaubos. Insolācija ārpus ekvatoriālās joslas ir vāja; vai jūs neredzējāt, cik biezas ir cepures uz poliem? Es galvoju, ka ledus sega tur ir vismaz astoņus, varbūt pat visus desmit kilometrus bieza. Drīzāk jau okeāns, varbūt ūdensaugi, aļģes — bet kāpēc dzīvība nav izkāpusi no ūdens uz sauszemes?
— Vajadzēs ielūkoties šai ūdenī, — Rohans sacīja.
— Vēl. ir pāragri jautāt mūsu cilvēkiem, bet man šķiet, ka planēta ir veca. Šādai sapuvušai olai vajadzētu būt saviem sešiem miljardiem gadu. Bez tam šejienes saule arī jau labi sen pārdzīvojusi savus ziedu laikus. Tā jau gandrīz pārvērtusies par sarkano punduri. Jā, tas, ka uz sauszemes nav dzīvības, liekas dīvaini. īpašs evolūcijas veids, kas nepanes sausumu. Nu labi. Tas varētu izskaidrot skābekļa klātieni, bet ne «Kondora» problēmu.
— Varbūt īpašas dzīvības formas, varbūt kādas zemūdens būtnes, kas slēpjas okeānā un tā dzīlēs radījušas civilizāciju, — Rohans prātoja. Viņi abi lūkojās Merkatora projekcijā uzzīmētajā lielajā planētas kartē. Tā nebija precīza, jo bija sastādīta, pamatojoties uz pagājušā gadsimta automātisko zondu datiem. Karte rādīja vienīgi galveno kontinentu un jūru kontūras, robežas, līdz kurām sniedzās polu cepures, un dažus pašus prāvākos krāterus. Meridiānu un paralēlu izaustajā tīklā bija redzams ar sarkanu apli apvilkts punkts zem astotā ziemeļu platuma grāda — vieta, kur bija nosēdies «Neuzvaramais». Astrogators nepacietīgi pārbīdīja papīru uz karšu galda.
— Jūs pats tam neticat, — viņš aprauti ierunājās. — Tresors nevarēja būt dumjāks par mums, nekādi zemūdens radījumi viņam nevarētu kaitēt. Kas par muļķībām! Un ja arī eksistētu saprātīgas ūdens būtnes, tad tās vispirms iekarotu sauszemi. Nu, kaut vai ar ūdeni pildītos skafandros… Muļķības, vairāk nekas, — viņš atkārtoja nevis tādēļ, lai galīgi atspēkotu Rohana hipotēzi, bet gan tāpēc, ka domāja jau par kaut ko citu.
— Uzkavēsimies šeit vēl kādu laiku, — viņš beidzot nolēma un pieskārās kartes apakšējai malai. Ar vieglu čaukstoņu karte saritinājās un pazuda vienā no lielā karšu plaukta nodalījumiem. — Pagaidīsim, gan jau tad redzēsim.
— Un ja nu nē? — Rohans uzmanīgi ievaicājās. — Vai meklēsim viņus …?
— Rohan, esiet jel prātīgs. Sestais zvaigžņu gads un šitādi… —.astrogators pūlējās atrast īsto vārdu, bet neatradis aizstāja to ar nicinošu žestu. — Planēta ir tikpat liela kā Marss. Kā lai mēs viņus meklējam? Tas ir, «Kondoru», — viņš precizēja.
— Nu jā. Grunts satur dzelzi… — Rohans nelabprāt piekrila. Patiesi, analīze rādīja, ka smiltīs ir prāvs dzelzs oksīdu piejaukums. Tātad pret dzelzi jutīgie indikatori te nevarēja līdzēt. Nezinādams, ko bilst, viņš apklusa. Rohans bija pārliecināts, ka komandieris galu galā atradīs izeju. Viņi taču nevar atgriezties tukšām rokām bez jebkādiem rezultātiem. Un viņš gaidīja, raudzīdamies Horpaha biezajās, kuplajās uzacīs.
— Taisnību sakot, es neticu, ka šī četrdesmit astoņu stundu ilgā gaidīšana mums kaut ko dos, bet reglaments to prasa, — negaidīti vaļsirdīgā tonī sacīja astrogators. — Sēdieties, Rohan. Jūs stāvat man līdzās kā sirdsapziņas pārmetums. Regis ir visidiotiskākā vieta, kādu vien var iedomāties. Aplamības kalngals. Man nav ne jausmas, kāpēc šurp atsūtīja «Kondoru» — bet ko nu vairs, kā ir — ir.
Horpahs aprāvās. Būdams sliktā omā, viņš, kā vienmēr tādās reizēs, kļuva runīgs un ļāvās iesaistīties pat familjārā diskusijā, taču tas allaž bija mazliet bīstami, jo viņš varēja pilnīgi negaidīti pārtraukt sarunu ar kādu dzēlību.
— Vārdu sakot, tā vai citādi mums kaut kas jādara. Zināt ko? Ievadiet ekvatoriālajā orbītā pāris mazus fotonovērotājus. Tikai raugieties, lai orbīta būtu precīzs aplis. Un ne augstāk par kādiem septiņdesmit kilometriem.
— Tas vēl ir jonosfēras robežās, — Rohans protestēja. — Fotonovērotāji sadegs pēc pāris desmit apļiem.
— Lai deg. Bet pirms tam tie nofotografēs visu, ko vien varēs. Es ieteiktu jums riskēt pat uz 60 kilometriem. Varbūt tie sadegs jau desmitajā aplī, bet tikai no tāda augstuma izdarītie uzņēmumi var kaut ko dot. Vai jūs zināt, kā pat vislabākajā teleobjektīvā izskatās raķete no simt kilometru attāluma? Adatas galviņa, salīdzinot ar to, ir vesels kalnu masīvs. Jūs tūlīt… Rohan!
Izdzirdis šo saucienu, navigators, kas jau stāvēja durvīs, pagriezās. Komandieris uzmeta uz galda protokolu ar analīžu rezultātiem.
— Kas tas ir!? Atkal kāds idiotisms? Kas to rakstījis?
— Automāts. Bet kas vainas? — ievaicājās Rohans, gribēdams saglabāt mieru, lai gan arī viņā jau modās dusmas. «Nu tik sāksies sprediķošana!» viņš nodomāja, tīši tuvodamies lēni.
— Lasiet. šite. Lūk, šeit.
— Metana četri procenti, — Rohans izlasīja un pēkšņi pats apstulba.
— Metāna četri procenti? Bet skābekļa sešpadsmit? Vai jūs zināt, kas tas ir? Sprāgstoša gāze! Varbūt jūs man izskaidrosiet, kāpēc visa šī atmosfēra neuzsprāga gaisā, kad mēs nolaidāmies ar borūdeņražiem?