Rohans pēkšņi saklausīja dziedošu signālu; tur darbojās telezondes raidītājs; zonde bija uzšauta tādā augstumā, ka viņš to nevarēja saskatīt debesīs, lai arī kā piepūlēja redzi. Tai bija jāpaceļas augstu, lai nesaistītu mākoņa uzmanību, bet vienlaikus tā bija nepieciešama — citādi kuģis nevarētu kontrolēt džipa kustību. Mašīnas pakaļējā sienā, lai atvieglotu orientēšanos, speciāli bija iemontēts kilometru skaitītājs. Viņš jau bija veicis deviņpadsmit kilometru un gaidīja, ka tūlīt parādīsies pirmās klintis. Taču zemais saules disks, kas līdz šim atradās pa labi no viņa, tikko sārtodamies cauri sacelto putekļu mākonim, mazliet atkāpās. Tātad džips bija nogriezies pa kreisi, — Rohans velti pūlējās aptvert, vai šis manevrs notiek saskaņā ar iepriekš ieskicēto kursu, vai arī izgājis ārpus tā ietvariem: tas nozīmētu, ka vadības kabīnē pamanījuši kādu neparedzētu mākoņa manevru un vēlas viņu attālināt no tā. Pēc brīža saule pazuda aiz pirmās lēzenās klints muguras. Tad tā parādījās atkali. Ieslīpā apgaismojumā ainava izskatījās mežonīga un nebija līdzīga tai, kādu viņš atcerējās no savas pēdējās ekspedīcijas. Bet tad viņš bija to vērojis no lielāka augstuma, no transportiera tornīša. Pēkšņi džipu sāka svaidīt tik stipri, ka Rohans ar krūtīm vairākas reizes sāpīgi atsitās pret bruņām. Viņam tagad nācās sasprindzināt visus spēkus, lai šie niknie sviedieni, kurus nespēja efektīvi amortizēt pat balonriepas, nenogrūstu viņu no šaurā kāpšļa. Riteņi dancoja pa akmens bluķiem, sviežot augstu gaisā oļus, kas ar troksni ripoja pa nogāzi lejup; reizēm džips nikni buksēja. Rohanam likās, ka šim ellišķīgajam braucienam jābūt redzamam vairāku kilometru rādiusā, un nopietni sāka apsvērt, vai labāk neapturēt mašīnu — turpat līdzās, apmēram plecu augstumā, ārpusē bija ierīkots bremzes kloķis — un nenollēkt zemē. Bet tad viņu gaidītu ilgs, daudzus kilometrus garš gājiens kājām, kas samazinātu tāpat jau niecīgās izredzes nokļūt līdz mērķim. Sakodis zobus un krampjaini satvēris rokturus, kas vairs nelikās viņam tik droši kā pirmāk, Vitiš piemiegtām acīm skatījās pāri mašīnas plakanajam jumtam uz nogāzes virsotni. Radiozondes dziesma brīžiem apklusa, bet acīmredzot zonde visu laiku Lidinājās virs viņa, jo džips manevrēja veikli, apbraukdams klinšu blīvējumus, brīžiem tas sašķiebās, palēnināja gaitu, lai atkal ar pilinu jaudu drāztos augšup.
Skaitītājs rādīja, ka nobraukti jau divdesmit septiņi kilometri. Uz kartes iezīmētais ceļš bija sešdesmit kilometru garš, bet tam droši vien vajadzēja būt garākam, kaut vai tikai nemitīgo līkloču un pagriezienu dēļ. Tagad no smiltīm nebija vairs ne vēsis. Saule, milzīga, gandrīz vai nesildīdama, smagi, it kā draudīgi karājās virs klintīm, aizvien vēl skarot to zobaino malu. Mašīna, drudžainu sviedienu raustīta, nikni lauzās cauri nogruvumiem, brīžiem slīdot lejā reizē ar dārdošu akmeņu lavīnu. Riepas griezīgi kauca, bezspēcīgi berzēdamās pret akmeni uz joprojām pieaugošā slīpuma. Divdesmit deviņi kilometri. Izņemot zondes dziedošo signālu, viņš nedzirdēja nekā. «Neuzvaramais» klusēja. Kāpēc? Viņam likās, ka melnām līnijām iezīmētā, neskaidrā krauja, ko viņš redz zem sarkanās saules, ir tās aizas augšējā mala, kurā viņam jānokāpj, tikai ne šeit, bet gan stipri augstāk, trīsdesmit kilometru uz ziemeļiem. Lai nu vai kā, no melnā mākoņa nebija ne vēsts. Tas droši vien jau bija ticis galā ar abām pirmajām mašīnām. Varbūt mākonis bija mašīnas vienkārši pametis, apmierinājies ar to, ka nogriezis tās no kuģa, nobloķēdams sakarus? Džips svaidījās kā izmisis zvērs, brīžiem motora drebēšana, tam strādājot ar maksimālo apgriezienu skaitu, sakāpa Rohanam kaklā. Ātrums aizvien samazinājās, bet arī tāpat viņš virzījās neparasti labi; varbūt tomēr vajadzēja ņemt mašīnu uz gaisa spilvena? Taču tā bija pārāk liela un smaga, bez tam nav vērts par to domāt, jo tagad vienalga nekas vairs nav grozāms…
Rohans gribēja paskatīties pulkstenī un nevarēja to izdarīt — ne uz sekundi nebija iespējams tuvināt roku acīm. Saliekdams kājas ceļos, viņš pūlējās mazināt briesmīgo belzienu spēku, kas sadrebināja viņa iekšas. Pēkšņi mašīna izslējās stāvus un tad mežonīgā ātrumā gāzās vienlaikus sāņus un lejup, bremzes iekaucās, bet nogruvuma lauskas jau lidoja no visām pusēm, spalgi bungodamas pa plānā bruņu apvalka plāksnēm. Džips krampjaini sagriezās, kādu brīdi sāniski šļūca pāri nogruvuma straumei, tad atguva līdzsvaru.
Mašīna lēnām iztaisnoja gaitu un atkal sāka stūrgalvīgi rāpties pa nogāzi uz augšu. Tagad Rohans jau redzēja aizu. Viņš pazina to pēc tumšajiem, kalnu priedēm līdzīgajiem riebīgu brikšņu ielāpiem, kas vietumis sedza stāvās klintis. No aizas malas viņu šķīra kāda pusjūdze. Trīsdesmit ceturtais kilometrs …
Nogāze, kas tagad bija jāpārvar, izskatījās kā viena vienīga haotiski sasvaidītu drupu jūra. Likās neiespējami, ka mašīna varētu atrast tur ceļu. Viņš mitējās meklēt ar acīm iespējamās pārejas, ja jau vadīt džipa manevrus tik un tā nebija viņa spēkos, un labāk centās nenovērst skatienu no klintīm, kas ieskāva bezdibeni. Kuru katrai mirkli no turienes varēja izplūst melnais mākonis.
— Rohan … Rohan … — viņš pēkšņi izdzirda. Sirds sāka dauzīties spēcīgāk. Viņš pazina Horpaha balsi.
— Jādomā, ka džips nenogādās tevi līdz mērķim. Mēs no šejienes nevaram pietiekami precīzi novērtēt nogāzes slīpumu, bet man šķiet, ka tev vairs atlicis tikai pieci līdz seši kilometri braucamā ceļa — kad džips iestrēgs, tev būs jāiet tālāk kājām … Atkārtoju …
Horpahs vēlreiz atkārtoja sacīto. «Augstākais četrdesmit divi četrdesmit trīs kilometri … atliiks apmēram septiņpadsmit — šai apvidū tas ir vismaz četras stundas,» zibeņātri aplēsa Rohans. «Bet varbūt viņi kļūdās, varbūt džips tiks cauri.. .»
Balss apklusa, un atkal bija dzirdami vienīgi ritmiski atkārtoti, dziedoši zondes signāli. Rohans sakoda ciešāk maskas iemuti, kas, mašīnai strauji salecoties, berzās gar lūpu iekšpusi. Saule vairs neskāra tuvāko kalnu, bet arī necēlās augstāk. Viņš redzēja lielākus un mazākus akmens bluķus, ko nomainīja klinšu plāksnes, brīžiem viņu apņēma to saltā ēna. Mašīna brauca tagad daudz lēnāk; pacēlis acis, viņš ieraudzīja tikko manāmus spalvu mākoņus, kas izkusa debesīs, un dažas mirgojošas zvaigznes.
Pēkšņi ar džipu notika kaut kas dīvains. Tā pakaļgals iegrima, priekšgals strauji sacēlās uz augšu… mirkli tas balansēja kā uz pakaļkājām saslējies zirgs … vēl sekunde, un laikam gan tas būtu nogāzies, nospiezdams ar savu smagumu Rohanu, taču viņš paspēja ātri nolēkt. Nokrizdams uz ceļiem un rokām, viņš cauri biezajiem aizsargcimdiem un ceļu aizsargiem sajuta sāpīgu belzienu, kādus pāris metrus šļūca pa nogruvumu, līdz beidzot izdevās noturēties. Džipa riteņi vēlreiz iekaucās un tad pamira.