— Uzmanību … Rohan … tas ir trīsdesmit devītais kilometrs … mašīna tālāk netiks uz priekšu — tev būs jāiet kājām… tu orientēsies pēc kartes… džips paliks šeit — gadījumam, ja tu nevarēsi atgriezties citādi… tu atrodies četrdesmit sestās un simt deviņdesmit otrās koordinātes krustojumā …
Rohans lēnām piecēlās, iztaisnodams kājas. Viņam sāpēja visi muskuļi. Bet grūti bija tikai pirmie soļi, pamazām viņš aprada. Viņam gribējās aiziet pēc iespējas tālāk no džipa, kas bija sastindzis starp diviem klinšu izciļņiem. Zem liela obeliska Rohans apsēdās, izvilka no kabatas karti un mēģināja pēc tās orientēties apvidū. Tas nebija viegli. Beidzot viņš noteica atrašanās vietu. No aizas augšējās kraujas viņu šķīra kāds kilometrs taisnā līnijā, taču šajā vietā nevarēja pat sapņot par nokāpšanu lejā— nogāzes klāja monolīts metāla brikšņu slānis. Tāpēc viņš devās augšup, visu laiku pārlikdams, vai nebūtu vērts mēģināt nokāpt aizas dibenā ātrāk par paredzēto vietu. Līdz tai viņam nāktos iet vismaz četras stundas. Pat ja izdotos atgriezties ar džipu, vajadzēja rēķināties, ka atpakaļceļš ilgs vēl piecas stundas, bet cik laika prasīs pati nokāpšana aizā, nemaz jau nerunājot par meklējumiem? Pēkšņi viņam likās, ka viss plāns ir galīgi bezjēdzīgs. Tas vienkārši bija skaists žests, vienlīdz veltīgs un heroisks; ar to Horpahs, upurēdams viņu, gribēja nomierināt savu sirdsapziņu. Uz brīdi Rohanu pārņēma tāds niknums, ka acīs satumsa — viņš taču bija ļāvis apvest sevi ap stūri kā tāds pienapuika, jo astrogators jau iepriekš bija visu apdomājis. Pamazām viņš atžilba. «Atpakaļceļa nav,» viņš pats sev atkārtoja, «es mēģināšu. Ja man neizdosies nokāpt lejā, ja līdz pulksten trijiem nevienu neatradīšu, griezīšos atpakaļ.»
Bija ceturksnis pāri septiņiem. Viņš centās iet gariem, vienmērīgiem soļiem, taču ne pārāk ātri, jo līdz ar piepūlli strauji pieauga skābekļa patēriņš. Viņš piestiprināja sev uz labās delnas locītavas kompasu, lai nenoklīstu no izvēlētā virziena. Tomēr vairāk reižu viņam nācās, apiet plaisas ar vertikālām sienām. Gravitācija uz planētas Regis bija stipri vājāka nekā uz Zemes. Tas deva vismaz relatīvu kustības brīvību pat tik grūtā apvidū. Saule kāpa arvien augstāk. Viņa dzirde, kas bija pieradusi pie skaņu pastāvīgā pavadījuma, ar kuru kā ar aizsargbarjeru viisāis līdzšinējās ekspedīcijās viņu apjoza mašīnas, tagad bija it kā atkailināta un sevišķi asa. Laiku pa laikam viņš dzirdēja tikai ritmisku zondes dziesmu, daudz vājāku nekā pirmīt, toties katirs vēja pūtiens, kas plūda pāri klinšu šķautnēm, satrauca viņa uzmanību, jo viņam likās, ka dzird tajā tik labi pazīstamo un atmiņā saglabājušos vājo sanēšanu. Pamazām viņš aprada ar iešanu un automātiski pārkāpa no viena akmens uz citu, līdz ar to iegūdams brīvu laiku pārdomām. Rohanam kabatā bija soļu mērītājs; viņš negribēja skatīties tajā pārāk agri un nolēma darīt to tikai pēc stundas. Taču neizturēja un izņēma pulkstenim līdzīgu aparātiņu, iekams stunda bija notecējusi. Tā bija sāpīga vilšanās: viņš nebija nogājis ne trīs kilometrus. Acīmredzot tāpēc, ka ceļš veda kalnup. «Tātad nevis trīs un ne četras stundas, bet vismaz vēl sešas …», viņš nodomāja. Izņēmis karti un nometies uz ceļiem, viņš atkal pārbaudīja maršrutu. Aizas augšējā mala bija redzama austrumos kādu septiņsimt vai astoņsimt metru attālumā, visu laiku viņš virzījās daudzmaz līdztekus tās līkumiem. Kādā vietā cauri nogāzes melnajiem brikšņiem kā pavediens aizvijās plaisa — droši vien izžuvuša strauta gultne. Rohans pūlējās saskatīt šo vietu. Stāvēdams uz ceļiem vējā, kas brāzmaini svilpa pāri galvai, viņš pārdzīvoja šaubu mirkli. It kā vēl nezinādams, ko darīt, viņš piecēlās, mehāniski paslēpa karti kabatā un sāka iet šķērsām līdzšinējam ceļam — uz aizas kraujām.
Viņš tuvojās klusējošajām, izkropļotajām klintīm, likdams soļus tā, it kā zeme zem viņa kājām kuru katru brīdi varētu atvērties. Riebīgas bailes sažņaudza sirdi. Tomēr viņš gāja, joprojām tāpat vicinādams rokas, kas bija drausmīgi tukšas. Pēkšņi viņš apstājās un palūkojās ielejā, tuksnesī, kur stāvēja «Neuzvaramais». Viņš nevarēja to saskatīt, kuģis atradās aiz horizonta. Rohans to zināja un tomēr raudzījās debesīs, kas pie apvāršņa bija rudās un lēnām pildījās gubu mākoņiem. Zondes signālu dziesma kļuva tik vāja, ka viņš nebija pārliecināts, vai tik tā nav ilūzija. Kāpēc «Neuzvaramais» klusēja?
— Tāpēc, ka viņam nav vairs tev ko teikt, — viņš pats sev atbildēja. Augšējās nelielās klintis, kas atgādināja groteskas, erozijas sagrauztas statujas; bija jau pavisam līdzās. Aiza atvērās viņa priekšā kā miilzīga, tumsas pielijuši grava, saules stari nesniedzās vēl pat līdz melnajiem brikšņiem segto sienu vidum. Šur un tur cauri tiem bija izdūrušās baltas, tādas kā kaļķakmens adatas. Viņš ar vienu skatienu aptvēra visu milzīgo plašumu, līdz pat akmeņainajam dibenam pusotra kilometra dziļumā, un pēkšņi jutās tik bezpalīdzīgs, tik neaizsargāts, ka automātiski pictupās, lai pieglaustos akmeņiem un kļūtu par vienu no tiem. Tas bija bezjēdzīgi, jo viņam taču nebija jābīstas tikt ieraudzītam. Tam, no kā viņam bija jābaidās, nebija acu.
Gulēdams uz mazliet sasilušas akmens plāksnes, Rohans raudzījās lejā. Apvidus mikrofotogramma atklāja pilnīgi nelietderīgu patiesību, jo rādīja apvidu no putna lidojuma, ārkārtīgi krasā vertikālā rakursā. Un nevarēja būt ne runas par to, kā varētu nokāpt pa šauru eju starp divām melnu brikšņu salām. Te vajadzētu nevis divdesmit piecus, bet droši vien vismaz simt metrus garu virvi, un arī tad vēl būtu nepieciešami dažādi āķi, veseris, kuru viņam trūka, jo viņš nebija sagatavojies kāpšanai klintīs. Sākumā šis šaurais grāvītis veda diezgan lēzeni lejup, tālāk tas nogriezās un pazuda acīm .aiz pārkārušās klints kupra, lai parādītos atkali dziļi lejā, jau cauri gaisa zilganajai dūmakai. Viņam ienāca prātā idiotiska doma, — ja nu viņam būtu bijis izpletnis …
Rohans cītīgi aplūkoja nogāzes abpus tai vietai, kur gulēja, iespraucies zem liela, sēnei līdziga klints bluķa, un tikai tagad sajuta, ka no lielā tukšuma, kas atvērās viņa priekšā, plūst maiga sasilušā gaisa strāva. Patiesi, pretējo nogāžu kontūras viegli vibrēja. Brikšņi akumulēja saules starus. Pārlaizdams skatienu dienvidrietumu virzienā, viņš sameklēja smailes, kuru pamatnes veidoja klinšu vārtus, katastrofas vietu. Viņš nebūtu tās pazinis, ja vien, pretēji visām pārējām klintīm, šīs nebūtu pilnīgi melnas un nelaistītos, it kā būtu noklātas ar biezu vāpi — to virsējie slāņi laikam bija virduši, «Ciklopam» cīnoties ar mākoni… Bet ne transportierus, pat ne atomsprādziena pēdas aizas dibenā viņš no savas vietas nevarēja saskatīt. Tā nu viņš gulēja, un pēkšņi viņu pārņēma izmisums: vajadzēja nokāpt lejā, bet ceļa nebija. Tā vietā, lai justu atvieglojumu, jo nu varēja atgriezties un paziņot astrogatoram, ka izdarījis visu iespējamo, viņš pieņēma nelokāmu lēmumu.
Rohans piecēlās. Ar pašu acs kaktiņu uztverta kustība aizas dziļumā lika viņam instinktīvi atkal pieplakt pie akmeņiem, taču viņš izslējās taisni. «Ja es to vien tik darīšu kā pieplakšu pie zemes, tad neko nepaveikšu…,» viņš nodomāja. Tagad Rohans soļoja pa pašu kraujas malu, meklēdams noeju; ik pēc pāris simt soļiem viņš paliecās pāri bezdibenim un redzēja aizvien to pašu ainavu — tur, kur nogāze bijia lēzena, tā bija aplipuši melnajiem brikšņiem, turpretī, kur tā bija kaila, tā slējās vertikāli. Reiz viņam no kāju apakšas izslīdēja akmens un aizripoja lejā, aizvilkdams sev līdzi citus; neliela lavīna dārdēdama strauji atsitās pret pinkaino sienu tikai kādus simt metrus zem viņa; no turienes izilīda saules staros mirgojoša dūmu strūkla; pariņķojusi, tā brīdi nekustīgi karājās gaisā, it kā kaut ko meklēdama, bet viņš sastinga; pēc krietna brīža dūmi gaistot bez trokšņa iesūcās mirgojošajā biezoknī.