Pulkstenis bija gandrīz deviņi, kad Rohans, atkal izbāzis galvu no kārtējā klints bluķa aizsega, pamanīja lejā, aizas pašā dibenā — šeit tā bija ievērojami platāka — gaišu, kustīgu plankumiņu. Ar trīcošu roku viņš izvilka no kabatas mazu, saliekamu tālskati, pavērsa, to turp …
Tas bija cilvēks. Palielinājums bija pārāk mazs, lai varētu ieraudzīt kaut vai tā seju, bet viņš labi saskatīja vienmērīgas kāju kustības. Cilvēks gāja lēnām, viegli klibodams, iit kā pievilkdams savainotu kāju. Varbūt pakliegt viņu? Rohans neuzdrošinājās to darīt. Nē, viņš pamēģināja, bet balss iesprūda kaklā. Viņš ienīda sevi par šīm nolādētajām bailēm, bet viens bija skaidrs: tagad jau noteikti viņš no šejienes neaizies. Rohans labi iegaumēja vietu, uz kurieni šis cilvēks gāja — tas virzījās augšup pa arvien platāku ieleju, uz blāvajiem nogruvumu konusiem, — un arī Rohans sāka skriet tai pašā virzienā pa bezdibeņa mailu, lēkdams pāri akmens bluķiem, atņirgtajām plaisām, līdz svelpjošā elpa iemutī sāka viņu smacēt, bet sirds — strauji pukstēt. «Tas ir neprāts, es nevaru tā …», viņš nevarīgi nodomāja un palēnināja soļus. Un tieši tad viņa priekšā viesmīlīgi pavērās plata grava. Lejāk no abām pusēm to ieskāva melni krūmāji. Tālāk slīpums pieauga … varbūt tur bija pārkare?
Izšķīra pulkstenis: bija gandrīz pusdesmit! Viņš sāka kāpt lejā, vispirms ar seju pret bezdibeni, vēlāk pagriezies ar muguru; kad slīpums kļuva pārāk stāvs, viņš jau kāpa, piepalīdzēdams ar rokām, s oli it pa solim. Melnais biezoknis bija tuvu, tas šķita svilinām ar nekustīgu, mēmu karstumu. D3niņos sita kā ar āmuru. Apstājies uz ieslīpa klints izciļņa un iežmiedzis kreiso zābaku starp to un otru izcilni, kas atradās mazliet augstāk, viņš paraudzījās lejup. Kādus četrdesmit metrus zemāk viņš redzēja platu terasi, no kuras sākās skaidri saredzama kaila klinšu grēda, kas slējās pāri melno ceru nedzīvajām sarenēm. Bet no šīs glābējas terases viņu šķīra gaiss. Rohans palūkojās uz augšu, bija pārvarēti jau savi divsimt metri, varbūt vairāk. Sirdspukstu atbalss likās tricinām gaisu. Viņš dažas reizes pamirkšķināja.
Lēnām akla cilvēka kustībām sāka attīt virvi. «Tu taču nebūsi tik neprātīgs …», kāds viņā ierunājās. Virzīdamies sāniski lejup, viņš sasniedza tuvāko krūmu. Tā asos izaugumus klāja rūsas kārta, kas pieskaroties putēja. Rohans piedūrās krūmam, gaidīdams nezin ko. Bet nekas nenotika. Bija saklausāma tikai sausa, čīkstoša čaboņa, pavelkot spēcīgāk, krūms turējās droši; viņš aptina tam ap pamatni virvi, pavilka vēlreiz… piepešā drosmes uzplūdā aptina ap otrā un trešā krūma pamatni arī, atspērās ar kājām un rāva no visa spēka. Krūmi, iezīdušies saplaisājušajā klintī, turējās stipri.
Rohans sāka rāpties lejā. Sākumā ķermeņa smagumu vēl varēja daļēji pārnest uz klinti, atsperoties pret to ar papēžiem, bet d.rīz viņš sāka šūpoties un pailiika karājamies. Arvien ātrāk ļaudams virvei slīdēt zem ceļa locītavas un bremzēdams tās skrējienu ar labo roku, viņš, vērīgi skatīdamies lejā, beidzot nolaidās uz terases. Tagad viņš pamēģināja atbrīvot virvi, vilkdams to aiz viena gala. Krūmi neļāva. Viņš pavilka vairākas reizes. Tā bija aizķērusies. Tad Rohans notupās uz terases un sāka vilkt ar visu ķermeņa svaru, līdz pēkšņi ar pretīgu svilpienu virves gals atraujoties uzšāvās gaisā un iecirta viņam pa kaklu. Rohans nodrebēja. Pēc tam viņš sēdēja vairākas minūtes, jo kājas bija pārak ļenganas, lai viņš uzdrošinātos turpināt kāpšanu. Toties viņš ieraudzīja apakšā ejošā cilvēka figūriņu. Tā bija jau mazliet lielāka.
Rohanam likās savādi, ka tā ir tik gaiša; tāpat dīvaini šķita šī cilvēka galvas vai, pareizāk, galvas segas apveidi.
Viņš būtu kļūdījies, ja domātu, ka ļaunākais jau aiz muguras. Taisnību sakot, viņš to nedomāja, bet tomēr cerēja, lai gan, kā vēlāk izrādījās, cerēja maldīgi. Tālākais ceļš bija gan tehniski daudz vieglāks, bet nedzīvo, sarūsējušo, čaukstošo krūmu vietā sākās krūmi, kas laistījās dīvainā, treknā melnumā, gluži kā ar sīkiem augļiem nosēti ar šiem paresninājumiem, kurus viņš tūdaļ pazina.
Laiku pa laikam no tiem, vāji sīkdamas, izpkuia dūmu strūkliņas; tām riņķojot gaisā, viņš sastinga — ne jau uz ilgu laiku, citādi nekad nenokļūtu līdz aizas dibenam. Kādu laiku viņš virzījās rāpus, jāteniski uzsēdies uz izciļņa; pamazām klinšu grēda kļuva platāka un lēzenāka, tā ka pa to jau varēja iet, lai gan ne jau bez grūtībām un ne bez roku palīdzības. Bet viņš tikko manīja šī garā pārgājiena kārtējos posmus, jo uzmanību vajadzēja dalīt, vērst uz abām pusēm vienlaikus; reizēm viņam nācās iet tik tuvu krūmiem, kas mudžēja no mušiņām, ka to sarainās stieptītes berzējās gar kombinezona krokām. Tomēr ne reizi saules gaismā dzirkstošās, peldošās strūkliņas netuvojās viņam.
Kad Rohans beidzot nostājās uz nogruvuma tikai dažu simtu soļu attālumā no aizas dibena, kur kā sausi kauli baltoja oļi, bija jau gandrīz divpadsmit. Viņš atradās zemāk par melno krūmu joslu. Nogāzi, pa kuru viņš bija nokāpis lejā, līdz pusei apspīdēja augstu stāvošā saule. Tagad bija iespējams novērtēt, cik garš ceļš noiets, taču viņš pat neatskatījās un noskrēja lejā, cenzdamies pārnest ķermeņa svaru no vienas kājas uz otru, no viena akmens uz citu pēc iespējas ātrāk, tomēr tik un tā ļodzīgā nogruvuma milzu masa, šalkdama, dārdēdama arvien skaļāk, kopā ar viņu sāka šļūkt lejā. Pēkšņi jau pavisam tuvu izžuvušajam strautam nogruvums zem viņa kājām pajuka un viņš, krizdams tik strauji, ka pat skābekļa maska noslīdēja no galvas, noripoja vairākus metrus zemāk. Viņš jau trausās kājās, lai, nevērojot skrambas, sāktu skriet, jo baidījās, ka no augšas redzētais cilvēks pazudīs viņa acīm — abās nogāzēs, it īpaši pretējā, bija papilnam melnu alu, — kad kaut kas viņu brīdināja, tā ka, vēl to neapjēdzis, viņš atkal nokrita uz asajiem akmeņiem un palika guļam izplestām rokām. Uz viņu no augšas krita viegla ēna, un monotonajā dunā, kas neatlaidīgi pastiprinājās, aptverot visus reģistrus, no smalkākās sīkšanas līdz dziļākajiem basiem, virs viņa parādījās melns, bezveidīgs kamols. Varbūt vajadzēja aizvērt acis, taču viņš to neizdarīja. Pēdējā doma bija, vai tikai straujajā kritienā nav cietis kombinezonā iešūtais aparātiņš. Tad viņš iegrima apātijā, kas laikam gan bija apzināta.
Pat nepakustinājis acu ābolus, viņš tomēr redzēja, kā mutuļojošais mākonis sastingst virs viņa, kā izgrūž uz leju laiski līgojošu atvasi, kuras gals bija pavisam tuvu un izskatījās pēc melni spīguļojoša virpuļa piltuves. Ar galvas un vaigu, ar visas sejas ādu viņš sajuta tūkstoškārtīgu, siltu gaisa glāstu, it kā būtu uzpūtuši miljonu elpas dvesma. Glāsts skāra kombinezonu uz krūtīm, visapkārt iestājās gandrīz pilnīga tumsa. Pēkšņi šī miniatūram virpulim līdzīgā atvase pazuda atpakaļ mākonī. Sanēšana kļuva spalga. Tā saldēja zobus, viņš to juta kaut kur galvas vidū. Tad tā pavājinājās. Mākonis pacēlās augšup gandrīz vertikāli, pārvērtās par melnu miglu, kas pletās no vienas nogāzes līdz otrai, sašķēlās atsevišķos koncentriski riņķojošos kamolos, ielīda krūmāju nekustīgajā kažokā un pazuda.