Labu brīdi Rohans gulēja nekustīgi, kā miris. Viņam iešāvās prātā doma, ka varbūt jau visam beigas. Ka varbūt viņš vairs nezinās, ne kas viņš ir, ne no kurienes te radies, nedz arī, kas viņam jādara, un šī doma iedvesa tādas bailes, ka viņš piepeši uztrausās sēdus. Tad pēkšņi viņam uznāca .smiekli. Skaidrs, ja jau viņš varēja tā domāt, tad tas nozīmēja, ka viņš ir izglābies. Ka mākonis neko nav viņam nodarījis, ka viņš to piekrāpis. Rohans pūlējās apvaldīt šos kutinošos, kretīniskos smieklus, kas krājās rīklē un, apspiesti, sāka kratīt visu viņa ķermeni. «Tā ir tikai histērija,» viņš nosprieda, pieceldamies kājās, jau gandrīz pilnīgi nomierinājies. Sakārtojis skābekļa masku, viņš palūkojās apkārt.
No augšas redzētais cilvēks bija pazudis. Bet soļi bija dzirdami. Tas laikam bija jau pagājis garām šai vietai un pazudis aiz sabrukušas klints, kas līdz pusei bija izslējuīsies no aizas dibena. Rohans aizskrēja tam pakaļ. Soļu atbalss nāca aizvien tuvāk un bija neparasti skaļa. It kā cMvēks soļotu dzelzs zābakos. Viņš skrēja, juzdams sāpju adatas, kas durstīja kāju no potītes līdz celim. «Būšu izmežģījis kāju,» Rohans nodomāja, izmisīgi airēdamies ar rokām. Atkal pietrūka elpas. Viņš gandrīz jau slāpa, kad beidzot ieraudzīja gājēju. Tas gāja taisni uz priekšu mehāniskiem, platiem soliem, kāpdams no viena akmens uz citu. Tuvējās klinšu sienas skanīgi atbalsoja viņa soļu troksni.
Un pēkšņi Rohanā viss sabruka. Tas bija robots un nevis cilvēks. Viens no arktaniem. Viņš vispār nebija domājis par to likteni, par to, kas ar tiem noticis pēc katastrofas; kad kolonai uzbruka mākonis, roboti atradās vidējā transportierī. Arktanu šķīra no Rohana tikai daži desmiti soļu. Tad viņš pamanīja, ka robota kreisā roka nevarīgi nokarājas; tā bija sašķaidīta, bet kādreiz spīdošās, izliektās bruņas sašvīkotas un ieliektas. Vilšanās bija tliela, un tomēr pēc brīža Rohans kļuva mazliet mundrāks, padomājis, ka tālākos meklējumos viņam būs kaut vai tāds biedrs. Viņš gribēja pasaukt robotu, bet kaut kas viņu atturēja, tāpēc, paātrinājis gaitu, viņš tikai aizsteidzās tam priekšā un, nostājies tā ceļā, gaidīja. Taču divarpus metrus_ garais milzis likās viņu nemaz. neredzam. Tam bija — Rohans tuvumā to ievēroja — daļēji sagrauta radiolokatora antena, kas mazliet atgādināja bļodveidīgu ausi, bet tai vietā, kur agrāk atradās kreisās acs objektīvs, rēgojās caurums ar nelīdzenām malām. Tomēr tas gāja, samērā droši likdams savas milzīgās pēdas un tikai mazliet pievilkdams kreiso. Rohans pasauca to, kad attālums starp viņiem bija sarucis līdz dažiem soļiem, bet mašīna stūmās viņam tieši virsū gluži kā akla, un pēdējā brīdī viņam nācās dot tai ceļu. Pa otram lāgam pieskrējis pie robota, viņš gribēja satvert to aiz metāla ķetnas, bet tas ar vienaldzīgu, slīdošu kustību izrāva savu roku un aizslāja tālāk. Rohans saprata, ka arī arktans kļuvis par uzbrukuma upuri un uz tā palīdzību nav ko cerēt. Bet nez kādēļ viņam bija grūti pamest nevarīgo mašīnu likteņa varā, bez tam gribējās arī zināt, kurp īsti robots dodas, jo tas gāja, izvēlēdamies pēc iespējas līdzenāku ceļu, it kā tam būtu iecerēts mērķis. Pēc īsas pārdomas, kuras laikā arktans bija attālinājies par pāris desmitiem metru, Rohans devās tam pa pēdām. Nonācis nogruvuma pakājē, robots sāka kāpt pa to augšā, nepievērsdams ne mazākās uzmanības šķembu straumēm, kas vēlās viņam no pēdu apakšas. Tā viņš uzrāpās varbūt flīdz nogruvuma pusei, tad pēkšņi nogāzās, nošļūca lejā, ar gaisā saceltajām kājām it kā joprojām soļojot. Citā situācijā tas varbūt izraisītu novērotājā smiekl us. Tad arktans piecēlās un atkal sāka kāpt. Rohans steidzgi pagriezās atpakaļ, bet vēl ilgi dzirdēja nogruvuma dārdus un ritmisku, smagnēju, metālisku silu atbalsi, ko klinšu sienas daudzkārtīgi sūtīja cita citai.
Tagad viņš gāja ātri, jo ceļš pa plakanajiem akmeņiem, kas klāia strauta gultni, biia samērā līdzens un veda mazliet lejup. No mākoņa nebija ne vēsts, tikai reizēm vāja gaisa vibrēšana virs nogāzēm liecināja par melnajos brikšņos virmojošo aktivitāti. Tā viņš sasniedza aizas visplatāko vietu, kur tā pārvērtās par klinšu krauju ieskautu ieleju. Kādus divus kilometrus tālāk atradās klinšu vārti, katastrofas vieta. Tikai tagad Rohans apjauda, cik ļoti viņam būtu noderēiis olfaktometriskais indikators, kas varbūt būtu palīdzējis meklēt cilvēku pēdas, taču kājniekam tas bija pārāk smags aparāts. Tāpēc viņam bija jāiztiek bez tā. Rohans apstājās un lēnām pārilaida skatienu pāri akmeņainaiām klintīm. Nevarēja būt ne runas par to, ka kāds būtu varējis paslēpties pašos metāliskajos brikšņos. Atlika tikai alas, bedres un klinšu ieplakas; no savas vietas viņš saskatīja četras tādas; viņa skatienam tās aizsedza augsti sliekšņi ar vertikālām sienām, kas vēstīja, ka kāpšana būs grūta. Tāpēc viņš nolēma vispirms ielūkoties pēc kārtas visās alās. Jau pirmīt kuģī viņš bija apspriedies ar ārstiem un psihologiem, kur meklējami pazudušie, kur tie varētu slēpties. Šī apspriede viņam gan maz ko deva, jo pēc amnēzijas cilvēka izturēšanās bija neloģiska un neaplēšama. Tas, ka pazudušie bija četratā attālinājušies no pārējiem Regnara ļaudīm, liecināja par viņu īpašo, atšķirīgo aktivitāti; arī tas, ka šo četru cilvēku pēdas, cik tālu nu tām bija izsekots, neizšķīrās, zināmā mērā lāva cerēt, kā tos visus atradīs vienkop. Protams, ja tie vispār ir dzīvi un ja augšpus klinšu vārtiem tie nav izklīduši katrs uz savu pusi. Rohans pārmeklēja divas mazas un četras lielākas alas, kas bija viegli pieejamas; pie tām varēja pietikt klāt dažās minūtēs, kāpjot pa ieslīpām lielām klinšu plāksnēm. Pēdējā no šīm alām viņš uzgāja daļēji ar ūdeni applūdinātas metāla šķembas, kuras sākumā noturēja par otrā arktana skeletu; taču tās bija ļoti vecas un neatgādināja nevienu no viņam pazīstamajiem konstruktīvajiem risinājumiem. Seklajā dīķī, ko viņš saskatīja tāpēc, ka gludajā, it kā pulētajā velvē kaut cik atstarojās dienas gaisma, gulēja dīvains, iegarens veidojums, kas mazliet atgādināja piecus metrus garu krustu; skārda loksnes, kas klāja to, jau sen bija sairušas un dīķa dibenā izveidojušas ar dubļiem sajauktas dūņas, ko rūsa bija padarījusi rudas. Rohans nevarēja atļauties ilgāk aplūkot neparasto atradumu, kas varbūt bija kāda makroautomāta drupas, kuru bija iznīcinājis nedzīvajā evolūcijā uzvarējušais mākonis.
Viņš iegaumēja tikai tā apveidus, izirušu saišu un stieņu kontūras, kas drīzāk varēja tikt izmantotas lidošanai nekā staigāšanai. Bet pulkstenis steidzināja arvien vairāk, tāpēc nekavēdamies viņš ķērās pie nākošo alu pārmeklēšanas. To bija daudz, un reizēm no aizas dibena tās atgadināja it kā tumsas pielijušus logus klinšu mūros, bet pazemes gaiteņi un ejas, kas bieži bija pieplūdušas ar ūdeni un reizēm veda vertikālās akās un šahtās ar ledaini burbuļojošiem avotiem, bija tik kraujas, ka viņš neuzdrošinājās iet tajas dziļāk. Bez tam viņam bija tikai neliels lukturītis, kas meta samērā vāju gaismu; tā bija bezspēcīga plašajās alās ar augstajām veilvēm un daudzajiem stāviem, jo arī tādās viņš vairākkārt bija iegājis. Beidzot, no noguruma vai krizdams, viņš apsēdās uz lieia, saulē sasiluša akmens pie ieejas tikko pārmeklētā alā un saka košļāt koncentrāta plāksnītes, sausajiem kumosiem uzdzerdams strauta ūdeni. Pāris reižu viņam likās, ka dzird mākoņa šalkšanu, bet tā laikam gan bija sastaptā arktana Sizīfa pūliņu atbalss, kas nāca no ielejas augstākā stāva. Pabeidzis skopo mailtīti, viņš kļuva daudz mundrāks. Visdīvainākais viņam šķita tas, ka viņš aizvien mazāk uztraucās par draudīgo kaimiņu — jo melnie brikšņi klāja visas nogāzes, kurp vien viņš vērsa skatienu.