Выбрать главу

Nokāpis no paaugstinājuma alas priekšā, kur bija apstājies, viņš uz sausajiem akme­ņiem ielejas viņā pusē pamanīja tādu kā šauru, rūsainu švīku. Pienācis klāt, viņš sa­prata, ka plankumi ir asiņu pēdas. Tās bija jau pavisam izkaltušas, arī krāsa bija iz­mainījusies, un, ja klints nebūtu bijusi kaļķu baltumā, viņš noteikti nebūtu tās pamanījis. Kādu brīdi velti pūlējies noskaidrot, kurā vir­zienā gājis asiņojošais cilvēks, viņš uz labu laimi devās pa ieleju uz augšu, nospriedis, ka tas varbūt bijis viens no tiem, kas ticis ievainots «Ciklopa» kaujā ar mākoni un tā­pēc centies attālināties no kaujas centra. Pēdas mijās, dažās vietās izzuda, līdz no­veda viņu pie alas, kuru viņš bija pārmeklē­jis vienu no pirmajām. Pārsteigums bija jo lielāks, kad izrādījās, ka līdzās alas ieejai paveras vertikāla, akai līdzīga plaisa, kuru pirmīt viņš nebija pamanījis. Tieši turp veda asiņainās pēdas. Rohans nometās ceļos un noliecās pār krēslaino bedri: lai gan viņš bija sagatavojies visļaunākajam, taču viņam neiz­devās nomākt apslāpētu kliedzienu, jo viņš ieraudzīja Benigsena galvu; atņirdzis zobus, tas lūkojās viņā tukšiem acu dobumiem. Ro­hans to pazina pēc aceņu zelta ietvara. Aceņu stikli it kā nejaušas ironijas dēļ bija palikuši veseli un spodri mirdzēja gaismas atspulgā, kas krita no kaļķakmens plāksnes, kura bija pārkārusies pār šo akmens šķirstu. Ģeologs bija aizķēries starp akmens bluķiem, tāpēc tā augums bija palicis vertikālā stāvoklī, ple­cos iežmiegts akmens akā. Rohans negribēja tā pamest šī cilvēka mirstīgās atliekas, bet, kad, pārvarēdams sevi, pamēģināja pacelt līķi, caur kombinezona biezo materiālu sa­juta, ka tas satverot sairst. Trūdēšanas pro­cess, saules darbības paātrināts, jo tā ik dienas šeit ielūkojās, bija paveicis savu. Ro­hans tikai atvēra ģeologa kombinezona krūšu kabatas rāvējslēdzēju un izņēma no tās zi­nātnieka pazīšanas zīmi; pirms došanās pro­jām, sasprindzinājis visus spēkus, viņš pa­cēla kādu no tuvējām plāksnēm un nosedza ar to klinšu kapenes.

Tas bija pirmais atrastais. Jau attālinā­jies no šīs vietas, Rohans nodomāja, ,ka va­jadzēja taču noteikt līķa radioaktivitāti, jo pēc tās līmeņa zināmā mērā varēja spriest par paša Benigsena un citu pazudušo lik­teni: augsta radiācijas koncentrācija lieci­nātu, ka mirušais uzturējies atomkaujas tu­vumā. Bet viņš bija aizmirsis to izdarīt, un tagad nekas pasauilē nevarētu viņu piespiest novelt nost kapakmeni. Rohans saprata, cik liela nozīme viņa meklējumos ir nejaušībai, jo šo vietu viņš pirmīt taču bija pārmeklē­jis, kā viņam likās, ļoti rūpīgi.

Jaunās domas pamudināts, viņš tagad steidzīgi devās pa asiņu pēdām, meklēdams to sākumu. Tās veda gandrīz taisnā līnijā pa ieleju uz leju, it kā uz atomkaujas lauku. Taču jau kādus trīssimt sojus tālāk pēdas strauji nogriezās sāņus. Ģeologs bija zau­dējis milzumdaudz asiņu, un likās pārstei­dzoši, ka tas tomēr bija varējis aiziet tik ālu. Pāri akmeņiem, uz kuriem kopš katastrofas brīža nebija nokritusi neviena lietus lāse, bija bagātīgi šļākušās asinis. Rohans pa lieliem, ļodzīgiem bluķiem pakāpās aug­stāk un nokļuva plašā, bļodai līdzīgā ieplakā zem kailas klints pārkares. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija nedabiski liela metāla pa­zole, kas bija piederējusi robotam. Pats tas gulēja sāniski, gandrīz pāršķelts uz pusēm, droši vien ar Veira kārtu. Mazliet tālāk, at­spiedies pret klinti, knūpus tupēja cilvēks melni nokvēpušā ķiverē. Tas bija miris. Izstarotājs vēl karājās tā pavērtajā delnā, ar mirdzošo stobru skarot zemi. Rohans sākumā neiedrošinājās sēdošajam pieskarties; nome­ties ceļos, viņš vienīgi pamēģināja ielūkoties tam sejā, bet trūdēšanas process to bija de­formējis tāpat kā Benigsenam. Nākošajā mirklī viņš pazina plato, plakano ģeologa somu, kas bija uzkarināta it kā sakņupušā cilvēka plecā. Tas bija pats Regnars, tās ekspedīcijas komandieris, kurai aizā bija uz­brucis mākonis. Radioaktivitātes mērījumi rādīja, ka arktanu bija satriecis Veira lādiņš: indikators reģistrēja retzemju izotopu raksturīgo klātni. Rohans atkal gribēja pa­ņemt ģeologa pazīšanas zīmi, bet šoreiz viņš vairs nespēja piespiest sevi to izdarīt, tāpēc atpogāja tikai somu, jo tā nevajadzēja pie­skarties Regnara ķermenim. Soma bija pilna minerālu lauskām. Brīdi padomājis, viņš ar nazi nolauza vienīgi ģeologa monogrammu, kas bija piestiprināta pie somas ādas, no­slēpa to un vēlreiz, raudzīdamies no klints bluķa nekustīgajā ainā, pūlējās aptvert, kas te īsti bija noticis. Izskatījās tā, it kā Regnars būtu šāvis robotam, bet vai pēdējais bija uzbrucis Regnaram vai Beni gsenam? Un bez tam, vai pēc amnēzijas cilvēks spēja aiz­stāvēties, ja tam kāds uzbruka? Rohanam bija skaidrs, ka neatrisinās šo mīklu, bet viņu gaidīja tālāki meklējumi, viņš atkal palū­kojās pulkstenī: bija gandrīz pieci. Ja viņam būtu jāpaļaujas vienīgi uz paša skābekja krājumu, vajadzētu jau griezties atpakaļ. Te viņam iekrita prātā, ka iespējams izskrū­vēt skābekja balonus no Regnara aparāta. Noņēmis to no mirušā muguras, viņš konsta­tēja, ka viens balons ir vēl pilns, un, atstā­jis tā vietā savu tukšo, sāka kraut akmeņus ap Regnara ķermeni. Tas prasīja gandrīz stundu, bet, pēc Rohana domām, mirušais, dāvādams savu skābekļa krājumu, viņam bagātīgi ir atlīdzinājis. Kad mazā kapa kopa bija gatava, Rohans nodomāja, ka patiesībā būtu labi paņemt ieroci, proti, mazo Veiru, kas, bez šaubām, bija vēl pielādēts. Bet, tā kā šī ideja atkal radās pārāk vēlu, viņš aiz­gāja tukšā.

Pulkstenis bija gandrīz seši; viņš bija tik noguris, ka knapi vilka kājas. Kabatā bija vēl četras tonizējošas tabletes, viņš norija vienu un, juzdams spēka pieplūdumu, pēc minūtes uztrausās kājās. Viņam nebija ne jausmas, kur sākt meklējumus, tāpēc viņš devās vienkārši uz priekšu, klinšu vārtu vir­zienā. Rohanu no vārtiem šķīra vēl kāds kilometrs, kad indikators brīdināja par radio­aktīvā piesārņojuma pieaugšanu. Pagaidām tas bija diezgan zems, tāpēc viņš gāja tālāk, uzmanīgi vērdamies uz visām pusēm. Tā kā aiza veda līkločiem, sakusuma pēdas bija vērojamas tikai šur tur uz klintīm. Jo tālāk, jo biežāk bija redzams šis raksturīgais sa­plaisājušais vāpējums, līdz beidzot parādī­jās milzīgi akmens bluķi, ko blīvi klāja sa­stinguši burbuļi, — tātad to virsma bija virdusi termiskajos triecienos. Patiesībā vi­ņam te vairs nekas nebija darāms, tomēr viņš arvien vēl gāja uz priekšu; indikators uz delnas locītavas viegtli tikšķēja, arvien ātrāk un ātrāk, šautriņa, dancodama pa ieda­lām, lēkāja pa ciparnīcu kā neprātīga. Bei­dzot viņš iztālēm ieraudzīja katlveida ieplakā iegruvušas klinšu vārtu atliekas. Ieplaka at­gādināja ezeriņu, kurā ūdens brīnumainā kārtā bija sasalis varena šļakstiena laikā; klinšu pamatne bija pārvērtusies par biezu lavas garozu, bet kādreiz melnie metāla brik­šņu kažoki kļuvuši par pārpelnotām skran­dām; tālāk, klinšu mūru ieskautas, rēgojās milzīgas piltuves gaišākā krāsā. Rohans steigšus griezās atpakaļ.

Un atkal gadījums nāca viņam talkā. Kad viņš atceļā tuvojās nākošajiem, ievērojami platākajiem klinšu vārtiem netālu no tās vie­tas, kurai pirmāk bija pagājis garām, viņš pamanīja spīdam kādu metāla priekšmetu. Tas bija skābekļa aparāta alumīnija reduktors; seklā plaisā starp klinti un izžuvušu strauta gultni melnēja cilvēka mugura apsvilinātā kombinezonā. Līķis bija bez gal­vas. Gaisa viļņa drausmīgais spēks bija pār­metis to pāri akmeņu krāvumam un sašķaidī­jis pret klinti. Turpat netālu gulēja nebojāta maksts, kurā cieši bija iebāzts mirdzošs, it kā nupat nospodrināts Veirs. Rohans paņēma to sev. Viņš gribēja identificēt bojā gājušo, bet tas nebija iespējams. Tad viņš devās tālāk pa aizu uz augšu, bet gaisma uz tās austrumu nogāzes kļuva jau sarkana un kā liesmojošs aizkars pacēlās arvien augstāk, saulei pazūdot aiz kalnu grēdas. Pulkstenis bija bez ceturkšņa septiņi. Rohans stāvēja dilemmas priekšā. Līdz šim viņam bija vei­cies, vismaz tai ziņā, ka viņš bija izpildījis savu uzdevumu, palicis dzīvs un varēja at­griezties bāzē. Par ceturtā cilvēka nāvi, pēc viņa domām, vairs nevarēja šaubīties, bet galu galā šī varbūtība bija ārkārtīgi liela vēl uz «Neuzvaramā». Viņš bija atnācis šurp, lai par to pārliecinātos. Vai tad viņam bija tiesības» atgriezties? Skābekļa krājuma, kas bija viņa rīcībā, pateicoties Regnara aparā­tam, pietika vēl nākošajām sešām stundām. Bet priekšā bija visa nakts, kad viņam nebūs iespējams neko izdarīt un ne tikai mākoņa pēc, bet kaut vai tāpēc, ka draudēja pilnīgs spēku izsīkums. Norijis vēl vienu tableti un gaidīdams, kamēr tā iedarbosies, viņš mēģi­nāja izstrādāt pēc iespējas saprātīgāku turp­mākās rīcības plānu …