Nokāpis no paaugstinājuma alas priekšā, kur bija apstājies, viņš uz sausajiem akmeņiem ielejas viņā pusē pamanīja tādu kā šauru, rūsainu švīku. Pienācis klāt, viņš saprata, ka plankumi ir asiņu pēdas. Tās bija jau pavisam izkaltušas, arī krāsa bija izmainījusies, un, ja klints nebūtu bijusi kaļķu baltumā, viņš noteikti nebūtu tās pamanījis. Kādu brīdi velti pūlējies noskaidrot, kurā virzienā gājis asiņojošais cilvēks, viņš uz labu laimi devās pa ieleju uz augšu, nospriedis, ka tas varbūt bijis viens no tiem, kas ticis ievainots «Ciklopa» kaujā ar mākoni un tāpēc centies attālināties no kaujas centra. Pēdas mijās, dažās vietās izzuda, līdz noveda viņu pie alas, kuru viņš bija pārmeklējis vienu no pirmajām. Pārsteigums bija jo lielāks, kad izrādījās, ka līdzās alas ieejai paveras vertikāla, akai līdzīga plaisa, kuru pirmīt viņš nebija pamanījis. Tieši turp veda asiņainās pēdas. Rohans nometās ceļos un noliecās pār krēslaino bedri: lai gan viņš bija sagatavojies visļaunākajam, taču viņam neizdevās nomākt apslāpētu kliedzienu, jo viņš ieraudzīja Benigsena galvu; atņirdzis zobus, tas lūkojās viņā tukšiem acu dobumiem. Rohans to pazina pēc aceņu zelta ietvara. Aceņu stikli it kā nejaušas ironijas dēļ bija palikuši veseli un spodri mirdzēja gaismas atspulgā, kas krita no kaļķakmens plāksnes, kura bija pārkārusies pār šo akmens šķirstu. Ģeologs bija aizķēries starp akmens bluķiem, tāpēc tā augums bija palicis vertikālā stāvoklī, plecos iežmiegts akmens akā. Rohans negribēja tā pamest šī cilvēka mirstīgās atliekas, bet, kad, pārvarēdams sevi, pamēģināja pacelt līķi, caur kombinezona biezo materiālu sajuta, ka tas satverot sairst. Trūdēšanas process, saules darbības paātrināts, jo tā ik dienas šeit ielūkojās, bija paveicis savu. Rohans tikai atvēra ģeologa kombinezona krūšu kabatas rāvējslēdzēju un izņēma no tās zinātnieka pazīšanas zīmi; pirms došanās projām, sasprindzinājis visus spēkus, viņš pacēla kādu no tuvējām plāksnēm un nosedza ar to klinšu kapenes.
Tas bija pirmais atrastais. Jau attālinājies no šīs vietas, Rohans nodomāja, ,ka vajadzēja taču noteikt līķa radioaktivitāti, jo pēc tās līmeņa zināmā mērā varēja spriest par paša Benigsena un citu pazudušo likteni: augsta radiācijas koncentrācija liecinātu, ka mirušais uzturējies atomkaujas tuvumā. Bet viņš bija aizmirsis to izdarīt, un tagad nekas pasauilē nevarētu viņu piespiest novelt nost kapakmeni. Rohans saprata, cik liela nozīme viņa meklējumos ir nejaušībai, jo šo vietu viņš pirmīt taču bija pārmeklējis, kā viņam likās, ļoti rūpīgi.
Jaunās domas pamudināts, viņš tagad steidzīgi devās pa asiņu pēdām, meklēdams to sākumu. Tās veda gandrīz taisnā līnijā pa ieleju uz leju, it kā uz atomkaujas lauku. Taču jau kādus trīssimt sojus tālāk pēdas strauji nogriezās sāņus. Ģeologs bija zaudējis milzumdaudz asiņu, un likās pārsteidzoši, ka tas tomēr bija varējis aiziet tik ālu. Pāri akmeņiem, uz kuriem kopš katastrofas brīža nebija nokritusi neviena lietus lāse, bija bagātīgi šļākušās asinis. Rohans pa lieliem, ļodzīgiem bluķiem pakāpās augstāk un nokļuva plašā, bļodai līdzīgā ieplakā zem kailas klints pārkares. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija nedabiski liela metāla pazole, kas bija piederējusi robotam. Pats tas gulēja sāniski, gandrīz pāršķelts uz pusēm, droši vien ar Veira kārtu. Mazliet tālāk, atspiedies pret klinti, knūpus tupēja cilvēks melni nokvēpušā ķiverē. Tas bija miris. Izstarotājs vēl karājās tā pavērtajā delnā, ar mirdzošo stobru skarot zemi. Rohans sākumā neiedrošinājās sēdošajam pieskarties; nometies ceļos, viņš vienīgi pamēģināja ielūkoties tam sejā, bet trūdēšanas process to bija deformējis tāpat kā Benigsenam. Nākošajā mirklī viņš pazina plato, plakano ģeologa somu, kas bija uzkarināta it kā sakņupušā cilvēka plecā. Tas bija pats Regnars, tās ekspedīcijas komandieris, kurai aizā bija uzbrucis mākonis. Radioaktivitātes mērījumi rādīja, ka arktanu bija satriecis Veira lādiņš: indikators reģistrēja retzemju izotopu raksturīgo klātni. Rohans atkal gribēja paņemt ģeologa pazīšanas zīmi, bet šoreiz viņš vairs nespēja piespiest sevi to izdarīt, tāpēc atpogāja tikai somu, jo tā nevajadzēja pieskarties Regnara ķermenim. Soma bija pilna minerālu lauskām. Brīdi padomājis, viņš ar nazi nolauza vienīgi ģeologa monogrammu, kas bija piestiprināta pie somas ādas, noslēpa to un vēlreiz, raudzīdamies no klints bluķa nekustīgajā ainā, pūlējās aptvert, kas te īsti bija noticis. Izskatījās tā, it kā Regnars būtu šāvis robotam, bet vai pēdējais bija uzbrucis Regnaram vai Beni gsenam? Un bez tam, vai pēc amnēzijas cilvēks spēja aizstāvēties, ja tam kāds uzbruka? Rohanam bija skaidrs, ka neatrisinās šo mīklu, bet viņu gaidīja tālāki meklējumi, viņš atkal palūkojās pulkstenī: bija gandrīz pieci. Ja viņam būtu jāpaļaujas vienīgi uz paša skābekja krājumu, vajadzētu jau griezties atpakaļ. Te viņam iekrita prātā, ka iespējams izskrūvēt skābekja balonus no Regnara aparāta. Noņēmis to no mirušā muguras, viņš konstatēja, ka viens balons ir vēl pilns, un, atstājis tā vietā savu tukšo, sāka kraut akmeņus ap Regnara ķermeni. Tas prasīja gandrīz stundu, bet, pēc Rohana domām, mirušais, dāvādams savu skābekļa krājumu, viņam bagātīgi ir atlīdzinājis. Kad mazā kapa kopa bija gatava, Rohans nodomāja, ka patiesībā būtu labi paņemt ieroci, proti, mazo Veiru, kas, bez šaubām, bija vēl pielādēts. Bet, tā kā šī ideja atkal radās pārāk vēlu, viņš aizgāja tukšā.
Pulkstenis bija gandrīz seši; viņš bija tik noguris, ka knapi vilka kājas. Kabatā bija vēl četras tonizējošas tabletes, viņš norija vienu un, juzdams spēka pieplūdumu, pēc minūtes uztrausās kājās. Viņam nebija ne jausmas, kur sākt meklējumus, tāpēc viņš devās vienkārši uz priekšu, klinšu vārtu virzienā. Rohanu no vārtiem šķīra vēl kāds kilometrs, kad indikators brīdināja par radioaktīvā piesārņojuma pieaugšanu. Pagaidām tas bija diezgan zems, tāpēc viņš gāja tālāk, uzmanīgi vērdamies uz visām pusēm. Tā kā aiza veda līkločiem, sakusuma pēdas bija vērojamas tikai šur tur uz klintīm. Jo tālāk, jo biežāk bija redzams šis raksturīgais saplaisājušais vāpējums, līdz beidzot parādījās milzīgi akmens bluķi, ko blīvi klāja sastinguši burbuļi, — tātad to virsma bija virdusi termiskajos triecienos. Patiesībā viņam te vairs nekas nebija darāms, tomēr viņš arvien vēl gāja uz priekšu; indikators uz delnas locītavas viegtli tikšķēja, arvien ātrāk un ātrāk, šautriņa, dancodama pa iedalām, lēkāja pa ciparnīcu kā neprātīga. Beidzot viņš iztālēm ieraudzīja katlveida ieplakā iegruvušas klinšu vārtu atliekas. Ieplaka atgādināja ezeriņu, kurā ūdens brīnumainā kārtā bija sasalis varena šļakstiena laikā; klinšu pamatne bija pārvērtusies par biezu lavas garozu, bet kādreiz melnie metāla brikšņu kažoki kļuvuši par pārpelnotām skrandām; tālāk, klinšu mūru ieskautas, rēgojās milzīgas piltuves gaišākā krāsā. Rohans steigšus griezās atpakaļ.
Un atkal gadījums nāca viņam talkā. Kad viņš atceļā tuvojās nākošajiem, ievērojami platākajiem klinšu vārtiem netālu no tās vietas, kurai pirmāk bija pagājis garām, viņš pamanīja spīdam kādu metāla priekšmetu. Tas bija skābekļa aparāta alumīnija reduktors; seklā plaisā starp klinti un izžuvušu strauta gultni melnēja cilvēka mugura apsvilinātā kombinezonā. Līķis bija bez galvas. Gaisa viļņa drausmīgais spēks bija pārmetis to pāri akmeņu krāvumam un sašķaidījis pret klinti. Turpat netālu gulēja nebojāta maksts, kurā cieši bija iebāzts mirdzošs, it kā nupat nospodrināts Veirs. Rohans paņēma to sev. Viņš gribēja identificēt bojā gājušo, bet tas nebija iespējams. Tad viņš devās tālāk pa aizu uz augšu, bet gaisma uz tās austrumu nogāzes kļuva jau sarkana un kā liesmojošs aizkars pacēlās arvien augstāk, saulei pazūdot aiz kalnu grēdas. Pulkstenis bija bez ceturkšņa septiņi. Rohans stāvēja dilemmas priekšā. Līdz šim viņam bija veicies, vismaz tai ziņā, ka viņš bija izpildījis savu uzdevumu, palicis dzīvs un varēja atgriezties bāzē. Par ceturtā cilvēka nāvi, pēc viņa domām, vairs nevarēja šaubīties, bet galu galā šī varbūtība bija ārkārtīgi liela vēl uz «Neuzvaramā». Viņš bija atnācis šurp, lai par to pārliecinātos. Vai tad viņam bija tiesības» atgriezties? Skābekļa krājuma, kas bija viņa rīcībā, pateicoties Regnara aparātam, pietika vēl nākošajām sešām stundām. Bet priekšā bija visa nakts, kad viņam nebūs iespējams neko izdarīt un ne tikai mākoņa pēc, bet kaut vai tāpēc, ka draudēja pilnīgs spēku izsīkums. Norijis vēl vienu tableti un gaidīdams, kamēr tā iedarbosies, viņš mēģināja izstrādāt pēc iespējas saprātīgāku turpmākās rīcības plānu …