Pāri melnajiem, brikšņiem augstu gaisā, pie klinšu kraujām, lija arvien sarkanāka vakarblāzma, un krūmu smailes vietumis tās gaismā laistījās un opalescēja tumši mēļos toņos.
Rohans arvien vēl nespēja izšķirties. Sēdēdams zem augstas klints, viņš tālumā saklausīja smagu mākoņa sanešanu. Bet dīvaini — viņš nemaz nenobijās. Viņa attieksmē pret mākoni šīs vienas dienas laikā bija notikušas brīnumainas izmaiņas. Rohanam bija skaidrs — vismaz likās, ka iir skaidrs, — ko viņš var atļauties kā alpīnists, kuru nebaida šļūdoņa aizās glūnošā nāve. Tiesa, Rohans pats šīs izmaiņas neapjauda, jo nebija iegaumējis to acumirkli, kad pirmo reizi, melnajiem brikšņiem uz klintīm laistoties visos violetas krāsas toņos, bija pamanījis to drūmo skaistumu. Un tagad, jau ieraudzījis tuvojošos melnos mākoņus — no pretējām kalnu nogāzēm tie bija izspietojuši divi — viņš nemaz nesakustējās, nemeklēja vairs glābiņu, pieplokot klintīm. Galu galā stāvoklim, kādu viņš ieņēma, nevarēja būt nekādas nozīmes, ja vien apslēptais aparātiņš darbojās. Cauri kombinezonam ar pirkstu galiem viņš sataustīja tā apaļo, monētai līdzīgo dibenu un sajuta maigu vibrāciju. Rohans negribēja provocēt briesmas, tāpēc tikai apsēdās ērtāk, lai nevajadzīgi nemainītu ķermeņa stāvokli.
Mākoņi tagad atradās abās aizas pusēs; cauri to melnajiem kamoliem plūda it kā impulsus regulējoša strāva, tāpēc ka tie sabiezēja galos un izveidoja gandrīz vai vertikālas kolonas; bet vidus daļās radās izblīdumi, kas aizvien vairāk tiecās savienoties. Likās, it kā titānisks skulptors neparastā ātrumā veidotu tos neredzamiem tvērieniem. Gaisu caurstrāvoja vairākas īsas izlādes starp vistuvākajiem punktiem abos mākoņos, kuri šķita laužamies viens otram pretī un tomēr katrs palika aizai savā pusē, tikai aizvien straujāk mutuļojot centrā. So zibeņu mirdzums bija dīvaini blāvs, abi mākoņi tanī uz mirkli iezibsnījās kā lidojumā sastinguši melnsidrabainu kristālu miljardi. Pēc tam, kad klintīs vairākkārt bija atbalsojušies pērkona dārdi, vāji un apslāpēti, it kā tos pēkšņi būtu nosedzis skaņas absorbējošs materiāls, abas melnās jūras puses vibrējot, saspringstot līdz pēdējam, savienojās un sajaucās. Gaiss zem tām satumsa, it kā saule būtu norietējusi, vienlaikus parādījās nesaprotami līkloči, un Rohans tikai pēc laba brīža apjauda, ka tas ir groteski deformēts ielejas klinšainā dibena attēls.
Sie gaisa spoguļi zem mākoņa velves viļņoja un izlīdzinājās, līdz pēkšņi viņš ieraudzīja milzīga auguma cilvēku, kas, ar galvu skarot tumsu, stingi lūkojās viņā, kaut gan pats attēls nemitīgi vibrēja un lēkāja, te izdziestot, te uzliesmojot noslēpumainā ritmā. Un atkal pagāja sekundes, kamēr viņš pazina tajā pats savu atspulgu, kas karājās tukšumā starp mākoņa sānu kolonām. Viņš bija tik ļoti pārsteigts, tik satriekts par mākoņa nesaprotamajām izdarībām, ka aizmirsa visu.
Prātā pazibēja, ka varbūt mākonis zina par viņu, par pēdējā dzīvā cilvēka mikroskopisko klātieni aizas klintīs, bet arī šī doma vairs nebiedēja; ne jau tāpēc, ka tā bija pārāk neticama: Rohans neko vairs neuzskatīja par neiespējamu — viņš vienkārši alka ņemt dalību šai arvien drūmākajā mistērijā, kuras nozīmi — par to nebija nekādu šaubu — viņš neapjēgs nekad. Viņa gigantiskais atspulgs, kuram cauri bija redzamas tikko manāmas tālas klinšu nogāzes, ielejas augšgalā, kur nesniedzās baismā ēna, sāka gaist, kamēr no mākoņa izauga neskaitāmas atvases; kad mākonis vienas uzsūca, to vietā stājās citas. No tām sāka līt arvien biezāks melns lietus. Sīki kristāliņi krita arī uz viņu, viegli bungāja pa galvu, ripoja lejā pa kombinezonu, krājās tā krokās. Melnais lietus arvien vēl lija, bet mākoņa balss, šī ne jau vairs tikai ieleju, bet, liekas, visu planētas atmosfēru aptverošā dūkoņa cēlās aizvien augstāk; mākonī veidojās lokāli virpuļi, «logi», kuros pavīdēja debesis, melnais līķauts vidu pārplīsa uz diviem viļņiem, smagi, it ka negribot, aizplūda brikšņu virzienā, iekrita to stingumā un pazuda.
Rohans sēdēja, kā sēdējis. Viņš nezināja, vai drīkst nokratīt kristāliņus, kas bija viņu apbēruši; papilnam to bija uz akmens bluķiem; visa strauta gultne, līdz šim balta kā kauls, tagad šķita apšļākta ar meilnu krāsu. Viņš uzmanīgi paņēma pirkstos vienu no trīsstūra inajiern kristāliņiem, bet tas, it kā atdzīvojies, iepūta viņam delna siltu dvašu un uzspurdza gaisā, kad Rohans instinktīvi pavēra sauju. Tad it kā pēc dotas zīmes iemudžējās visa apkārtne. Šī kustība tikai pirmajā sekundē šķita haotiska. Pēc tam melnie punktiņi, veidojot kaut ko līdzīgu zemei pieplakušam dūmu slānim, sabiezēja, saplūda vienkop un stabiem uzšāvās augšup. Izskatījās, it kā pašas klintis kūpinātu milzīgas upuru lāpas bez liesmām un gaismas. Bet tad atkal notika kaut kas nesaprotams: kad lidojošais spiets izkārtojās gandrīz vai lodveidīgā mākonī tieši virs ielejas centra un uz lēni tumstošo debesu fona izskatījās kā milzīgs, pūkains, melns balons, abi pirmītējie mākoņi atkal iznira no brikšņiem un trakā jonī metās tam virsū. Rohanam likās, ka viņš dzird gaisa kaujas dīvaino, žvadzošo skaņu, taču tā laikam bija ilūzija. Viņam jau šķita, ka vēro cīņu, ka mākoņi izgrūduši no sevis un notriekuši aizas dibenā tos nedzīvos kukaiņus, no kuriem vēlējās tikt vaļā. Bet sadursme izrādījās tikai šķietama. Mākoņi izklīda, un no pūkainā balona nepalika ne vēsts. Mākoņi bija to uzsūkuši. Vēl mirklis, un atkal tikai klinšu virsotnes asiņoja pēdējos rieta staros, bet plašā ieleja pletās klusa un tukša.
Tad Rohans piecēlās uz mazliet ļodzīgajām kājām. Viņš pēkšņi pats sev izlikās smieklīgs ar šo mironim veicīgi atņemto Veira iZstarotāju, pat vairāk, viņš jutās nevajadzīgs šajā triumfējošās nāves zemē, kur neuzvarētas varējušas saglabāties vienīgi nedzīvas formas, lai izpildītu noslēpumainas mistērijas, ko nebija lemts redzēt nevienām dzīvām acīm. Nevis ar šausmām, bet ar reibinošu apbrīnu viņš nule bija ņēmis dalību notikušajā. Rohans zināia. ka neviens zinātnieks nespēs ar viņu dalīties pārdzīvotajā, bet tagad viņš gribēia atgriezties jau ne tikai kā nazudušo bojā ejas vēstnieks, bet arī kā cilvēks, kurš pieprasīs, tai planētu atstāj neskartu. «Ne visur viss ir lemts mums,» viņš nodomāja, lēni kāpdams lejā.
Zvaigžņu gaisma Jāva viņam drīz sasniegt kaujas lauku. Bet tur viņam nācās pielikt soli, jo pārstikiloiušās klintis, kuru baigie silueti rēgojās biezējošajā krēslā, izstaroja aizvien spēcīgāku radiāciju. Beidzot viņš sāka skriet; solu dipoņu sasaucoties atbalsoja aizas akmens sienas, un šai neapklustošaiā atbalsī, kas kāpināja viņa steigu, pēdējiem spēkiem lēkdams no klinšu bluķa uz bluķi, viņš pagāja garām līdz nepazīšanai sakusušām mašīnu atliekām un beidzot nokļuva uz krauias nogāzes, taču arī šeit radioidikatora disks zaigoja rubīnsarkans.