Juzdamies miegains un izsalcis, viņš brīdi domāja, vai nevajadzētu iedzert tonizējošu tableti, bet tād nolēma, ka iztiks ar vakariņām vien. Pieceldamies un sajuzdams milzīgu nogurumu, viņš nobrīnījās, un šī izbrīna sajūta viņu mazliet atskurbināja.
Rohans nobrauca lejā uz kopkajīti. Tur jau bija priekšā viņa jaunie padotie — divi spilventransportieru vadītāji, to vidū Jargs, ko viņš mīlēja par nemainīgi labo omu; bija tur arī Ficpatriks ar diviem saviem kolēģiem — Brozu un Kehlinu. Viņi beidza vakariņot, kad Rohans tikai vēl pasūtīja karstu zupu, ņēma ārā no sienā ierīkotā izsniedzēja maizi un bezalkoholiskā alus pudeles. Nesdams visu to, viņš tuvojās galdam, kad grīda viegli iedrebējās. «Neuzvaramais» izšāva nākošo pavadoni.
Komandieris neatļāva braukt naktī. Viņi izbrauca pulksten piecos pēc vietējā laika, pirms saules lēkta, ciešā ierindā, kuru nepieciešamības diktētās brauciena kārtības, kā arī apnicīgi lēnā tempa dēļ sauca par bēru gājienu. To ievadīja un noslēdza energoboti, kas ar elipsoidālu spēka lauku sargāja visas iekšējās mašīnas — universālos spilventransportierus, džipus ar raidstacijām un radiolokatoriem, virtuvi; transportieri ar automātiski saliekamo dzīvojamo baraku un mazo tiešā tēmējuma lāzeru uz kāpurķēdēm, kuru mēdza saukt par īlenu.
Rohans kopā ar trim zinātniekiem sēdēja priekšējā energobotā. Bija diezgan neērti, jo viņi tik tikko varēja iespiesties cits citam līdzās, toties te vismaz bija iespējams gūt zināmu ceļojuma iespaidu. Ātrumu nācās pieskaņot vislēnākajām mašīnām, tas ir, tieši energobotiem. Brauciens vis nebija diezkāda smalkā izprieca. Kāpurķēdes smiltīs rēca un zviedza, turbīndzinēji kauca kā ziloņu lieluma odi, aiz sēdētāju mugurām no režģotiem aizsegiem rāvās laukā dzesētāja gaisa strūklas, bet viss energobots līgojās kā smaga laiva viļņos. Drīz vien melnai adatai līdzīgais «Neuzvaramais» palika aiz apvāršņa. Kādu laiku viņi virzījās saltas, asinssarkanas saules staros pāri vienmuļam tuksnesim; pamazām smilšu kļuva arvien mazāk, no tām rēgojās laukā ieslīpas klinšu plāksnes, kurām vajadzēja braukt apkārt. Skābekļa maskas, kā arī dzinēju gaudoņa jebkuras sarunas padarīja netīkamas. Viņi cītīgi vēroja apvārsni, taču aina joprojām palika nemainīga — klinšu krāvumi, lieli, sadēdējuši bluķi. Kādā vietā līdzenums pārgāja lēzenā nogāzē, un ļoti seklas ieplakas dibenā parādījās šaurs, pa pusei izžuvis strauts, kura ūdenī zaigoja sarkanas blāzmas atspulgs. Oļi, kas platā joslā stiepās gar abām strauta malām, liecināja, ka reizēm strauts pārplūst. Viņi uz brīdi apstājās, lai izpētītu ūdeni. Tas bija pavisam tīrs, diezgan ciets, ar dzelzs oksīdu piejaukumu un sulfātu pazīmēm. Tālāk viņi jau devās mazliet ātrāk, jo kāpurķēdes viegli rāpoja pa akmeņaino pamatu. Rietumos pacēlās ne visai augstas kraujas. Mašīna, kas noslēdza ierindu, uzturēja pastāvīgus sakarus ar «Neuzvaramo», radiolokatoru antenas rotēja, operatori, atkal un atkal pieturēdami austiņas, tupēja pie saviem ekrāniem, košļādami koncentrāta šķēlītes, reizēm no kāda spilventransportiera apakšas, kā viesuļa pūsts, izšāvās akmens un, pēkšņi atdzīvojies, aizlēca pa nogruvumu uz augšu. Pēc tam ceļu šķērsoja lēzeni, tukši, kaili pakalni. Neapstādamies viņi paņēma dažus paraugus, un Ficpatriks nokliedza Rohanam, ka silikāti ir organiskas cilmes. Beidzot, kad priekšā kā melnzila līnija iemirdzējās ūdens spogulis, viņi atrada arī kaļķakmeni.
Uz krastu nobrauca, dārdinot pa maziem, plakaniem akmentiņiem. Mašīnu karstā elpa, kāpurķēžu žvadzoņa, turbīnu kaukšana — tas viss pēkšņi apklusa, kad līdz okeānam, kas tuvumā bija zaļgans un pilnīgi atgādināja Zemes jūras, atlika simt metru. Tad sākās sarežģīta manevrēšana, jo, lai darba grupu aizsargātu ar spēka lauku, priekšējais energobots bija jāievada diezgan dziļi ūdenī. Vispirms mašīnu hermetizēja, un tad, otrā energobotā vadīta, tā ieslīdēja viļņos, šķeļot un saputojot tos, līdz kļuva par tikko saredzamu tumšu plankumu dziļumā; tikai tad, pēc centrālā posteņa signāla, iegremdētais milzis izvirzīja virs ūdens Diraka emitoru. Kad lauks nostabilizējās un it kā ar neredzamu kupolu pārklāja daļu pludmales un piekrastes Ūdeņu, viņi pa īstam ķērās pie darba.
Okeāns nebija tik sāļš kā Zemes okeāni, taču analīzes nedeva diezkādus negaidītus rezultātus. Pēc divām stundām viņi bija apmēram tikpat gudri kā sākumā. Tāpēc atklātā jūrā tika izsūtītas divas tālvadības televīzijas zondes. No centrālā posteņa ekrānos vēroja to ceļu. Bet, tikai tām pazūdot aiz horizonta, signāli atnesa pirmo būtisko ziņu. Okeānā mita organismi, kas pēc apveidiem atgādināja zivis ar kaulu skeletu. Pamanījuši zondi, tie zibenīgi izklīda, meklēdami patvērumu dzelmē. Eholoti okeāna dziļumu šajā dzīvo būtņu pirmās sastapšanas vietā novērtēja uz pusotra simta metriem. Broza ietiepās, ka viņam esot jādabū rokā vismaz viena šāda zivs. Tāpēc viņi uzsāka medības. Zondes, raidīdamas elektriskos lādiņus, vajāja zaļajā krēslā ņirbošās ēnas, taču šķietamās zivis manevrēja neiedomājami veikli. Tikai pēc vairākiem šāvieniem izdevās vienai trāpīt. Zondi, kas to satvēra savās spīlēs, viņi tūlīt virzījauz krastu, kamēr Kehlins un Ficpatriks manipulēja ar otru, vācot viļņos peldošo šķiedriņu paraugus, kas, pēc viņu domām, bija vietējo aļģu vai ūdensaugu paveids. Beidzot zondi nosūtīja pašā dibenā, ceturtdaļkilometra dziļumā. Spēcīga straume stipri apgrūtināja zondes vadīšanu, un tā visu laiku sliecās uz lieliem zemūdens klinšu krāvumiem. Beidzot tomēr izdevās dažus no tiem pavelt sāņus, un zem šī aizsega, kā pareizi bija nojautis Kehlins, tika atrasta vesela kolonija ilokanu, otām līdzīgu būtņu.
Kad abas zondes atgriezās spēka lauka robežās un biologi ķērās pie darba pa tam uzceltajā barakā, kur jau varēja noņemt apnikušās maskas, Rohans, Jargs un pārējie pieci ekspedīcijas dalībnieki ieturēja šai dienā pirmo silto maltīti.
Līdz pašam vakaram viņi vāca minerālu paraugus, pētīja ūdens radioaktivitāti okeāna dibenā, mērīja saules gaismas intensitāti un veica simt citu tikpat nogurdinošu darbu, kas tomēr bija jāizpilda rūpīgi, pat pedantiski, ja gribēja gūt tiešām drošus rezultātus. Vakaram krēslojot, viss bija paveikts, un Rohans, kad no «Neuzvaramā» viņu izsauca Horpahs, varēja ar tīru sirdsapziņu doties pie mikrofona.
Okeānā mudžēt mudžēja dzīvas formas, kas tomēr visas kā viena vairījās piekrastes joslas. Uzšķērstās zivs organismā nebija konstatēts nekas sevišķs. Dzīvības evolūcija, pēc aptuveniem aprēķiniem, uz šīs planētas ilga jau daudzus miljonus gadu. Tika atklāts ievērojams daudzums zaļaļģu, kas izskaidroja skābekja klātieni atmosfērā. Dzīvo organismu dalījums augu un dzīvnieku valstī bija tipisks, tipiski bija arī mugurkaulnieku skeleti. Vienīgais notvertās zivs orgāns, kuram biologi nezināja analogu uz Zemes, bija īpašs maņu orgāns, kas reaģēja uz ļoti niecīgām magnētiskā lauka sprieguma izmaiņām. Horpahs pavēlēja visai komandai atgriezties visdrīzākajā laikā un, jau beigdams sarunu, sacīja, ka esot saņemtas jaunas ziņas: liekas, izdevies atrast pazudušā «Kondora» nolaišanās vietu.
Tāpēc, kaut arī biologi iebilda, apgalvodami, ka tālākiem pētījumiem viņiem pat vairāku nedēļu būtu par maz, baraku nojauca, iedarbināja motorus un kolona devās uz ziemeļrietumiem. Rohans nevarēja biedriem pastāstīt nekā sīkāka par «Kondoru», jo arī pats to nezināja. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt uz kuģa, jo cerēja, ka komandieris dos jaunu uzdevumu, kas varbūt būs atklājumiem bagātāks. Protams, tagad vispirms vajadzēs izpētīt «Kondora» iespējamo nolaišanās vietu. Tāpēc Rohans dzina mašīnas pilnā jaudā, un, viņiem atgriežoties, kāpurķēdes, kulstīdamas akmeņus, žvadzēja vēl negantāk. Iestājoties tumsai, iedegās mašīnu lielās ugunis; tas bija neparasts un pat draudošs skats — ik brīdi kustīgi gaismas kūļi izrāva no tumsas bezveidīgas milžu kontūras, kas šķita kustamies, kaut gan bija tikai klintis — pagātnes liecinieces, sadēdējušas kalnu grēdas pēdējās paliekas. Vairākkārt nācās apstāties pie dziļām plaisām, kas atvērās bazaltā. Taču galu galā jau krietni pēc pusnakts viņi ieraudzīja it kā parādē no visām pusēm apgaismoto un iztālēm mirdzošo metāla tornim līdzīgo «Neuzvaramā» korpusu. Spēka lauka robežās uz visām pusēm rindās braukāja mašīnas: tika izkrautas rezerves, degviela, cilvēki grupās drūzmējās uz brauktuves jupiteru žilbinošajā gaismā.