Drupas
«Neuzvaramais» nolaidās rūpīgi izraudzītā vietā, gandrīz sešus kilometrus uz ziemeļiem no tā saucamās «pilsētas» ārējās robežas. No vadības kabīnes tā bija gluži labi saskatāma. Iespaids, ka tās ir mākslīgi radītas konstrukcijas, bija pat spēcīgāks, nekā aplūkojot fotonovērotāja izdarītos uzņēmumus. Stūrainas, pie pamatnes parasti platākas nekā virsotnē, nevienāda augstuma, melni pelēkas, vietumis ar metālisku spīdumu — tās stiepās daudzus kilometrus garā joslā, bet pat visspēcīgākais tālskatis nevarēja izšķirt detaļas; vienīgi šķita, ka vairums šo celtņu ir caurumotas kā siets.
Šoreiz atdziestošo sprauslu metāliskā gārdzoņa vēl nebija apklususi, kad kuģis no savām iekšām izstūma nobrauktuvi un celtņa karkasu un apjozās ar energobotu gredzenu, bet neko vairāk arī neuzsāka. Kādā vietā, kas atradās tieši iepretī «pilsētai» (stāvot uz zemes, tā nebija saskatāma aiz zemu pakalnu grēdas), spēka lauka iekšienē sakoncentrējās piecas apvidus mašīnas, kurām pievienojās gandrīz divreiz par tām lielāks, briesmīgai vabolei līdzīgs soļojošs antimatērijas izstarotājs ar zilganiem segspārniem.
Operatīvās grupas komandieris bija Rohans. Viņš stāvēja, izslējies pirmās apvidus mašīnas atvērtajā tornitī, gaidīdams, kad pēc pavēles, ko pārraidīs no «Neuzvaramā» klāja, tiks atvērta eja caur spēka lauku. Divi inforoboti divos tuvākajos pakalnos, norādot ceļu, izšāva nedziestošu zaļu raķešu virteni, un, sakārtojusies divās rindās, mazā kolona ar Rohana mašīnu vadībā devās uz priekšu.
Dobji dūca mašīnu motori, no milzu balonriepu apakšas uzšāvās smilšu strūklas; divsimt metru pirms vadošās apvidus mašīnas, neskarot zemi, virzījās izlūkrobots, kas atgādināja saplacinātu šķīvi ar trīsošiem taustekļiem. Gaisa strūklas šļācās no izlūkrobota apakšas, savandīja kāpu virsotnes, un šķita, ka, virzīdamies tām garām, robots aizdedzina tur neredzamu uguni. Saceltie putekļi ilgi nenosēdās gandrīz vai nekustīgajā gaisā un, kolonai braucot tālāk, iezīmēja tās ceļu ar sarkanīgu virmojošu vērpeti. Mašīnu mestās ēnas kļuva arvien garākas, tuvojās vakars. Kolona pabrauca garām tādam kā daļēji aizbērtam krāterim un pēc divdesmit minūtēm sasniedza drupas. Šeit ierinda pārkārtojās. Trīs mašīnas bez cilvēkiem izbrauca ārpus spēka lauka un iededza spilgti zilas ugunis par zīmi, ka tās izvejdojušas vietēju spēka lauku. Uz šo kustīgo aizsegu pārvietojās divas mašīnas ar cilvēkiem. Piecdesmit metrus aiz tām, soļodams uz savām divus stāvus augstajām, saliektajām kājām, virzījās milzīgais antimatērijas izstarotājs. Pēkšņi pēc kāda smiltīm apbērta it kā saraustītu metāla trošu vai stiepļu mudžekļa pārvarēšanas nācās apstāties, jo viena no izstarotāja ekstremitātēm caur smiltīm bija iestrēgusi neredzamā plaisā. Divi arktani nolēca no komandiera mašīnas un atbrīvoja iestigušo milzeni. Tad kolona turpināja ceļu.
Tas, ko viņi pirmāk bija nosaukuši par pilsētu, patiesībā nemaz neatgādināja Zemes apdzīvotās vietas. Nezin cik dziļi iegrimuši ceļojošajās kāpās, augšup slējās tumši masīvi ar sukām līdzīgu spurainu virsmu. Tie cilvēku acīm šķita līdz šim nekur neredzēti. Sie veidojumi, kuru apzīmēšanai nebija iespējams atrast vārdus, sniedzās vairāku stāvu augstumā. Tiem nebija ne logu, ne durvju, nebija pat sienu, daži izskatījās kā ļoti biezi, krokoti tīkli, kas neskaitāmos virzienos šķērsoja cits citu; ar sabiezinājumiem savienojumu vietās daži atgādināja komplicētas telpiskas arabeskas, kādas, savstarpēji krustojoties, varētu izveidot bišu šūnas vai sieti ar trīsstūrainām un piecstūrainām acīm. Ikvienā lielākā elementā un ikvienā redzamā plaknē varēja manīt regularitāti, kas nebija tik viendabīga kā kristālam, tomēr neapšaubāmi pastāvēja, atkārtodamās noteiktā ritmā, kaut gan daudzās vietās to izjauca bojājumi. Dažas konstrukcijas, kuru pamatā likās esam stūrainās formās aptēsti cieši saauguši zari (taču šie zari neauga patvaļīgi kā kokiem un krūmiem, tie sastādīja vai nu arkas daļu, vai arī pretējos virzienos saritinātas spirāles), spraucās laukā no smiltīm vertikāli, tomēr bija sastopami arī tādi, kas stāvēja ieslīpi kā paceļamā tilta puses. Vēji, kas pūta visbiežāk no ziemeļiem, uz visām horizontālajām plaknēm un lēzenākajām nokarēm bija sadzinuši ceļojošās smiltis, tā ka iztālēm daži drupu fragmenti atgādināja pazemu, nošķeltu piramīdu. Taču tuvumā izrādījās, ka šķietami gludā virsma patiesībā ir zarainu, nosmaiļotu, vietām tik cieši savijušos stieņu un līstu sistēma, ka tās biezoknī noturējās pat smiltis. Rohanam likās, ka tās ir kubveida un piramidālas klinšu atliekas, kas apaugušas ar mirušiem un sakaltušiem augiem. Bet arī šis iespaids dažu solu attālumā izgaisa, jo tad cauri iznīcības haosam bija manāma dzīvajām formām sveša regularitāte. Drupas nebija monolītas — tajās varēja ielūkoties pa metāla biezokņa spraugām, bet nebija arī tukšas, jo šis biezoknis piepildīja tās caur un cauri. Visur bija jaušama iznīcība. Rohans atcerējās izstarotāju, bet te lietot spēku nebija nekādas jēgas, jo trūka norobežotas telpas, kurā tas ļautu ielauzties. Viesulis starp augstajiem torņiem dzenāja kodīgu putekļu mākoņus. Melnējošo spraugu regulārās mozaīkas pildīja smiltis, kas visu laiku straumēm plūda lejup, izveidojot pie to pamatnēm kaut ko līdzīgu stāviem miniatūru lavīnu konusiem. Birstošo smilšu nemitīgā zuzoņa pavadīja viņus visā šai pastaigā. Rotējošas antenas, soļojošo geigeru svārstošies stobri, ultraskaņas mikrofoni un radiācijas indikatori klusēja. Bija dzirdama tikai smilšu čirkstoņa zem riteņiem, motoru iekaukšanās, kad, palielinot ātrumu un mainot virzienu, tika pārkārtota ierinda. Kolona te pazuda kolosu dziļajā, dzestrajā ēnā, te atkal iznira uz ugunīgi sarkanīgajām smiltīm.
Beidzot viņi sasniedza tektonisko plaisu. Tā bija simt metru plata un likās bezdibenīga; katrā ziņā tā bija ļoti dziļa, jo smilšu kaskādes, ko vēja brāzmas ik brīdi noslaucīja no kraujām, to nebija piepildījušas. Viņi apstājās, un Rohans aizsūtīja uz pretējo malu lidojošu izlūkrobotu. Viņš vēroja uz ekrāna to, ko ar saviem televīzijas objektīviem saskatīja robots, bet ainava bija tāda pati, kādu viņi jau pazina. Izlūku pēc stundas atsauca atpakaļ, un, kad tas pievienojās grupai, Rohans, apspriedies ar Balminu un fiziķi Gralevu, kuri sēdēja viņa mašīnā, nolēma sīkāk aplūkot daļu drupu.