Vispirms viņi pamēģināja ar ultraskaņas zondēm noteikt smilšu slāņa biezumu mirušās «pilsētas ielās». Šis darbs nebija no vieglajiem. Atsevišķu zondējumu dati stipri atšķīrās cits no cita, droši vien tāpēc, ka pamatiezī zemestrīces laikā, rodoties lielajai plaisai, bija notikusi iekšēja dekristalizācija. Radās iespaids, ka šo milzīgo, muldai līdzīgo ieplaku piepilda septiņus līdz divpadsmit metrus biezs smilšu slānis.
Viņi devās uz austrumiem, uz okeāna pusi un pēc vienpadsmit kilometriem līkumota ceļa starp melnajām drupām, kas kļuva arvien zemākas un arvien vājāk iezīmējās smiltīs, ilīdz pazuda pavisam, sasniedza kailas klintis. Viņi apstājās tik augstas kraujas malā, ka šalkoņa, kas radās, viļņiem sašķīstot pret kraujas pamatni, bija tikko dzirdama. Kailu, smiltīm klātu, nedabiski gludu klinšu josla iezīmēja kraujas līniju, ziemeļos pāraugot kalnu virsotnēs, kas sastingušiem lēcieniem gāzās okeāna spogulī.
Viņiem aiz muguras palika «pilsēta», kas tagad bija redzama kā rudā miglā iegrimusi regulāras kontūras melna līnija. Rohans uzņēma sakarus ar «Neuzvaramo», noraidīja astrogatoram iegūto informāciju, kas faktiski līdzinājās nullei, un kolona, joprojām ievērojot visus drošības noteikumus, griezās atpakaļ uz drupām.
Pa ceļam atgadījās neliela ķibele. Kreisais malējais energobots, laikam sīkas kursa kļūdas dēļ, pārmērīgi paplašināja spēka lauka robežas, tā ka pēdējais skāra viņiem pāri pārkārušās, smailās, šūnainās celtnes malu. Antimatērijas izstarotājs, kurš bija saistīts ar spēka lauka jaudas patēriņa indikatoriem un kuru, rēķinoties ar iespējamu uzbrukumu, kāds bija iestādinājis automātiskam triecienam, pēkšņo jaudas patēriņa pieaugumu interpretēja kā acīmredzamu pazīmi, kas liecina, ka kāds mēģina ielauzties spēka laukā, un izšāva uz nevainīgo drupu kaudzi. Sašķiebušās «celtnes» visa augšējā sekcija Zemes debesskrāpja lielumā zaudēja savu netīri melno nokrāsu; sakarsusi līdz baltkvēlei, tā žilbinoši uzliesmoja, lai nākamajā sekundes daļā izirtu un pārvērstos verdoša metāla gāzmā. Neviena metāla druska nenokrita uz braucējiem, jo liesmojošās šķembas noslīdēja pa spēka lauka neredzamā kupola virsmu. Vēl nesasniegušas zemi, tās iztvaikoja termiskā trieciena karstumā. Taču anihilācija izraisīja strauju radiācijas pieaugumu, geigeri automātiski ieslēdza trauksmes signālu, un Rohans, lādēdamies un solīdams sadot pa kaklu tam, kas bija tik nemākulīgi ieprogrammējis aparatūru, zaudēja krietni daudz laika, atsaukdams trauksmi un atbildēdams «Neuzvaramajam», kas bija pamanījis uzliesmojumu un nekavējoties pieprasīja paskaidrojumu par tā cēloni.
— Pagaidām mēs zinām tikai tik daudz, ka tas ir metāls. Visticamāk tērauds ar volframa un niķeļa piejaukumu, — sacīja Balmins, kas, pārmērīgi neuztraukdamies par radušos jezgu, izmantoja iespēju un izdarīja degošo krāsmatu liesmu spektroskopisku analīzi.
— Vai jūs varat noteikt vecumu? — Rohans ievaicājās, no rokām un sejas noslaucīdams sīkās smiltis. Viņiem aiz muguras palika neskartā, svelmē sačervelējusies drupu daļa, kas tagad kā aizlauzts spārns nokarājās pāri ceļam, kur viņi tikko bija braukuši.
— Nē. Varu pateikt vienīgi, ka tās ir vecas. Velnišķīgi vecas, — viņš atkārtoja.
— Mums tās jāizpētī sīkāk… Un es neprasīšu vecajam atļauju, — Rohans piebilda v ar negaidītu apņēmību.
Viņi apstājās pie komplicēta objekta, ko veidoja vairāki koncentriski savienoti atzarojumi. Spēka laukā pavērās eja, kuru iezīmēja divas raķetes. Tuvumā šķita, ka te valda haoss. Celtnes fasādi veidoja ar stiepļu «sukām» klātas trīsstūrainas plāksnes, no iekšpuses tās balstīja stieņu pinumi zaru resnumā; tuvāk ārpusei varēja manīt zināmu kārtību, bet dziļāk, kur viņi mēģināja ielūkoties ar spēcīgiem starmešiem, stieņu mežs sazarojās, sadalījās un atkal saplūda vienkop, veidojot lielus mezglus, un tas viss atgādināja gigantisku, no miljoniem samudžinātu kabeļu veidotu stiepļu režģi. Viņi meklēja tur elektriskās strāvas, polarizācijas pēdas, relikto magnētismu, beidzot radioaktivitāti, — taču viss velti.
Zaļās raķetes, kas iezīmēja ieeju spēka laukā, nemierīgi mirgoja. Kauca vējš, gaisa strāvas, laužoties tērauda biezoknī, sātaniski gaudoja.
— Ko gan var nozīmēt šie negantie džungļi!
Rohans slaucīja no sejas putekļus, kas lipa pie nosvīdušās ādas. Viņi abi ar Balminu stāvēja uz lidojošā izlūka zemām margām apjoztās muguras; izlūks kopā ar viņiem lidinājās pārdesmit metru augstumā virs «ielas» vai, pareizāk, virs trīsstūrainā laukuma starp divu līdzās stāvošu celtņu drupām. Tālu lejā atradās viņu mašīnas, un mazi cilvēciņi, līdzīgi figūriņām no rotaļlietu kārbas, galvas atgāzuši, vēroja viņus.
Izlūks lidoja. Tagad viņi atradās virs melnām, asām metāla smailēm klāta līdzenuma; vietām to sedza šīs trīsstūrainās plāksnes, kuras tomēr neatradās vienā plaknē; atliekušās uz augšu vai uz sāniem, tās ļāva ieskatīties dziļuma tumsā. Samudžinātu barjeru, stieņu, šūnveida ieplaku mudžeklis bija tik blīvs, ka tur neiekļuva saules gaisma, un arī starmešu raidītie stari bezspēcīgi iestiga tajā.
— Kā jūs domājat, Balmin, kas tas varētu būt? — Rohans atkārtoja. Viņš bija nikns. Nemitīgi slaucītā piere kļuva sarkana, jida sāpēja, acis sūrstēja, pēc dažām minūlem viņam bija jāpārraida kārtējais ziņojums «Neuzvaramajam», bet viņš nespēja pat sameklēt vārdus, lai izteiktu to, ko skatīja acis.
— Neesmu gaišreģis, — atbildēja zinātnieks. — Neesmu pat arheologs. Bet, starp citu, es domāju, ka arī arheologs neko jums nepateiktu. Man liekas … — Viņš aprāvās.
— Runājiet taču!
— Pēc apdzīvojamas konstrukcijas tā kā neizskatītos. Pēc kādu būtņu mājokļu drupām, jūs saprotat? Ja to vispār var ar kaut ko salīdzināt, tad laikam gan ar mašīnu …
— Ar mašīnu? Bet ar kādu? Ar informācijas vākšanas mašīnu? Varbūt tas bijis kāds elektronsmadzeņu paveids? …
— Jūs droši vien pats tam neticat… — atteica flegmātiskais planetologs.
Robots novirzījās sānis, joprojām gandrīz skardams stieņus, kas haotiski rēgojās izlocīto plākšņu starpās.
— Nē. Te nav nekādu elektrisku tinumu. Kur tad jūs te saskatāt nodalījumus, izolatorus, ekranējumus?
— Varbūt tie nebija ugunsdroši. Tos varēja iznīcināt uguns. Galu galā tās ir drupas, — nepārliecināti atbildēja Rohans.
— Varbūt, — Balmins negaidīti piekrita.
— Nu tad ko lai es saku astrogatoram?
— Vislabāk pārraidiet viņam tieši visu šo būšanu pa televīziju.
— Tā nav bijusi pilsēta…— Rohans pēkšņi sacīja, it kā domās rezumēdams visu redzēto.
— Jādomā, ka ne, — planetologs piebalsoja. — Katrā ziņā ne tāda, kādu mēs varam iedomāties. Te nav dzīvojušas ne cilvēkveidīgas, nedz arī tām kaut cik līdzīgas būtnes. Bet okeāniskās formas ir gluži tuvas Zemes organismiem. Tātad būtu loģiski atrast arī uz sauszemes formas, kas būtu vienādas ar mūsējām.,
— Jā. Man tas visu laiku neiziet no prāta. Neviens no biologiem negrib par to runāt. Un ko domājat jūs?