Bet tonis, kādā viņi runāja, lika man justies ja ne kā muļķim, tad pamuļķim katrā ziņā, un tas man krita uz nerviem.
No visas kompānijas man iepatikās vienīgi kāds vīrs, kuram bija pāri trīsdesmitiem. Mati viņam krita līdz pleciem, kaut gan galvvidus jau metās kails. Ģērbies viņš bija nevīžīgi, kā jau tas māksliniekam pieklājas, jo tika pieskaitīts jaunākās paaudzes gleznotājiem. Bez tam viņš prieka pēc rakstīja arī dzejoļus. Viņu sauca Entonijs. Tas gan nebija īstais vārds, tā viņu dēvēja mākslinieku aprindās.
Mēs abi ar viņu klausījāmies, bet līdzi nerunājām. Sarmīte gan manījās iespraust pa replikai. Entonijs man sacīja, ka viņu šādas runas garlaikojot. Viņš te ienācis tikai par brīvu ieēst un iedzert. Entonijs šai kompānijā bija vienīgais skunstlers, tāpēc uzskatīja, ka mums vēl jāpriecājoties, ka viņš te ēdot un dzerot. Ja varētu pārtikt no tīras mākslas, tad gan te nemaz nerādītos. Laikam, lai es neapvainotos, viņš piebilda, ka par mani tā nedomājot, jo es šo intelektuāļu barā acīmredzot esot iemaldījusies persona.
Kad runas no jauna novirzījās uz glezniecību, Entonijs pastāstīja par gleznu, ko taisījis kāds viņa draugs.
Entonija draugs nedēļas laikā esot nolēmis uzmālēt noteiktu skaitu bilžu, taču iznācis paplostot. Un nu svētdienas vakars klāt. Bet raksturs draugam stingrs. Ko nolēmis, to izdarīs. Paģiru dullumā viņš paņēmis audeklu, noklājis uz grīdas, nosmērējis zināmai vietai vienu pusi sarkanā, otru dzeltenā krāsā un uzsēdies uz audekla. Iznākuši abu krāsu plankumi. Atlikušo laukumu iepindzelējis maigi zilā tonī, nomazgājies vannā un gājis mierīgu prātu gulēt.
No rīta atnākuši daži paziņas, kuriem nez kāpēc visvairāk iepaticies aizgājušā vakara darbs. Viņi labu brīdi strīdējušies, kas tur domāts, līdz draugs juties spiests viņu nezināšanu izkliedēt, piebilzdams, ka viņa zināmā vieta intelektuālāka par paziņu galvām, jo, ko šī necilā vieta izdarījusi, viņu izcilās galvas nespējot saprast.
Tā pār skatītājiem nākusi apskaidrība, un vairākas nedēļas pie drauga tikuši vesti visādi mākslas cienītāji, pa ceļam viņiem izskaidrojot, ka iet gandrīz vai pie ģēnija, un darbnīcā kā galvenais ticis rādīts jau minētais audekls, kuru draugs nosaucis «Saules āboli». Kādas muļķības tikai neplūda no šo vērtētāju mutēm. Entonijs pats bijis klāt, kad viena bohēmiskā dzīves veidā apvītusi jaunkundze izsacījusies, ka redzot tur Saules – civilizācijas mātes – bērnu sašķelšanos divās pasaules sistēmās. Citi redzēja tur dzīves mūžīgo tēmu – mīlestību, kur viens ābols esot sieviete, otrs – vīrietis, kuri tiecoties saplūst kopībā. Tiešām, piebilda Entonijs, draugs esot publiski nolādams, ka tādas tēmas risinājis tik prozaiskiem līdzekļiem.
Taču draugam cildinājumi sakāpuši galvā un viņš patiešām sācis domāt, ka tai smērējumā «kaut kas» ir. Viņš nolēmis iesniegt to izstādei. Bet runas par gleznas tapšanu jau bija nokļuvušas ārpus darbnīcas, un, kad draugs, «Saules ābolus» padusē iežmiedzis, aizčāpojis nodot darbu, viņu palūguši tīties ar visiem «Saules āboliem» vienu māju tālāk.
Man nāca smiekli, bet publikai Entonija stāsts negāja pie sirds. Tas laikam kaut kur aizskāra viņu labākās jūtas. Piespiesti pasmējušies, viņi sacīja: kas gan tikai nenotiekot pasaulē!
Kad nu biju iekampis pāris glāzītes, man kļuva labi, tikai sāka mākties virsū drausmīga vēlēšanās runāt. Es biju ar mieru runāt par jebkuru tēmu un droši vien sagvelztu pārākās muļķības, bet citi sagribēja padejot, un tas mani paglāba no izgāšanās. Tovakar es sajutu, ka dažkārt ciešu no nepilnvērtības kompleksa.
Kamēr mēs grozījāmies sveču gaismā, dabūju no Sarmītes zināt, kas par tipiem te nolasījušies. Nebija nekas briesmīgs – divas grāmatveikala pārdevējas, arhitekts, elektromontieris, tikko Daugavpils pedagoģisko institūtu beigusi matemātikas skolotāja un vēl pāris kalpotāju.
Es uzaicināju dejot matemātikas skolotāju. Kaut gan biju garš, bet viņa maza un apaļa, man radās vēlēšanās padejot ar tādu, kurai līdzīga pašam liek divniekus. Viņa izskatījās ļoti gudra, tomēr sadūšojos un paprasīju:
– Jums patīk likt divniekus?
– Patīk! – viņa atteica.
Te varēja zaudēt samaņu. Pirmo reizi mūžā redzēju skolotāju, kura atzinās, ka viņai patīk likt divniekus. Tas mani traki sajūsmināja.
– Un ielikt žurnālā cāli ir brīnišķīga sajūta?
– Nu bet pavisam! Es nezinu neko jaukāku.
Man mute bija ciet. Ja viņa tik nopietni neskatītos manī caur apaļajiem briļļu stikliem zeltītajos ietvaros, es nudien vēl sāktu iedomāties, ka viņa grib mani iznest cauri. Tad vaicāja viņa:
– Vai divniekus saņemt ir patīkami?
– Ne pārāk, – es sacīju, – kaut gan, ja neraksta dienasgrāmatā, tik traģiski nav.
– To es nezināju, – viņa atteica, – turpmāk katru reizi divniekus ierakstīšu arī dienasgrāmatā.
Šito vajadzēja dzirdēt viņas skolniekiem. Tad viņi droši vien tupētu trīs dienas un trīs naktis pie manas mājas durvīm, lai tikai mani novaktētu un iekaustītu. Tas nu tā. Bet man iekrita prātā, vai viņa pati maz zina visu augstāko matemātiku. Es tam neticēju. Man šķiet, ka cilvēks, kas perfekti pārzina visu augstāko matemātiku, ir vai nu ģeniāls, vai ne gluži normāls. Kaut gan gudri ļaudis izpētījuši, ka ģēnijs no trakā tālu nestāvot. Savam matemātikas učukam es taču nevarēju jautāt, vai viņš zina visu augstāko matemātiku; man tak bija jābeidz vidusskola.
– Un vai jūs… pati arī zināt visu augstāko matemātiku?
– Skolotājam viss nav jāzina. Pietiek, ja viņš brīvi orientējas mācāmās vielas apjomā.
– Bet augstskolā jums tak…
– Augstskolā mums mācīja daudz ko, – viņa vēsi pasmaidīja. – Bet manos gados cilvēkam nepieciešams abstrahēties no liekās informācijas.
Man vairs nebija ko teikt. Un turklāt, zināt, viņa visu laiku spiedās man klāt. No malas tas droši vien izskatījās ļoti muļķīgi: es tāds garš un viņa maza, apaļīga. Bez tam es jutos šausmīgi neērti, jo var tak arī dejot bez obligātas patikšanas. Viņa laikam bija pretējās domās. Es jutos priecīgs, kad plate bija cauri un es pavadīju viņu pie galdiņa. Un tad viņa visu laiku blenza manī, it kā tā viena deja būtu sasaistījusi mūs kādām neredzamām saitēm. Bet Sarmīte bija aizmirsusi visu pasauli, viņai eksistēja tikai elektromontieris, un viņa uzkrītoši skaļi smējās par katru viņa muļķību.
Sarmīte patēloja aizvainojušos, kaut gan man šķiet, ka viņa tikpat labprāt būtu padejojusi ar vīriešu kārtas skolotāju. Sarmītei tomēr to neteicu, bet turpmāk dejoju tikai ar viņu.
Es jutos lieliski. Čukstēju Sarmītei, lai viņa nedusmojas, ka dejot ar viņu ir pavisam cita lieta nekā ar to auksto briļļu čūsku, kura droši vien pat mušas nesit ar pletnīti, bet ciniskā baudā nospiež ar pirkstiem, lai izjustu nabaga kukainīšu pēdējās konvulsijas. Sarmīte smējās, un man ar viņu bija labi. Viņa bija skaistāka par visām, un es viņai to pateicu. Viņa bija patiešām laimīga. Viņa pat atbīdīja man uz acīm noslīdējušos matus. Pavisam dabiski manas rokas izrādījās aptvērušas viņas vidukli un viņas rokas man uz pleciem, un mēs dejojām, cieši piespiedušies viens otram. Es aizvēru acis un paslēpu seju viņas matos, un viņas vaigs pieskārās manam plecam. Un bija velnišķīgi labi.
Mēs nokļuvām līdz caurstaigājamās istabas durvīm un gluži vai nejauši ieslīdējām tajās. Istabā bija tumšs, tikai pa durvīm iespīdēja plata gaismas strēle. Mēs sākām skūpstīties. Tas notika pavisam vienkārši, it kā mēs jau sen to būtu gaidījuši.
Acis aprada ar tumsu, un es pie sienas pamanīju veclaicīgu dīvānu, ko sasodīti jaukie mietpilsoņi tomēr bija iedomājušies tur novietot. Abpus dīvānam stāvēja divi gramofoni lielām taurēm. Mēs apsēdāmies uz dīvāna, bet vienā ziņā tas likās jocīgs, jo bija it kā domāts pusotra cilvēka sēžamvietām. Un tā es pēkšņi jutu, ka neglābjami slīdu un atjēdzos uz grīdas. Laime vienīgi, ka neuzkritu gramofonam.