Blīkšķi tomēr bija sadzirdējuši, un istabā galvu pabāza mājastēvs. Laikam pārliecinājies, ka abi gramofoni sveiki un veseli, viņš nozuda, nekā neteicis. Sarmīte klusu smējās, un arī es smējos. Piecēlos un sēdos atpakaļ, bet nudien nezinu, kā tas gadījās, ka dīvāna vietā atrados Sarmītei uz ceļiem. Es skūpstīju viņu, murmulēju, ka mīlu viņu tik ļoti, kā vēl nevienu neesmu mīlējis, ka mīlēšu viņu mūžīgi un vai tikai vēl nesolījos viņu precēt, to es īsti tagad nevaru atcerēties, jo dīvainā kārtā biju apreibis gluži kā kanārijputniņš saulītē, un viņa tāpat. Viņa glāstīja man matus un skūpstīja seju, un es jutu, ka slīdu kādā gaišā bezdibenī, kuram nav ne gala, ne malas.
Un visu laiku zemapziņā man no kaut kā bija bail. Vispār man jums šo to vajadzētu pateikt, bet tad, iespējams, jūs sāksiet domāt par mani īsti ne tā. Un es nebūt negribu, ka mani uzskatītu par mazliet defektīvu.
Tad viņa pēkšņi sāka raudāt. Es ar delnu slaucīju Sarmītei no vaigiem asaras, bet viņa nemitējās raudāt, un es jau sāku uztraukties. Vispār asaras es neciešu, bet šitais gadījums nebija no parastajiem. Vēl es nodomāju, vai vispār viņai nesāk tirpt kājas, jo es taču nebiju ods. Tā jau laikam ir, ka cilvēks, atrazdamies kaut kur Džomolungmas virsotnē, nez kāpēc spiests domāt par zemes lietām.
– Īvo, es tevi mīlēju jau sen. – viņa elsoja. – Tikai tu to nezināji, it nemaz nezināji. Es tev to nebūtu teikusi, it nekad. Nu kāda tad nozīme būtu pateikt, ja tu pats mani ne drusciņas nemīlētu? Tu varbūt tikai būtu smējies par mani.
– Tā tev nevajag runāt, – es čukstēju. – Tu man biji iepatikusies jau sen, sen.
Man patiešām arī likās, ka tā ir, un es tam ticēju, goda vārds, skaistākas par viņu nebija visā pasaulē.
– Kad tu pirmo reizi juti, ka es tev patiku?
– Nezinu. Man liekas, ka esmu tevi mīlējis visu laiku.
– Bet es tevi pa īstam ieraudzīju pagājušā gada pavasarī, kad bijām ekskursijā Kuldīgā. Kad tu šūpoji mani un Māru šūpolēs parkā. Atceries? Es nesapratu, kā līdz tam tu man biji svešs. Un katru dienu vienā klasē… Tev mati bija aizseguši acis, bet tu smējies, smējies un grūdi šūpoles, cik vien bija spēka. Un tad tev paslīdēja kāja, tu nokriti zālē, mēs ar Māru iesmējāmies, tu aizkaitināts pielēci kājās un uzsviedi mūs gandrīz līdz koku galotnēm. Un atkal tu smējies, smējies tā, kā tikai tu vien proti, un stāvēji slapjos džinsos un smējies tik jauki…
Un visu laiku viņai bira asaras, un arī es, kauns gan sacīt, gandrīz vai apraudājos, jo kaklā man bija iespiedies gaišs kamols un sirds lēkāja kā traka.
– Nomierinies, neraudi, – es runāju. – Es atceros tevi toreiz parkā. Es iedomājos, ka tu esi līdzīga Vijai Artmanei jaunībā. Tāds pats uzrauts deguntiņš un gaiši, gaiši mati. Man mājās ir viņas bilde. Es vēlāk tev parādīšu. Tikai neraudi. Tev bija ļoti labas acis. To es atceros. Un vēl man ļoti patika tavas kājas. Zini, šūpojot kādu, to ļoti labi var redzēt. Tu nedusmojies, ka es tā runāju?
Nē, viņa nedusmojās, un mēs skūpstījāmies atkal kā divas mazas ķirzaciņas.
Pēc tam mēs braucām trolejbusā, es Sarmīti pavadīju uz māju, laiks bija no jauna kļuvis silts, saule vēl spīdēja vakaros, jo tās viesības beidzās trakoti ātri.
Savā kooperatīvajā dzīvoklī es ievilkos pavisam apdullis. Šī patiešām bija viena traka diena. Kad tu, cilvēks, pēc divu nedēļu slimošanas parādies baltajā pasaulē, tad tikai īsti vari pamanīt, cik daudz tur visa kā notiek.
Ieslēdzu magnetolu un uztinu lentē vietu, kur dzied Pink Floyd. Es vēl nebiju ticis skaidrībā, vai šitā grupa man tikai patīk vai patīk ļoti, bet mūzika atbilda manam pašreizējam noskaņojumam.
Par laimi, neviena no manējiem nebija mājās. Dažreiz tas ir labi. It īpaši, kad tev tāds garastāvoklis, kad pats nezini, kāds. Tad ir labi, ka neviens netraucē.
No mūsu dzīvokļa viena istaba pieder man. Es to esmu iekārtojis pēc sava prāta. Pat mēbeles nopirka tieši tādas, kādas vēlējos. Pie loga stāv rakstāmgalds. Zem stikla – ārzemju kinozvaigžņu attēli. To man ieteica Jāko. Sēžot pie tāda galda, labāk veicoties domāšana. Fredijam patika Anita Ekberga, un es viņam to bildi uzdāvināju, lai tak viņam mācīšanās veiktos. Man pašam no visām zvaigznēm patīk Nensija Sinatra, tā dziedātāja Frenka Sinatras meita. Es labprāt viņu apprecētu. Tad mums būtu pieci dēli un trīs meitas, un visi viņi dziedātu kā lakstīgalas pavasarī pie Gaujas.
Pie pretējās sienas bija gulta un tautisks paklājs, kurā saspraustas dažādu valstu nozīmītes. Vienā kaktā grāmatskapis, otrā kolosāla čehu magnetola. Logam aizvelkami aizkari ar japāņu stilā zīmētiem pūķiem. Ja aizkaru aizvelk, tad istaba kļūst gandrīz tumša, tikai pūķu vietās iespīd blāva gaisma. Tas ir kolosāls skats. Desmitiem spīdošu pūķu.
Atlaidos gultā, līdz izdomāju, ka derētu izsmēķēt cigareti, jo tas veicinot domāšanu.
Atvēru logu līdz galam, mani apņēma brīnišķīga pavasara un zemes dvesma. Apsēdos uz palodzes un izkāru kājas pa logu. Aizsmēķēju cigareti un šūpoju kājas mūzikas ritmā.
Debesīs bija augsti mākoņi, kuri peldēja nez no kurienes un nez uz kurieni, un tos nesa silts un mīlīgs vējiņš. Vasara bija tuvu. Un es pēkšņi tikai tagad apjēdzu Jāko saraustītās pļāpāšanas jēgu, sapratu, ko viņš gribēja pateikt man vēl ziemā, kad apkārt sniegs. Man it kā viens ar āmuru iegāza pa pakausi, un es sajēdzu, drīzāk gan fiziski nekā ar prātu. Jāko toreiz sniegos runāja, ka viņam gribētos nomest apnikušās, smagās drēbes, nokrist karstās, pēc saules smaržojošās jūras smiltīs, kur vējš ietver tevi kā reibinošā neredzamā segā un visapkārt dvesmo pēc jūraszālēm. Un vēl es gribu, viņš teica, lai debesis virs manas galvas būtu žilbinoši zilas un tikai pamalē drūzmētos baltu mākoņu pūkas. Reižu reizēm man kaut kas uznāk, un tad man gribas pasauli apzināties tikai ar sajūtām. Sajust, kā ādai pieskaras smilšu graudiņi, un kļūt kā zālei, kokam, krūmam, kas aug no zemes dzīlēm, tā viņš sacīja, sajust, kā mani noglāsta silta vēja brāzma, un es būšu ātrspārnu putns padebešos, ienirt jūrā un šūpoties viļņos kā zivij vai ūdenszālei. Kļūt par atomu no jūras, zemes, debesīm. Saplūst ar visu, no kā mēs esam radušies, un uz mirkli pārvērsties tajā.
Piepeši stāvu zemāk nočīkstēja balkona durvis. Es paglūnēju lejup. Atspiedusies pret balkona margām, tur stāvēja Anita. Viņa bija par mani četrus gadus vecāka.
Es delikāti ieklepojos un teicu:
– Labvakar, Anit!
Viņa paskatījās augšup un pasmaidīja.
– Labvakar, Īvo! Mūzika skan pie tevis, vai ne?
– Jā. Tev nepatīk?
– Ko tu! Es tikai tāpēc iznācu uz balkona.
– Es pagriezīšu skaļāk!
– Nevajag. Kā sauc dziesmu?
– Angie. Bet dzied Miks Džegers, Keiss Ričards. Bils Vaimens, Miks Teilors un Vats… Sasodītā skleroze!
– Vai tu visām dziesmām tik labi zini izpildītājus? – viņa joprojām nez kāpēc smaidīja.
– Nē. Tikai dažām. Tām, kuras man patīk.
– Zini ko, Īvo, – viņa piepeši klusu teica un paskatījās kaut kur tālumā. Blondie mati krita viņai uz pleciem. – Zini ko Īvo…
– Nē, – es atteicu.
– Īvo, ja tu zinātu…
– Nevaru iedomāties.
– Īvo, es precos, – viņa atkal laimīgi iesmējās un atmeta atpakaļ garos, gaišos matus.