Abi Brieži bija krasi izteikta sportiskā tipa cilvēki un pie tam vēl kaislīgi tūristi. To es labi zinu, jo agrāk dažas reizes esmu bijis viņiem līdzi ceļojumos tepat pa Latviju un vienu reizi pat uz Igauniju. Viņu sportiskā tipa īpatnības esmu izbaudījis uz savas nabaga ādas.
Katru rītu mums obligāti vajadzēja celties tieši sešos (viņam bija līdzi modinātājpulkstenis). Vienalga, spīdēja saule vai līņāja. Tad sekoja mazgāšanās līdz pusei ezerā vai upē, lai aizdzītu miegu, kā mīlēja izteikties Briedis jeb Kārļonkols, kā man viņš bija jāsauc. Šī mazgāšanās bija velnišķīgi pretīga, bet neizbēgama.
Reiz kādā saulainā rītā, bet jūs jau nu zināsiet, cik silts ir tāds saulains rīts pulksten sešos, kad tu izlien no iesildītas migas un tev nospļauties, vai tā gaišā ripa tur pamalē ir vai nav redzama, es uzrāvu džinsus un kreklu, jo biju nolēmis miegu aizdzīt pavisam ātri. Es noskaloju tikai seju un, kad Kārļonkols prasīja, kā tad nu tā, sacīju, ka nedomāju ģērbties pliks, kaut vai līdz pusei, un slapināties, kad man jau tāpat ir auksti un miegs aizbēdzis mirklī, kad izbāzu degunu pa telts durvīm, ka esmu nomazgājies vakar un pa nakti nosmērējies nevarētu būt. Vārdu sakot, es mēģināju viņu pārliecināt loģiski. Viņš piekrītoši māja ar galvu, un es vēl sacīju, ka varētu nomazgāties pavisam pliks, bet neredzu tur absolūti nekādas jēgas, kāpēc tas būtu jādara. Man savā naivumā jau šķita, ka Kārļonkoli esmu pārliecinājis.
Un jūs zināt, ko viņš izdarīja? Manus loģiskos argumentus viņš sagrāva bez neviena vārda. Mirklī, kad noliecos pēc ziepēm un dvieļa, viņš no aizmugures satvēra manas kājas pie potītēm, un es ar ziepēm un dvieli ielidoju ezerā. Vienīgā laime, ka nebiju uzvilcis kedas.
Bet viņš stāvēja un smējās. Tas laikam bija sportiskā tipa joks. Bet par tādiem jokiem jādod pa sprandu. Tie ir idiotiski joki, bet tie sportiskie tipi jau nekad nav īsti normāli. Es to zinu.
Neatceros, kā atguvu elpu, bet Briedis varēja priecāties. Rīta mazgāšanās normu biju pārsniedzis divkārtīgi. Izbridu krastā, aukstumā trīcēdams. Slapjās drēbes kustoties lipa klāt pie miesas, es gāju kā apčurājies, taču Briedis nelikās ne zinis. Man gribējās ievilkt viņam kārtīgi pa žokli, bet novaldījos, jo zināju, ka tur nekas neiznāktu, dabūtu vienīgi pats pa kaklu. Sieva gan sacīja, vai nu esot vajadzējis tā un šitā, bet Briedis atteica, ka nopeldēties ar visām drēbēm dažreiz esot pat ļoti skaisti.
Viņi abi vingroja, bet es tupēju uz ciņa un drebinājos. Es biju nikns kā velns, un Briedis varētu sviest mani ezerā vēl desmit reizes, es tomēr neietu staipīties un locīties kopā ar viņiem.
Nākamai programmas numurs bija skrējiens gar pļavu.
Laikam taču gribēja dzīvot garu, garu mūžu un atstiept kājas, kad sirma bārda būs izaugusi kilometra garumā. Tie, kas skrienot, dzīvojot ilgi. Esmu par to lasījis. Bet es negribu, ka man aug sirma bārda. Es negribu būt kā tie večuki, kas sēž uz parka soliņiem, zodu pret spieķa rokturi atbalstījuši. Jo viņiem taču nekas vairs nav priekšā, izņemot vienu. Viņi var domāt vienīgi, cik ilgas vasaras redzēs, cik dzirdēs Līgo dziesmas, un… Es gribu dzīvot mūžīgi, mūžīgi, mūžīgi, bet negribu tā…
… un piepeši pielēcu kājās, norāvu slapjos džinsus un kreklu, aizsviedu pa roku galam un drāzos viņiem pakaļ, pajoņoju garām, cik ātri vien spēju, kājas slīdēja mitrajā celiņā, un es metos projām pa pļavu.
Spoži dzeltena saule cēlās no gaiši caurspīdīgā dūmakā tītajām vītolu lapotnēm. Saule vērtās arvien lielāka un lielāka, milzīgs spožums kā visa pasaule, un es skrēju uz sauli. Manas basās kājas kā putna spārni trauca rasu no zāles stiebriem, no amoliņa, margrietiņām, skābeņu lapām zillillā zvaniņiem un pulkstenīšiem, pienenēm un baltajiem zemeņu ziediņiem, un odi, mušas, vaboles juka uz visām pusēm, un zilbrūni zaļās spāres kā aeroplāni riņķoja ap galvu, lielās acis blisinādamas, bites un kamenes lidoja man līdzi uz sauli, un sienāži spēlēja Dzelteno Saules Simfoniju, un putni koku pazarēs dziedāja dzidri dzidrās balsīs.
Es skrēju, cik spara, līdz gaviles aizžņaudza man kaklu, es pacēlos spārnos un kā sārtais flamings uzvijos debesīs, tuvāk, tuvāk saulei, tik augšup, augšup, un saule kļuva žilbinoša, balta, un liesmoja tā, ka mana stulbā sirds sajūsmā gandrīz apstājās.
Tad klupu pār kurmja rakumu un iekritu rasas un dzīvības jūrā. Un mirdzošie pilieni notrauca manām acīm kaut kādu smalku zirnekļa plīvuru, un es ieraudzīju pasauli kā radīšanas dienā. Es gulēju, pazudis pļavā, un miljoniem zaļu dzīvību pieskārās manai sejai, krūtīm, rokām, kājām, un reibinoša laimes sajūta satvēra mani savās plaukstās.
Es pielēcu kājās. Baltzeltains disks peldēja debesīs. Es biju rasas lāsēm nokaisīts kā pērļu gurami, kā nopeldējies otrreiz. Es biju piecēlies no radītāja klēpja. Es biju it kā piedzimis no jauna. Es biju kļuvis ES!
Un tā nu kātoju pie Aigara. No stacijas līdz sanatorijai bija krietns gabaliņš. Man jau kā parasti neveicās. Kamēr bodē pirku saldumu kulīti, jo nevar jau aiziet gluži tukšām rokām, autobuss sāka kustēties. Tas sasodītais šoferis labi redzēja, ka skrienu, bet savu grabažu neapturēja.
Sanatorija atradās pie Lielupes, un es nesapratu, kāpēc saucās par «Mežupi», lai gan tuvumā citu ūdeņu nebija.
Pie vārtiņiem uzdūros pirmajiem sīkajiem. Tā ap gadu desmit. Viņi par kaut ko ķīvējās. Aizelsusies pieskrēja dūšīga tante baltā virsvalkā, abus izšķīra un sāka man pārmest, ka es neesot iejaucies. Es biju patiešām pārsteigts, kāpēc man tas būtu jādara. Sīkie savā starpā paši tiktu skaidrībā.
– Cienītā, esmu šeit pilnīgi svešs cilvēks, – galanti teicu. – Kāds vēl būtu nodomājis, ka pats aizskaru mazos.
– Tā nu tu man kaut ko padarītu! – nicinoši novilka viens no viņiem, kuram abi priekšzobi bija pamatīgi lieli un izvirzīti uz priekšu kā žurkai.
– Kā tu runā ar svešu onkoli! – tante klupa viņam virsū. Otrs puika tikmēr aizšmauca.
– Viņš nemaz nav onkolis! – puika atkliedza pretim un sāka raudāt.
– Nu labi, labi, Egoniņ, neraudi, – tante pēkšņi kļuva ļoti laipna un glaudīja viņam galvu.
– Kā tik kas, vainīgs vienmēr esmu es! – puika kā aizkauts brēca vēl skaļāk un sāka stostīties. – Ko es viņam e-e-esmu nodarī-ī-jis?! Ko?! Ko viņš grib no ma-a-anis?! Šitas o-o-onkolis? Un Janci es no-o-oķeršu vēlāk, un tad viņš da-a-abūs!
Nudien, tas puika nebija īsti normāls. Tante viņu mierināja visādiem laipniem vārdiem, līdz piedabūja beidzot aizvērt muti. Pēc tam paskatījās manī, it kā es būtu šitentajā tracī vainīgs, un dusmīgi prasīja, ko es meklējot. Un ieteica man labāk doties projām, ka nekāda Aigara saukšana nebūšot. Man atlika tikai konstatēt, ka tagad viņa atrodas vienā līmenī ar žurkzobaino puiku, ja arī kādreiz agrāk bijusi normāla.
Protams, Aigaru es satiku, un viņš bija trakoti priecīgs, kad ieraudzīja mani. Dežurante nodeva man viņu pret parakstu. Tīri vai jāsmejas! Ja ar Aigaru līdz pusdienām kaut kas atgadās, mani varēs ielikt cietumā kopā ar zagļiem un bandītiem, kaut gan neesmu ne viens, ne otrs, un par tādu netaisos arī kādreiz kļūt.
Aigars izkratīja sirdi, jo no viena apmeklējuma līdz otram jau šis tas sakrājas, un aizvilka mani līdz Lielupei, kur kāds uzņēmīgs večuks piepelnījās, par pusrubli stundā izīrēdams laivu. Viņa sīkais bizness laikam gāja no rokas, jo mēs dabūjām krietni pagaidīt, kamēr malā piestāja laiva. No tās izkāpa elegants kungs ar kundzi. Viņi bija atveduši pavizināties savu atvasi.