Aigars saritinājās uz pakaļējā sēdekļa, ģērbies pelēkā jakā un rūtainās biksēs, lieliem ādas zābakiem tievajās kājelēs, ēda konfektes, skatījās manī brūnajām ačtelēm un smējās tā, it kā pēc pāris stundām viņu no jauna negaidītu gulta palātā, it kā viņš nemaz nebūtu slims. Un nezinātājam tas arī nekad neiekristu prātā.
Es pats laikam nejutos mazāk priecīgs. Pēc pilsētas bija viena vienīga bauda sēdēt laivā un šitā airēt. Es rāvu airus no visa spara un jurtu, ka bišķiņ krampis man iekšā ir. Puika bāza rokas ūdenī, un ik pa brīdim dabūju viņu apsaukt. Tas bija vienīgais, kas mani saistīja ar apkārtējo pasauli, jo nu biju pārvērties laivā. Mans ķermenis bija no koka, un es biju laivas korpuss. Bet manas rokas – airi. Kā strauja bulta, izšauta no neredzama loka, slīdēju uz priekšu, un visa dzīve šobrīd bija nevis mērķī, bet kustībā.
Es ietriecu laivu krastā.
Aigars aizjoza pa dzeltenām purenēm noaugušo pļavu gluži kā telēns pavasarī. Kamēr viņš plūkāja puķes, es izvilku laivu līdz pusei krastā un atgūlos tajā. Sāku pogāt vaļā kreklu. Gribēju mazliet pasauļoties, jo pavasaros ultravioletie stari esot visspēcīgākie.
TAD SADZIRDĒJU AKMENTIŅU ČIRKSTĒŠANU.
Kāds nāca pie laivas. Es augšā neslējos. Ja kādam kaut ko vajag, lai nāk pats.
Uzvēdīja smaržas. Kāda stāvēja dažus soļus no manis.
– Labdien! – teica patīkama sievietes balss.
– Labdien! – es atņēmu, bet sveicinātāju vēl neredzēju, jo tad man būtu vajadzīga trešā acs – pakausī.
Laiva tikko manāmi nodrebēja. Vai nu tur vainīgi bija viļņi vai arī šī atspiedusies pret bortu.
Viņa klusēja. Es klusēju, acis aizvēris. Saule patīkami sildīja.
– Ak, nabadziņš! Viņš laikam nav gulējis cauru nakti, – šī beidzot sacīja.
– Jā, – es atteicu. – Kopš desmit gadu vecuma guļu tikai dienā.
– Kāpēc tik neparasti? – jutu, ka šī klusu smejas. – Vai tu esi kāds dabas brīnums? Dienvidslāvijā viens dzīvojot, kurš vispār neguļot.
– Nepavisam ne. Esmu pilnīgi normāls cilvēks, tikai naktīs nav laika gulēt. Naktīs es laupu.
– Vai patiesi?
– Jā, jā. Sākumā laupīju kopā ar papu, bet nu divus gadus kā viens pats, – es muldēju.
– Tad tagad tu esi ļoti bagāts?
– Atkal nav trāpīts. Salaupīto pārdodam gan, bet katru svētdienu putnu tirdziņā pērkam putniņus un laižam brīvībā.
– Tad gan jūs esat īsti putnu draugi!
– Jā, tie mēs esam, – es svarīgi teicu.
Nu šī laikam domāja, ka neesmu īsti normāls, jo runāju pilnīgi nopietnā balsī. Bet es neuztraucos. Lai domā vien. Tā tik vēl trūka, ka es ar katru pretimnācēju ielaidīšos gudrās valodās.
– Vai-ī, – šī tā žēli novilka, – bet es jau biju sataisījusies tev kaut ko palūgt.
Jāslejas augšā vien bija, jo es parasti cilvēkiem izpalīdzu.
Un tad notika kaut kas dumjš. Es neņemos izskaidrot, kāpēc notika, tas man nav īsti skaidrs arī šobrīd, bet, ka notika, ir fakts. Kad viņu ieraudzīju, cauri manam ķermenim izskrēja augstsprieguma strāva un es nosarku. Es jutu, ka nosvilst ausis, un sārtums pārņem seju. Es gribēju nokost mēli, kas tādas dumjības nupat bija muldējusi, bet tas izskatītos pēc jaunas muļķības.
Blakus laivas priekšgalam stāvēja jauna meitene, slaida un gracioza kā stirniņa. Viņa stāvēja un smējās, jo laikam taču redzēja, ka esmu nosarcis, un noteikti smējās par mani, jo par citu tak nebija ko smieties. Tumši, mazliet viļņaini mati sniedzās viņai līdz pleciem, un zobi tik balti un tik skaisti, kad viņa smējās, un acis tik lielas un tik tumšas, dieva vārds, es biju satriekts, un acis tik labas, labas, ka varētu tās aiz prieka noskūpstīt. Mugurā viņai bija melns neilona mētelītis un rokā krokodilādas somiņa, bet uz kājām es pat neiedrošinājos paskatīties, kaut arī gribēju ļoti, bet es jau tagad izskatījos kā muļķis un, ja pašlaik paglūnētu uz kājām meitenei, kura man patīk, paskats būtu vēl stulbāks, un es drausmīgi baidījos, ka esmu viņu aizvainojis ar savu nejēdzīgo runāšanu, jo zinu, ka skaistas meitenes visātrāk apvainojas, ja viņām kaut kas mazliet nepatīk, un vēl vairāk es baidījos, ka viņa būs noturējusi mani par plānprātīgu idiotu un smējusies tāpēc, jo uz katra stūra tādu vis neieraudzīsi, un tas būtu šausmīgi, jo viņa man patiešām ;loti patika, es varētu mēģināt viņu aprakstīt, bet, vienalga, nespētu jums viņu attēlot, kaut arī izteiktos kā Dikenss un Tolstojs kopā. Es varu vienīgi pateikt, ka viņa bija ļoti, ļoti, ļoti skaista, un tas arī viss. Viņa bija visskaistākā, kādu es jebkad esmu saticis, un tas arī viss. Jūs nekad neieraudzīsiet viņu tādu, kādu redzēju es, jo ar aukstu prātu es saprotu, ka katram skaistākā ir tā, kas viņam patīk un ko viņš ir iemīlējis, kaut arī no pirmā acu uzmetiena, vienalga, viņa ir pati skaistākā un labākā visā pasaulē, un es pat ticu, ka kaut kur ir puisis, kuram patīk, ka viņa meitenei katra acs raugās uz savu debess pusi. Tas ir pilnīgi iespējams. Un tomēr es domāju, ka ieraudzījuši viņu, arī jūs neglābjami iemīlētos. Savādāk nemaz nevar būt. Tas ir fakts.
Viņa smējās, raudzījās man acīs, un es kā kobras hipnotizēts, nevarēju nolaist skatienu, un visi tie putni, ko par salaupīto naudu biju palaidis brīvībā, čivinādami kā neskaitāmi zvirbuļu un strazdu bari ķiršu kokos, riņķoja ap manu galvu, bet es kā akmens sfinksa stāvēju nekustīgs, jo, pie velna, ko es varēju citu darīt, brīnuma pārsteigts.
– Tu brauksi uz viņējo krastu? – viņa prasīja.
Es klusēdams pamāju un sāku stumt laivu ūdenī.
– Vai tu nevarētu paņemt mani līdzi?
– Kāpēc ne? – es atjēdzies izgrūdu. – Lūdzu. Kāp iekšā.
– Tas puišelis nav ar tevi?
Es biju pavisam aizmirsis Aigaru, bet sacīju:
– Vispār es varu pārvest tevi tūlīt un tad atbraukt pēc viņa.
Es grābstījos pēc airiem, taču viņa sacīja, ka pagaidīšot, vai nu braukt uz viņējo krastu, tad atpakaļ un atkal pāri esot tik liels prieks. Es biju spiests piekrist, ka tik liels prieks patiešām nav. Es liku airus vietā un kārtoju vai kādu pusstundu, līdz nebija nemaz vairs ko darīt, arī ūdens nebija sasūcies kā katras normālas laivas dibenā un biju spiests sākt runāt, jo tas jāsāk vīrieša cilvēkam, tikai es nezināju, ko gudru lai pasaku. Viņa nolika somiņu uz priekšējā sēdekļa un skatījās pļavā, kur Aigars kā garā diena plūkāja purenes. Viņam ne prātā nenāca pasteigties.
– Tūlīt pasaukšu puiku! – neatradu nekā cita kā enerģiski izgrūst un gribēju jau skriet pēc Aigara, kad viņa gluži saprātīgi iebilda, ka viņš pats atnākšot, tiklīdz saplūkšot puķes.
– Viņš no sanatorijas?
– Jā. No sanatorijas. Nu jā.
– Tavs brālis?
– Nē. Viņš nav mans brālis.
– Kas tad?
– Kaimiņu dēlēns… Kā tu citu reizi tiec pāri upei? Gaidi, kamēr kāds atbrauks uz šo krastu?
– Kilometru tālāk ir tilts.
– Tu… šeit dzīvo?
– Nē, te dzīvo mans tēvabrālis.
– Tā gan, – es izdvesu. Ievilku elpu un grūdu ārā:
– Tīri neticami, ka šitāds puišelis būtu slims, vai ne? Katrā ziņā tāds dzīvespriecīgs viņš man patīk labāk, vai ne? Kaut gan vēl pāris šādu dzīvespriecīgu puišeļu uz kakla, un tad tev, cilvēkam, neatliek nekas cits kā iet slīcināties. Bet skolotājas, kurām tādu veselas klases, domā savādāk. Un paldies dievam! Kur tad cilvēki liktos, ja nebūtu, kas šitos knēveļus savāc vienkopus un savalda? Īsta trako māja! Tikai nedomā, ka es sīkos neciešu. Gluži otrādi, man viņi ļoti patīk, un tā es runāju tikai tāpēc, ka dažkārt sagribas mazliet pafilozofēt par abstraktām lietām, tas ir, izdomāt, kas būtu, ja notiktu tas un tas…