Viņa nopētīja mani kā mikrobu zem mikroskopa un pasmaidīja. Es atņirdzu zobus pretsmaidā. Kaut gan parasti neizceļos ar pārmērīgu jūtīgumu, šoreiz biju tikpat jūtīgs kā varde, kuras nerviem pieskaras tik tikko, bet tā jau tirina kājas kā ķeceris uz sārta.
Beidzot Aigars bija klāt ar tādu klēpi pureņu, ka stiep kaut vai uz tirgu. Iemetās laivas priekšgalā, un tas bija tas muļķīgākais, jo nu es sēdēju aci pret aci ar svešo un mūsu kājas gandrīz saskārās. Es iegūlos airos un nožēloju, ka biju tādā tempā dzinies šurp. Man vairs negāja tik ātri, bet negribējās izblamēties. Es nu rāvos melnās miesās un zināju, ka rīt sāpēs visas maliņas. Skatījos viņai kaut kur virs galvas, bet jutu viņas skatienu. Tas man beidzot apnika, un es pablenzu viņā. Un tā mēs raudzījāmies viens otrā, un es tik airēju un airēju, acis nenolaidis. Pēkšņi viņa iesmējās. Iesmējos arī es, un viņa teica:
– Paairē mazliet ar kreiso airi!
Izrādās, ka vēsā angļu mierā braucu lejup pa straumi. Nudien, ja kāds man būtu sacījis, ka pēkšņi varu palikt tik stulbs, es neticētu. Atkal nosarku pa visu ģīmi, bet varbūt šoreiz viņa to nepamanīja, tā kā biju sakarsis no airu cilāšanas. Vispār tas ir gan dumji: kad nedrīkst sarkt, tad to vien dari, kad apzinies, ka simtprocentīgi jābūt nopietnam, pietiek tikai iedomāties, ka nedrīkst smieties, un smiekli ir klāt un tu neko vairs nevari darīt kā raut laukā kabatlakatu un izlikties, ka šņauc degunu.
Aizelsies pieairēju krastam, bet, ja neveicas, tad neveicas. Laiva apstājās seklumā metrus divus no sauszemes. Es pārsēdināju Aigaru ar puķu klēpi savā vietā, uzkāpu uz priekšējā sēdekļa, atspēros un lēcu, virves galu turēdams rokā. Viss jau būtu jauki, ja tā sasodītā virve nebūtu sapiņķējusies. Lēcienā tiku rauts atpakaļ un atrados līdz potītēm ūdenī. Un labi vēl, ka tā. Daudz netrūka, ka būtu sasniedzis jaunu personīgo rekordu peldsezonas atklāšanā. Es bridu krastā, vilku laivu un šķitu pats sev tik muļķīgs, ka skaļi smējos. Sāka smieties arī Aigars un meitene, un piepeši sajutos tik neparasti viegli un brīvi kā no lediem izlauzies kuģis.
Joprojām smiedams, piedāvāju viņai elkoni, jo rokas biju nosmērējis, viņa atbalstījās un viegli nolēca krastā. Aigars kā pieredzējis džentlmenis pasniedza viņai sauju pureņu, mēs pārmijām nenozīmīgas frāzes, viņa pasacīja paldies par vedumu, jo pa šo laiku būtu aizgājusi tikai līdz tiltam, es teicu, ka nav par ko, ka man šā vai tā nāktos braukt šai krastā, viņa vēlreiz sacīja paldies un devās augšup pa taku, kura veda uz šoseju. Tur netālu atradās autobusa pietura.
Es pārsteigts noskatījos, kā viņa aiziet, kā pārmet somiņu no labās rokas kreisajā, un kaut ko nevarēju apjēgt. Es tikai stāvēju un skatījos, skatījos, kā viņa izgāja uz šosejas un…
Piepeši metos skriešus pa taku, skrēju kaut kā izmisīgi un visu laiku dzirdēju, kā kurpēs žļerkst ūdens. Panācu viņu jau soļos.
Viņa pagriezās un izbrīnījusies noteica:
– Jā?
Es stāvēju, satraukti elpodams, man bija vienalga, ko viņa domā par mani, es vairs nebaidījos kļūt smieklīgs viņas acīs, es nebaidījos, ka viņa pateiks, ka esmu dumjš vai pusjucis, es jutos savādi, pavisam savādi, galvā nebija domu, tikai nojauta, nezināju kāpēc, bet tikai zināju, ka viņa nevar tā aiziet un izgaist kā nebijusi.
– Zini… Kaut ko atrast… Kā pērli gliemežnīcā… pērli… un… ieraudzīt… tūlīt pazaudēt…
– Tu esi ļoti dīvains zēns, – viņa beidzot sacīja.
– Es to… Es to zinu… bet nevar tā pazaudēt… it kā nekad nekas nebūtu bijis… vienreiz ieraudzīt… kā pērli gliemežnīcā… un vairs ne…
Tūlīt nāks autobuss. Nākamo gaidīt man nav laika.
– Jā… jā… es zinu…
– Tu tomēr esi ļoti dīvains zēns, – viņa vēlreiz teica, cieši mani lūkodamās.
– Vai es drīkstu tevi… redzēt vēl kādreiz? – es izsacīju, jo vairāk nezināju, ko teikt. Tas bija viss, ko varēju viņai pasacīt. Nekam citam nebija nozīmes.
– Kāpēc tev tas vajadzīgs?
Es klusēju. Redzēju, ka tālumā ripo autobuss. Tas brauca lēni, lēni, vilkās kā bruņurupucis, bet tomēr tūlīt būs šeit. Un, ja šoferis nesteidzās, tad noteikti pieturēs.
– Es dzīvoju Kļavu ielā, – viņa pēkšņi teica.
– Es nezinu… Kur tas ir…
– Ja gribēsi, atradīsi. Četrpadsmitais numurs.
– Un… Kā tevi… sauc?
– Ja gribēsi, atradīsi tāpat.
– Es tevi sameklēšu. Es noteikti tevi sameklēšu!
– Kā nu pats zini, – viņa paraustīja plecus. – Ardievu!
Viņa iekāpa autobusā, sameklēja somiņā maciņu, samaksāja šoferim un apsēdās pie loga.
Es skatījos viņā, skatījos, bet viņa mani laikam jau bija aizmirsusi. Motors ierūcās, un es paliku viens uz ceļa zili melnu dūmu mākonī. Sasodītais šoferis benzīnam bija piejaucis pārāk daudz eļļas.
Pa šoseju nāca Aigars, dzeltens kā puķu dieviņš.
Kopš Gūtenbergs izgudrojis grāmatu iespiešanu, cilvēki bez mācību grāmatām drukā arī citas, tai skaitā visādus «spravočņikus». Un tādā «spravočņikā» atrast, kur atrodas viena vai otra iela, ir tikpat kā nospļauties.
Taču dīvaini. Es jau sen zināju, kur atrodas Kļavu iela, zināju, kā tur nokļūt, dienas gāja, kļuva siltāks un siltāks, bet es joprojām nebiju nekur aizbraucis. Viņai bija taisnība, ka esmu mazliet jocīgs. Lai arī ne visur, tomēr esmu…
Šodien pēdējā stunda bija fizkultūra. Mēs ar Edgaru aizkavējāmies atejā, kamēr izsmēķējām pa cigaretei (mūsu attiecības atkal bija normālas). Kad līdz zvanam bija palikušas dažas minūtes, mēs nodzēsām smēķa galus un gājām uz fizkultūras zāli. Neteikšu, ka mēs abi pret tām sporta būšanām būtu pilnīgi vienaldzīgi, bet neteikšu arī, ka pārākā sajūsmā. Freds un Jāko gan šajā jomā bieži nonāca galējībās. Tikko atskan zvans no stundas un nākamā ir fizkultūra, tā Freds paķer portfeli un prom uz ģērbtuvēm. Uzsauc viņam: Fred, ei, Fred, paklausies! Par atbildi: nav laika, nav laika, lejā aprunāsimies! Par Jāko enerģiju es nebrīnos. Viņam karstās čigānu asinis. Viņam vispār vajadzētu likt vingrot un spēlēt bumbu divreiz ilgāk nekā mums.
– Nu mēs nepagūsim pārģērbties, – es bēdīgs prātoju, kāpdams lejā pa kāpnēm.
– Gan jau kaut kā, – Edgars atteica un, uzsēdies kāpņu margai, nošļūca lejup. ES viņam, sekoju.
– Liepiņš atkal lamāsies, – Edgars iesmējās.
– Es viņu jau sen neņemu galvā, galvā, galvā, – dziedādams braucu pa lenteri.
– Es arī. Tikai nelaime, ka man gribas lamāties pretim, bet to viņš necieš.
Mēs iebrukām ģērbtuvē. Visi jau gandrīz bija pārģērbušies. Freds metās mums pretim, apķēra katru ar savu roku un saspieda kopā.
– Garās dienas! – viņš rēca. – Nožņaugšu uz vietas.
Es mēģināju atbrīvoties no dzelžainā tvēriena, jo, jāatzīst, ka Fredam pilnībā piemīt viņa būdai atbilstošs spēks. Esmu redzējis arī tādas būdas, kuriem iesit ar knipi pa pieri, un tie jau garšļaukus.
– Laid, lāci, – elsa Edgars, dabūsi pa purnu.
– Ho, ho! – smējās Freds un spieda vēl spēcīgāk.
– Mēs nepagūsim pārģērbties! – es iebrēcos, bet no aizmugures mūsu pakaušus aptvēra Jāko roka un sasita kopā pieres.
– Jānāk laikus!
– Tas nu bija par traku. Tikko tikām vaļā, metāmies vajāt Jāko, vispārēju smieklu pavadīti. Jāko slēpās aiz garā Antona, kurš stāvēja, katrā rokā turēdams pa kedai, stulbi blisināja acis un vaimanāja:
– Nu beidziet taču reiz!
– Tad pieturi viņu, velns lai parauj! – sauca Edgars un saķēra Jāko, bet tas izrāvās un aizslēpās aiz Freda muguras. Freds pēkšņi ieņēma boksera stāju un nu tik vicināja savus dzirnakmeņus kā vējeņu spārnus, kur nu klāt piekļūsi.