Edgars nospļāvās un gāja ģērbties.
Es sabāzu rokas kabatās, aizgāju kaktā, apsēdos un sakrustoju kājas. Biju pati vienaldzība.
– Īvo, ģērbies, ģērbies! – smējās Ilvars.
– Es neko nevaru darīt, – atteicu. – Tiklīdz normāls cilvēks ienāk ģērbtuvē, tā viņam tūlīt uzbrūk pāris nenormālo un viņš nevar pārģērbties. Viņš nevar sagatavoties stundai. Un turklāt viņam vēl salauž ribas un galvā uztaisa smadzeņu trīci. Un tu, mazā žurka, vēl tiksi noķerts, un tad tu redzēsi, ko cilvēki dara ar žurkām.
– Nemuļķojies, citādi pats redzēsi, ko učuks dara ar tādiem, kas negrib sportot, – ieķērcās Fredijs.
– Bet tu jau pats vēl neesi pilnībā pārģērbies. Tu pats redzēsi, ko Liepiņš dara ar tādiem.
– Ak es? – Freds iesaucās un mērkaķa veiklībā, ko nevarēja sagaidīt no tāda tēvaiņa, metās pārģērbties.
Un tad tīri smiekli nāk atceroties. Aiz durvīm atskanēja meiteņu čalošana par kaut kādām maizītēm, durvis nočīkstēja atveroties un nobūkšķēja, atsperes aizcirstas. No mazā koridoriņa ģērbtuvē iedrāzās divas paralēlklases meitenes. Mazākajai no viņām, vasarraibumainu seju, zobos bija iekosta smalkmaizīte. Otra bija dūšīga mamma, kas dienās noteikti varēs sasniegt izcilus panākumus lodes grūšanā. Pirms viņas aptvēra, kur ieskrējušas, inerces dēļ bija vai pusistabā. Tad gan apstājās kā zemē iemietas. Un pats trakākais, ka Freds nupat pārvilka sporta biksītes un bija pavisam pliks.
– Kā-ā… – novilka mazākā ar visu maizīti mutē, pārsteigumā apstulbusi.
– Jā-ā… – Freds pagriezās un savukārt novilka, ar sporta kreklu aizsedzies.
– Mērkaķis! – iebrēcās dūšīgā un pagrūda mazo uz durvju pusi. Mēs visi vai nomirām aiz smiekliem, cik komiski tas bija.
Bet durvīm priekšā bija aizlēcis Jāko un apburoši smaidīja.
– Vai tu vilksies prom! – draudošā balsī nošņāca dūšīgā, bet Jāko smaids vērsās vēl apburošāks.
Mazākā stāvēja kā vaska lelle un spēja tikai izņemt maizīti no mutes, bet dūšīgā piesarka, atvēzēja portfeli un vilka Jāko, kurš pieliecās, un portfelis noplīkšķēja pa muguru. Jāko iebrēcās kā aizkauts trusis, pa pusei aiz sāpēm, pa pusei aiz sajūsmas, bet durvis vaļā nelaida. Dūšīgā gāza vēlreiz, un Jāko iebrēcās vēl skaļāk. Tad viņa gāzās durvīs jebšu virsū Jāko ar plecu, un nu Jāko gan spruka nost, jo tiktu saspiests kā pieckapeika zem tramvaja riteņa. Visa trijotne brēkdama izgāzās pa durvīm, un tās aizcirtās.
Nezinu, kā citi, bet es nebiju tālu no krampjiem.
– Mērkaķis!… Gamadrillis!… Orangutans! – es brēcu, ar pirkstu bakstīdams Fredija virzienā.
– Pitekantrops! – iesaucās smieklos Antons.
– Šimpanze!
– Jūras cūciņa!
– Resnais mērkaķis! – no visām pusēm rēca, un nabaga Fredijs nezināja, ko lai iesāk, līdz durvis pavērās un tajās parādījās neviens cits kā pats Liepiņš, jauns učuks īsi apgrieztiem matiem un mazām ūsiņām, un Jāko, kuri vienīgie nesmējās. Jāko nesmējās tāpēc, ka stāvēja pussaliecies, un učuka roka bija satvērusi viņa ausi.
Man arī pēkšņi smiekli vairs nenāca. Dažkārt ar mani tā gadās. Vispārējā jūklī es ar pūlēm iespiedos drēbju skapītī un pievilku durtiņas. Turpmāko varēju vērot pa skapja durvju trim caurumiņiem, kas domāti ventilācijai.
Smiekli pamazām apklusa, un Liepiņš atlaida Jāko ausi.
Vispār mums bija divi fizkultūras učuki, vecākais bija Petkēvičs. Viņam jau metās kails pauris, un viņš nēsāja brilles. Man viņš patika labāk, jo viņš mēdza izturēties pret mums cilvēciski. Ja tu negribēji staipīties un mocīties, viņš pārāk neuzbāzās. Tikai dažreiz, kad mēs stāvējām ierindā, viņš kā atvaļināts ģenerālis staigāja pa priekšu un tēvišķīgā balsī pamācīja, ka mums jākļūst par īstiem vīriem, ka tas atkarīgs no mums pašiem, un bieži tika pieminēts plaši pazīstamais atgadījums ar viņu pašu, kad reiz tumšā naktī piestājušies divi huligāni un gribējuši viņu iekaustīt. Beidzies ar to, ka viens vēlāk esot spējis tikai pabrīnīties, vai onkolītis sitis, vai zirgs spēris. Viņš beidza, teikdams, ka ērgļi aizlidojot, bet zvirbuļi paliekot. Man pat tagad īsti nav skaidrs, ko viņš ar to domāja. Kuriem no mums lemts kļūt par ērgļiem, kuriem par zvirbuļiem. Droši vien par ērgļiem varēja kļūt tikai tie, kas visaktīvāk darbojās fizkultūras stundās. Fredijs un Jāko tā domāja un apvainojās, kad Edgars pielika pirkstu pie deniņiem. Taisnības labad jāatzīst, ka Petkēvičs vienu brīdi bija sajaucis prātu arī man. Tas notika, kad mēs gatavojāmies 2. maija stafetei. Trenējāmies Šmerlī, skraidījām gluži vai bez sajēgas, un nez kā viņš bija iedzinis prātā, ka par izcilu skrējēju varot kļūt pavisam viegli, vajagot tikai «tanku» zolēs saliet svinu. Skrienot šādos zābakos, treniņos kāja pieradīšot pie smaguma un, kad sacensībās uzlikšot naglenes, tad jutīšoties drausmīgi viegli un varēšot paskriet strausa ātrumā. Ārzemēs viens slavens vīrs trenējoties tikai tā, vienīgi esmu aizmirsis viņa vārdu. Es jau cieši biju nolēmis, ka ar šito metodi sākšu trenēties pēc 2. maija stafetes, bet visi mani plāni izjuka tai pašā stafetes dienā. Mūsu komanda pienāca pie mērķa ja nu ne pie beigām, tad katrā ziņā ne ātrāk par vidu. Es iedomājos par visiem tiem, kas mums bija priekšā, un sapratu, ka ar svina zābakiem līdzēts nebūs.
Pavisam cits tips ir Liepiņš. Tas ir tāds «frukts», kuram nav nekādas cieņas pret cilvēka personību. Kā vispār drīkst šitā izturēties un paņemt kādu cilvēku aiz auss? Bet tie, kas nesen beiguši institūtu, visi ir tādi. Pietiek tev bilst kādu vārdu pretim, un viņš cilvēkam liek skriet desmit reizes apkārt zālei. Tam, ka Liepiņš bija vilcis Jāko aiz auss, no subjektīvā redzes viedokļa pilnīgi piekrītu. To viņam vajadzēja! Bet no objektīvā nevaru piekrist nekādā ziņā.
Es pat baidījos iedomāties, kas notiktu, ja tagad viņš mani izvilktu no skapīša. Arī visi čaļi stāvēja mierīgi kā dieva jēriņi sava Radītāja priekšā.
– Zvans ir bijis vai nav bijis? – Liepiņš jautāja.
Visi klusēja, tikai Jāko nopīkstēja:
– Ir bijis.
Liepiņš paskatījās viņā, atkal paņēma aiz auss, un Jāko pietupās.
– Ar tevi būs cita runa par cieņu pret meitenēm.
Un Freds, ha, ha, ha, izspieda:
– Ir bijis, skolotāj…
– Tādā gadījumā vai pastāv tāda lieta kā disciplīna vai nepastāv?
– Nē.
Tas bija Pēteris, kas pateica. Es to redzēju pa saviem trim caurumiem un iespurcos. Par laimi, Liepiņš nedzirdēja, jo iespurcās arī pārējie.
– Kurš to teica? – Liepiņš uzkliedza.
Atkal visi klusēja kā mēmie kazragi.
– Kurš to teica? – viņš vēlreiz prasīja.
Un tā kā neviens neatbildēja, viņš runāja pats:
– Ja citos mācību priekšmetos jums tāda lieta kā disciplīna ir stiepjams jēdziens, fizkultūras stundās ir citādi. Un, ja jūs to neesat apguvuši, tad tā ir mana vaina, kuru centīšos labot. Sapratāt?
– Nē, – sacīja Antons, lūpas nepakustinot. Viņam tas vienmēr labi izdodas. Ja viņam kāds stāv blakus, jūs ne mūžam nepateiksiet, ka runātājs bijis Antons. Seja kļūst mēma, ka jūs drīzāk nodomāsiet uz blakusstāvētāju.
Liepiņš izlikās nedzirdējis un uzsauca:
– Pirmo apli soļos, tālāk skriešus! Un marš, zālē!
Čaļi izdrāzās laukā, jo kam nu patiks te vairs uzturēties. Mēs ar Jāko palikām. Jāko beidzot varēja iztaisnot notirpušās kājas, kas man bija liegts.
Tagad Liepiņš ņēma viņu priekšā. Tā nedrīkstot izturēties pret meitenēm, tas esot nekrietni utt., jūs nu zināsiet, ko mēdz runāt tādās reizēs. Jāko tikai māja ar galvu, jā, skolotāj, nē, skolotāj, nekad vairs, skolotāj. Vispār vienīgo, ko tādās reizēs var sacīt, lai ātrāk tiktu vaļā.