– Bet tavs vecums laikam vēl ir tāds, – Liepiņš nobeidza, acīmredzot ne pārāk ticēdams Jāko vaļsirdīgajai grēku nožēlošanai, – ka patiesības tiek apjēgtas ar visām citām vietām, izņemot galvu.
Tad viņš aizdzina Jāko zālē, un pats staigāja šurpu turpu pa ģērbtuvi. Jūs varat iedomāties, cik dumjā situācijā es biju nokļuvis. Smiekli man nenāca it nemaz. Viņš apstājās pie loga, svilpoja, skatījās laukā un smaidīja. Nu kaut kas dumjš! Tad spēji pagriezās un nāca tieši uz manu skapīti. Man nervi vairs neturēja. Es ievilku elpu un gribēju spert durtiņas vaļā un iet viņam pretim, jo nebiju nekāda pele, ar ko viņš varētu spēlēties kā kaķis. Taču tik pat pēkšņi viņš pieliecās, pacēla no grīdas kreklu, ko kāds uztraukumā bija nosviedis, un uzmeta uz sola.
Durvis nobūkšķēja, un es beidzot biju viens.
Izlīdu no skapīša, salīcis kā simtgadu vecītis. Izstaipījos un pēkšņi nez kāpēc jutos tik šausmīgi, šausmīgi labi, ka gribējās vai dziedāt. Ne jau tāpēc, ka Liepiņš mani neatrada, nē. Vienkārši jutos – un viss.
Sāku klusītiņām svilpot un paskatījos pa logu, ko tad tik interesantu Liepiņš tur bija ieraudzījis, ka jāsmaida. Un tas bija atkal kaut kas dumjš! Izņemot atkritumu tvertnes, es nekā cita neredzēju. Tomēr neticēju, ka viņš būtu pusjucis. Tādi tipi tik ātri prātā vis nejūk.
No puspievērtajām durvīm skanēja soļu dipoņa. Vesels zirgu bars pajoņoja garām durvīm, pakavu rīboņa kļuva klusāka, tad skaļāka, un no jauna zirgu bars elsdams aizdrāzās garām. Liepiņš čaļiem mācīja disciplīnu.
Tikai pēc krietna laika viņi sāka spēlēt bumbu, un es aizgāju līdz durvīm. Un, ak dievs, ko es ieraudzīju! Pie sienas Jāko cēlās un tupās, cēlās un tupās. Ja es zinātu, ka man uz pieres nebūs puns, tad būtu citādi, bet tagad man tas sagādāja jautrību. Es skatījos, kā Liepiņš Jāko mācīja cieņu pret meitenēm, līdz Jāko ieraudzīja mani.
– Bravo! – es klusu uzsaucu, demonstratīvi it kā aplaudēdams. – Bravo!
Jāko palika stāvam, klusām parādīja man dūri un, izteiksmīgi muti plātīdams, lai es viņu labi saprastu, bez skaņas izgrūda:
– Ej uz poda!
– Ej pats! – es attraucu, bet Jāko laikam bija pamanījis Liepiņš, un viņš turpināja mācīties cienīt meitenes, uz manu pusi pat nepaskatīdamies.
Laiks bija zust. Es izlīdu pa logu un pēc tam vai mūžību nopūlējos, lai to no ārpuses dabūtu atkal ciet.
Es gāju projām.
Paliec sveika, dzimtā skola! Kaut man nebūtu tevī jāatgriežas! Tu man esi apnikusi. Paliec ar saviem plašajiem gaiteņiem un gaišajām klasēm, gudrajiem pedagogiem, kas zina visu uz pasaules un ne par ko nešaubās, paliec ar pelēkajām plāksnēm apšūto korpusu un lielajiem logiem, ar zālāju tavā priekšā un vējiem, kas pūš no Daugavas, ar tūkstoš meiteņu un zēnu sejām, kas tevi dara dzīvu. Es eju projām.
Un pēkšņi es zināju, kurp došos. Varbūt arī, ka ne pēkšņi, varbūt es jau to biju izdomājis agrāk.
Es nestāstīšu, kā atradu viņu. Vai nu tas var interesēt.
Kļavu iela 14 bija savrupmāja. Ne jau tāda, kādās rāda dzīvojam buržujus. Pavisam normāla vienstāva mājele, ieslīgusi dārzā. Pie logiem auga lieli ceriņu krūmi, un droši vien istabās vienmēr bija puskrēsla.
Es tik tikko pieskāros žoga vārtiņiem, un tie mazliet pavērās. Es pagrūdu stiprāk, un tie ļoti klusi atvērās līdz galam. Tik labi ieeņģoti, ieeļļoti vārtiņi mūsu dienās ir tīrais brīnums. Tas jāatzīst.
Aizvēru vārtiņus un gāju pa ielu līdz galam. Tā nebija gara un beidzās jūras kāpās. Es dzirdēju kā šalc jūra priežu galotnēs. Nolēmu aiziet līdz jūrai.
Man šad tad gribas pavilcināties. Tu labi zini, ka vienalga būs jādara, bet gribas mazliet to attālināt. It īpaši, kad eju pie zobārsta. Tad velkos pa garākajiem līkumiem, kaut arī zinu, ka tik un tā būs jāpaver mute un ielīdīs zoba caurumā.
Aizgāju līdz kāpu virsotnei un nācu atpakaļ, nospiedu zvana pogu, ko pirms tam nebiju pamanījis.
Mājā sāka riet suns. Es pagāju divus soļus sānis un atrados aiz ceriņu krūma. Tagad es varēju redzēt ārdurvis, bet mani pamanīt nevarēja. Suns tikai rēja un rēja, bet neviens nenāca. Es piezvanīju vēlreiz, jo zvanam noteikti bija jādarbojas, ja jau suns sācis riet.
Beidzot iekšienē nočīkstēja durvis, nošķindēja drošības ķēde un uz lieveņa stāvēja viņa.
Es nolādēju sevi tūkstoškārt, ka biju braucis tieši šodien. Kāpēc es to nevarēju izdarīt rīt! Tad viss būtu bijis citādi. Es justos savādāk, galva man būtu pilna gudru domu un vārdu, bet nu es jutos kā izsmelta aka, pie kuras var grabēt tikai tukšais spainis. Un kur atkāpties nebija. Tad es vispār šeit vairs nedrīkstētu kādreiz rādīties, ja tagad cilpotu prom kā Brālītis Trusītis.
Viņa nāca uz vārtiņiem, aizgāja līdz pusceliņam un uzsauca:
– Vai tur kāds ir?
– Tas esmu es, – atteicu, kaut gan tas skanēja diezgan muļķīgi, jo viņa mani neredzēja.
– Kas? – viņa pārjautāja.
– Īvo.
Un tad es viņai parādījos. Izslīdēju kā aktieris no kulisēm.
Viņa saminstinājās. Atsvieda matus. Izmocīja smaidu. Šoreiz patiešām jutu, ka neesmu atnācis īstajā laikā.
– Es tomēr atradu.
– Nu, ja jau atradi, tad nāc iekšā, – viņa vienaldzīgi attrauca.
Es atvēru vārtiņus un sekoju viņai. Es patiešām jutos nelādzīgi. Šī noteikti nebija īstā reize.
Gaitenī manī glūnēja liels vilku suns pelēku spalvu. Nerēja un neņirdza zobus, bet tieši glūnēja.
– Nebaidies. Tas ir Džerijs.
It kā tāpēc, ka tas ir Džerijs, kaut kas mainītos. Man vienalga, kā sauc suni, kas klūp stilbos, manis pēc tas var būt Nero vai Ralfs, viens pīpis, ja ilkņi tādi kā Džerijam.
– Es nebaidos, – sacīju un gāju sunim garām. Tomēr biju gan mazliet noraustījies. Pagāju gar viņa zobiem centimetrus divdesmit attālu. Par šitiem klusajiem jēriņiem man stāstīts. Tāds klusē, klusē un tad liekas kājās tā iekšā, kā desmit rejošie savu mūžu nespētu.
Viņa ieveda mani savā istabā, nosēdināja pie apaļa galda un aizgāja pagatavot kafiju. Kaut arī es kafiju ne pārāk cienu, tomēr labāk dzert kafiju un runāt nekā tikai runāt, blenžot vienam otrā, it īpaši, ja nav nekas jēdzīgs par ko pļāpāt. Es taču nezināju, kā viņu sauc.
Aiz sienas iešķindējās trauki un sarunājās divas sievietes. Viena bija viņa.
Nopētīju istabu.
Pusi loga aizsedza ceriņkrūms. Pie sienas dīvāns ar krāsaini izšūtiem spilveniem. Virs tā – gobelēns, kurā zvejnieki vilka laivu krastā un uz klints slējās pils. Pāri visam vakarsaule lēja asinssarkanu gaismu. Ne visai patīkama noskaņa. Kaktā cēls šūpuļkrēsls, kuru es klusām izmēģināju. Pārējais nekas sevišķs. Kā jau katrā mājā. Uz galda mētājās kaut kādas zāļu paciņas, no kurām pazinu vienīgi seduksenu, un amerikāņu žurnāli. Aiz gara laika pāršķirstīju. Vīrieši tk eleganti un sievietes tik skaistas kā viņa. Nudien, viņa varētu vainagot šo skaisto sieviešu pulku, no kurām daudzas bija kailas. Pasarg' dievs, ja es kaut ko tādu iedomātos par viņu, bet es noteikti zinu, ka viņa būtu vēl skaistāka. Nosviedu žurnālus atpakaļ.
Viņa ienesa kūpošas kafijas tasītes, un es pabīdīju sānis žurnālus un tablešu paciņas.
– Noliec uz grāmatu plaukta, – viņa teica, ko es nekavējoties arī izdarīju.
Viņa izgāja un atgriezās ar cukura trauku un karotītēm, un mēs apsēdāmies pie galda.
– Tev divas karotītes?
– Vienu.
Mēs maisījām cukuru un klusējām. Viņa pārmeta vienu kāju otrai, un mūsu apavi gandrīz saskārās. Starpā palika tikai centimetrs.
– Tu mani ilgi meklēji?
– Jā, – es samelojos. – Nekad nedomāju, ka tu dzīvo Saulkrastos.
– Kāpēc?
– Lielupe un Saulkrasti… Kaut kā nesaderas kopā.
– Nedomāju nopietni, ka tu mani meklēsi… Tu toreiz biji tāds jocīgs…
Viņa likās ļoti sagurusi. Zem acīm loki. Varbūt viņa pat bija slima. Pirms tam jau biju pamanījis spilvenā galvas nospiedumu.
– Un… kā tevi sauc?
– Diāna.
– Mani Īvo.
Viņa vairākas reizes steigšus pamāja, ka jau zina to, un prasīja:
– Kāpēc tev tik dīvains vārds?
– Es nezinu. Tā mani nosauca.
– Neskan slikti… Ī-vo… – viņa teica, bet laikam domāja par kaut ko citu.
– Man pašam gan nepatīk. Es domāju, ka vīrieša vārdā noteikti jābūt burtam «r».
– Nav obligāti.
Mēs klusējām un dzērām kafiju. Un visu laiku nejutos īsti savā ādā.
– Diān… – es nostostīju. – Varbūt tu esi… slima… Un es tevi tagad… kaut kā traucēju…
– Slima? – viņa nervozi iesmējās. – Nē! Veselāka par veselu.
Viņa tai pašā krokodilādas somiņā, kas bija toreiz, sameklēja cigaretes, un es piedāvāju uguni. Pēc tam aizsmēķēju pats. Nu vismaz bija vēl kāda nodarbošanās.
– Paklau, cik tev īsti gadu? – viņa negaidīti ieprasījās.
– Man?
– Nu jā.
Es gandrīz nosarku un teicu:
– Deviņpadsmit.
Nezinu, vai viņa noticēja.
Beidzot kafija bija izdzerta, cigarete izsmēķēta. Laiks iet. Ņēmu portfeli un cēlos. Viņa mani neaizkavēja. Droši vien jutās priecīga, ka atkal varēs būt vienatnē.
Centos rādīt smaidīgu vaigu, kā tas pieklājas, bet diez kas tur izdoties nevarēja. Viņa pavadīja līdz vārtiņiem. Kad gāju garām sunim, tas atkal glūnēja manos stilbos. Ja viņam sagādā baudu, man nekas nebija pretim, ka viņš pāris reižu arī iekož.
Pie vārtiņiem viņa centās smaidīt un teica:
– Paldies, ka apciemoji.
Es kaut ko nomurmināju un māju ar galvu, kam vajadzēja nozīmēt apmēram to, ka nav par ko.
Mana roka atradās uz vārtiņu apmales. Viņa uzlika tai virsū savējo. Tā mēs stāvējām.
– Piedod… Es šodien patiešām jūtos ne visai vesela… – viņa izmocīja. – Tomēr man bija liels prieks, ka tu atbrauci…
– Man arī, – es teicu.
– Atbrauc kādu dienu… Citureiz…
Es mēmi palocīju galvu. Viņa cieši saspieda manu roku.
– Apsoli, ka atbrauksi.
– Jā.
– Noteikti?
– Es atbraukšu noteikti.
Viņa piepeši lūpām pieskārās manam vaigam, un es paliku viens.
Es gāju uz staciju. Mana galva bija tukša kā pēc kilometra krosa. Es nekā nesapratu. Es nebiju spējīgs jēdzīgi domāt.
Nopirku biļeti un bufetē izdzēru kausu alus. Vilciens mani jau gaidīja. Zaļš, zaļš vilciens.