– Tev divas karotītes?
– Vienu.
Mēs maisījām cukuru un klusējām. Viņa pārmeta vienu kāju otrai, un mūsu apavi gandrīz saskārās. Starpā palika tikai centimetrs.
– Tu mani ilgi meklēji?
– Jā, – es samelojos. – Nekad nedomāju, ka tu dzīvo Saulkrastos.
– Kāpēc?
– Lielupe un Saulkrasti… Kaut kā nesaderas kopā.
– Nedomāju nopietni, ka tu mani meklēsi… Tu toreiz biji tāds jocīgs…
Viņa likās ļoti sagurusi. Zem acīm loki. Varbūt viņa pat bija slima. Pirms tam jau biju pamanījis spilvenā galvas nospiedumu.
– Un… kā tevi sauc?
– Diāna.
– Mani Īvo.
Viņa vairākas reizes steigšus pamāja, ka jau zina to, un prasīja:
– Kāpēc tev tik dīvains vārds?
– Es nezinu. Tā mani nosauca.
– Neskan slikti… Ī-vo… – viņa teica, bet laikam domāja par kaut ko citu.
– Man pašam gan nepatīk. Es domāju, ka vīrieša vārdā noteikti jābūt burtam «r».
– Nav obligāti.
Mēs klusējām un dzērām kafiju. Un visu laiku nejutos īsti savā ādā.
– Diān… – es nostostīju. – Varbūt tu esi… slima… Un es tevi tagad… kaut kā traucēju…
– Slima? – viņa nervozi iesmējās. – Nē! Veselāka par veselu.
Viņa tai pašā krokodilādas somiņā, kas bija toreiz, sameklēja cigaretes, un es piedāvāju uguni. Pēc tam aizsmēķēju pats. Nu vismaz bija vēl kāda nodarbošanās.
– Paklau, cik tev īsti gadu? – viņa negaidīti ieprasījās.
– Man?
– Nu jā.
Es gandrīz nosarku un teicu:
– Deviņpadsmit.
Nezinu, vai viņa noticēja.
Beidzot kafija bija izdzerta, cigarete izsmēķēta. Laiks iet. Ņēmu portfeli un cēlos. Viņa mani neaizkavēja. Droši vien jutās priecīga, ka atkal varēs būt vienatnē.
Centos rādīt smaidīgu vaigu, kā tas pieklājas, bet diez kas tur izdoties nevarēja. Viņa pavadīja līdz vārtiņiem. Kad gāju garām sunim, tas atkal glūnēja manos stilbos. Ja viņam sagādā baudu, man nekas nebija pretim, ka viņš pāris reižu arī iekož.
Pie vārtiņiem viņa centās smaidīt un teica:
– Paldies, ka apciemoji.
Es kaut ko nomurmināju un māju ar galvu, kam vajadzēja nozīmēt apmēram to, ka nav par ko.
Mana roka atradās uz vārtiņu apmales. Viņa uzlika tai virsū savējo. Tā mēs stāvējām.
– Piedod… Es šodien patiešām jūtos ne visai vesela… – viņa izmocīja. – Tomēr man bija liels prieks, ka tu atbrauci…
– Man arī, – es teicu.
– Atbrauc kādu dienu… Citureiz…
Es mēmi palocīju galvu. Viņa cieši saspieda manu roku.
– Apsoli, ka atbrauksi.
– Jā.
– Noteikti?
– Es atbraukšu noteikti.
Viņa piepeši lūpām pieskārās manam vaigam, un es paliku viens.
Es gāju uz staciju. Mana galva bija tukša kā pēc kilometra krosa. Es nekā nesapratu. Es nebiju spējīgs jēdzīgi domāt.
Nopirku biļeti un bufetē izdzēru kausu alus. Vilciens mani jau gaidīja. Zaļš, zaļš vilciens.
Nosvilpj vilciens, zaļš, zaļš vilciens, riteņi klaudz, klaudz riteņi un griežas trakā ātrumā, un drāžas uz priekšu, uz priekšu drāžas zaļais vilciens, un riteņi klaudz, klaudz, klaudz, uz priekšu joņo zaļais vilciens… un aizved mūs līdz Gaujai. Ediju, Liliānu – meiteni, ko viņš mīlēja, un mani.
Aizklīdām cauri krūmu biezokņiem pašā Gaujas malā, nomaļā vietā, kur nevienam neiekristu pat prātā iet.
Mēs peldējāmies, sauļojāmies uz lielas segas, zili baltas, un tie baltumi bija kamieļi. Edijs gulēja mums pa vidu. Es piespiedu ausi zemei un dzirdēju Eda elpu, kad viņš smējās un kad smējās arī Liliāna, un viņi laikam jutās vieni paši uz visas pasaules, it kā manis te nemaz nebūtu.
Bet Edijs nebija to aizmirsis.
Īvo, vai tev neslāpst, varētu padzerties arī, ja būtu ko, Gaujas ūdeni jau nedzersi, sazin dievs, kas te peld. Zini ko, brāļuk, es iedošu naudu un tu aizskrien uz bufeti, ceļu atceries, vai ne? Nu kā tad, bet naudu tu varēsi atdot vēlāk, mamma man šodien iedeva divus rubļus. Tad nopērc divas pudeles limonādes Liliānai, divas sev un man divus alus, par tiem diviem rubļiem iznāks. Es sacīju, ka neizdzeršu divas pudeles un sev pirkšu tikai vienu, bet brāļuks nez kāpēc gribēja, lai katram būtu divas.
Uzrāvu džinsus, paķēru somu un devos projām, pa ceļam vēl uzsaukdams:
– Un ja alus būs izbeidzies?
– Tad pērc limonādi arī man!
– Tāpat divas pudeles?
– Divas, jā!
Es gāju un piepeši apķēros, ka naudu esmu noglabājis krekla kabatiņā. Spēros atpakaļ un, ticis līdz upmalas krūmiem, sastingu kā zemē iemiets.
Es sastingu, it kā milzu magnēts manas kājas būtu zemei piesaistījis.
Noliku somu zemē un pietupos. Es zināju, ka tas nebija labi darīts, ar prātu es to zināju, bet kaut kas stiprāks satvēra mani un nelaida projām. Es skatījos, muti pavēris, un mana sirds dauzījās pavisam jocīgi. Agrāk nekad tā nebija noticis.
Edijs un Liliāna kodīja viens otra lūpas un glāstīja viens otru kaut kā izmisīgi, ja vien tas ir pareizais vārds, bet cita es nezinu.
Apzinājos, ka ir drausmīgi slikti, ka es te tupu un skatos, bet, atkārtoju, es nespēju aiziet, un turklāt tas taču bija mans brāļuks.
Viņas lūpas bija pavērtas dīvainā smaidā, un tad tās iesūcās Eda kaklā, un rokas slīdēja pa brāļuka muguru un atstāja tur sārtas švīkas. Un pie tam viņai acīs bija asaras.
Bet Edija skatiens bija vērsts kaut kur tālumā, un es domāju, ka viņš nebūtu ieraudzījis mani, pat ja es nostātos viņa acu priekšā.
Tad viņi palika nekustīgi guļam kā miruši, un es jau sāku uztraukties, vai tik kas ļauns nav atgadījies, kad Eds piecēlās un iebrida Gaujā.
Es lasījos prom, jo, krastā nākdams, viņš mani simtprocentīgi redzētu.
Aizslāju līdz bufetei. Lai arī bez naudas, kaut kā laiku nosist vajadzēja. Bufetē bija Rīgas alus un citronu limonāde.
– Bufetniece bija izgājusi, – teicu. – Drīz kioskam jābūt vaļā. Aiziešu nedaudz vēlāk.
– Varbūt mēs pacietīsim slāpes, – sacīja Edijs.
– Jā, – teica Liliāna. – Ko tad Īvo skraidīs šurpu turpu?
Viņi atkal sauļojās kā tad, kad biju viņus atstājis. Un, ja es nebūtu aizmirsis naudu un steidzies atpakaļ, tad arī nekas galvā pat neiekristu.
Edijs gulēja uz muguras. Es nostājos pie viņa kājām un nevainīgi prasīju:
– Bet, Ediņ, kas noticis tavai mugurai? Tur uzradušās kaut kādas sārtas švīkas.
Liliāna nosarka.
– Tās ir bites, Īvo, – brāļuks sacīja. – Man iekoda bites.
– Pie velna!
– Brāļuk, velc nost džinsus un nāc sauļoties. Pamalē sāk rādīties mākoņi.
Es norāvu džinsus un, tikko taisījos mesties guļus, Edijs kā meža kaķis pielēca kājās un smiedamies tā, kā to prata vienīgi viņš, satvēra mani savās stiprajās rokās, kaut spirinājos pretim un arī smējos, iebrida Gaujā un iemeta mani ūdenī.
Es nudien domāju, ka viņš visu bija nojautis.
Vēl man jāpastāsta par kādu dienu, kurai bija bēdīgas sekas. Vispār varu sacīt, ka man veicas. Es peldu pa dzīvi kā tāds papīra kuģītis strautā. Citi kuģīši apgāžas, citi iesprūst starp akmeņiem, citu piepūš malā un aizkavē, bet es tik peldu un peldu svilpodams. Ne jau tāpēc, ka es prastu stūrēt vai aprēķināt pagriezienus un krāces, bet vienkārši tāpēc, ka man veicas. Cita izskaidrojuma es neredzu, jo dzīvē neesmu nekāds plānotājs vai auksta aprēķina cilvēks. Es tikai dzīvoju.
Tai dienā mēs godīgi nosēdējām visas stundas. Fredijs gan ģeometrijā norāva cāli, bet tas viņam kā slapjam cilvēkam vēl viens spainis ūdens uz galvas.
Edgars kaut kur aiztinās ar Edīti. Taisni smiekli nāk. Viņš tāds slaids, bet viņa maza auguma. Laikam jau viņiem garīga saskaņa. Pat vārdu pirmie burti vienādi.