Mēs palikām trijatā. Tad nu mūsu vecpuišu kompānija nolēma aizlaist uz Jūrmalu. Peldēties vēl par aukstu, bet saulē pavāļāties gan varēja, jo laiks bija taisni burvīgs. Vējiņš tik lēns, saule tik silta, debesis tik zilas, ka visi raibie taurenīši droši vien jau taisījās mosties.
Bet, kad aizkratījāmies līdz jūrai, saule bija ietinusies dūmakā. Tas sasodītais Baltijas klimats man reizēm krīt uz nerviem. Tu ne par ko nevari būt īsti drošs.
Atpakaļ braukt arī negribējās, taču vēl mazāk staigāt kā vecām tantiņām gar jūras malu un ik pa brītiņu sajūsmā izdvest, ak, cik šis jūras gaiss ir spirdzinošs, ak, cik tas derīgs mūsu plaušām…
Saskaitījām visu naudu, un iznāca, ka varam pasēdēt alus bārā.
Šai dienas stundā apmeklētāju nebija pārāk daudz, un mēs ieņēmām jauku galdu pie paša loga. Obers tūlīt bez prasīšanas atnesa mums katram pa diviem kausiem alus un zirnīšus. Bet Freds, izķemmējis vienu kausu bez elpas atvilkšanas, jo bija izslāpis, piemiedza mums ar aci. Jāko paraustīja plecus, viņš nekā nezinot. Es teicu:
– Es arī nezinu.
– Kas tad zina? – Freds prasīja.
– Laikam jau tu.
– Nu tad okei! – Freds noteica un pazuda.
– Vai mums sanāks? – prasīja Jāko un ņēmas rēķināt uz salvetes. Principā man jau nauda vēl bija: divi sarkanie un viens zilais, bet tos mutere bija iedevusi kurpēm.
– Sanāks, – konstatēja Jāko, iebāzdams salveti ar rēķiniem kabatā un izvilkdams «Marlboro». – Un katram bez šitiem diviem vēl četri kausi. Ja mēs gribam kaut ko ēdamu, tad jārēķina papildus.
– Tad jau manīs.
Mēs aizsmēķējām un klausījāmies vecās latviešu dziesmas, ko paklusi spēlēja magnetofons, un lēni sūcām alu. Negribējās ne par ko runāt.
Beidzot Freds bija klāt un atkrita krēslā.
– Nu gan jūsu dēļ dabūju noskrieties.
– Tev tas derīgi. Tu esi vecs sportists, – es apātiski novilku.
– Tev tas, vecīt, derēja vēl vairāk, – sacīja Jēkabs, paņemdams no Fredija pudeli un sākdams rīkoties. Viņš slepus no oberiem pielēja kausiem pa šļukai šņabja. Man praktiski šņabis riebjas. Arī aukstu nevaru iedzert nenoskurinājies. Vienīgi kopā ar alu, kad nejūti šņabja garšu.
Mēs dzērām, un Jāko smējās, atcerēdamies klases audzinātāju.
– Ja mūs šitā redzētu vecā Teihmane!
– Ho, ho, ho! – mēs ar Fredu rēcām. – Tas tik būtu skats! Hi, hi, hi!
– Es viņai piedāvātu kausu alus, un viņa nemaz nezinātu, kas tur ir klāt, un būtu pillā!
– Ha, ha, ha! Tas tik būtu kolosāli!
Visas raizes mums bija palikušas aiz muguras. Būtu jauki tā sēdēt, triekt par visu, kas ienāk prātā, un nedomāt par pelēko rītdienu.
– Lai viņi man saliek cāļus visās tukšajās žurnāla rūtiņās un, ja pietrūkst vietas, lai pielīmē vēl vienu rūtiņlapu klāt, – Freds smējās.
– Kaut vai divas! – es piebalsoju.
– Čaļi, bet nu ir viss, – Jāko novilka un pabāza tukšo pudeli aiz loga aizkariem.
– Štrunts par bitēm! – es teicu un izvilku piecīti. – Nodzersim manām kurpēm papēžus, sadzīsim zolēs naglas, un es būšu sprinteris.
Viņi abi bija sajūsmā. Ne jau par to, ka vēl varēsim iedzert, tā nevajag domāt. Vienkārši ārkārtīgi patīkami ir pasēdēt kopā ar draugiem, – un kā tu pie tukša galda sēdēsi? Kad tu iedzer kausu alus, tā ir pavisam cita lieta. Un, kad tu esi siltākā dūšā, tad runas arī viegli raisās. Vari pļāpāt visādas muļķības, visādus sīkumus pārrunāt, par kuriem citkārt i neieminētos. Vārdu sakot, pakratīt sirdi. Protams, tas nenozīmē, ka var runāt par visu. Piemēram, par Diānu es neteicu ne vārda, jo tā ir mana personīgā būšana. Katram ir kāda personīgā būšana, par kuru pat ar draugiem, lai cik viņi tuvi būdami, neviens pļāpāt nesāks. Tas ir fakts. Katram ir jābūt kaut kam, kas pieder tikai viņam.
Šoreiz uz bodi aizlaida Jāko, bet mēs ar Fredu jutāmies krietnā reibulī un vilkām līdzi magnetofonam:
Un mums tik jauki saskanēja, ka es gandrīz vai apraudājos, un vēl tāpēc, ka atcerējos Diānu.
– Īvo, veco zēn, – runāja Fredijs. – Tu nemaz nezini, cik ļoti es tevi mīlu. Vieglāk dabūt labu sievu nekā atrast labu draugu.
– Fred, tu manī nekas nevilsies, – es aizkustināts spiedu viņa roku. – Lai notiktu kas notikdams, tu vienmēr būsi mans draugs.
– Ja tevi kāds gribēs aiztikt, Īvo, tad tikai pasaki man. Es viņam sašķaidīšu purnu.
– Es zinu, Fred!
Mēs saskandinājām kausus un dzērām.
– Žēl, ka Edgars nebrauca līdzi, – es šļupstēju. – Dažkārt viņš ir ļoti dīvains, bet man viņš patīk. Arī viņš ir mans draugs. Bet kur ir palicis Jāko?
– Aizgāja apmainīt tavu kurpju papēžus pret pudeli.
– Ak tā… Es jau biju aizmirsis. Jāko arī ir mans draugs.
– Un kā mēs tikai visi satikāmies vienā skolā, – Freds vilka. – Tas būtu pavisam traki, ja mēs mācītos dažādās šūlēs.
– Jā. Fred, tas būtu drausmīgi.
Atgriezās Jāko kopā ar oberu. Obers apmainīja kausus, bet Jāko korķēja vaļā pudeli, nemaz neslēpdamies. Āra gaiss bija viņam atgriezis nedaudz veselā saprāta, un viņš prasīja, redzēdams galda kausus:
– Īvo, vai mēs varēsim nomaksāt? Traukus es negribu šitai šeņķī mazgāt.
– Mēs iesim tev palīgā, – teica Freds.
– Neuztraucies, – es Jāko mierināju. – Pilnīgi lietojama ir kurpju lakas nauda. Laka nemaksā lēti, taču naglenēm tā nav vajadzīga.
– Bet kur tad mūzika? – prasīja Freds un gāza ar dūri pa galdu:
– Mūziku!!!
Vai nu kāds dzirdēja vai ne, bet tika uzlikta lente ar jaunākajiem grāvējiem.
Pienāca obers un palūdza samaksāt.
– Mēs vēl neejam projām! – cēli kā džentlmenis uzsauca Fredijs.
– Varat palikt, cik vēlaties, ja uzvedīsieties klusāk.
– Okei, saimniek! – attrauca Jāko, bet vīrs tomēr gribēja, lai samaksājam, jo viņam, izrādās, bija jānodod kase. Muldēja, ka nemetās, bet es tomēr rēķinu nokārtoju.
Jāko pabāza otru pudeli aiz aizkara, kad pienāca kāds čalis gariem matiem, kas galvvidū bija apņemti ar tautisku prievīti. Kājās viņam bija noskranduši džinsi un tādas pašas kedas. Mums jau bija gari mati, bet viņam tie krita līdz pat lāpstiņām. Un sejā tik svētlaimīga izteiksme, ka es jau sāku domāt, vai nav kāds sektants.
Viņš pieklājīgi palūdza atļauju apsēsties un aprunāties. Es teicu:
– Sēdies, tautiet, un iebaudi bairīti!
Piebīdīju viņam savu krūzi, jo man pašam vairs negāja iekšā. Viņš atkal pieklājīgi patencināja un pastrēbās.
Viņš sāka aplinkus. Ka mēs laikam esam kārtīgas mūzikas cienītāji un pazinēji. To viņš matījis pēc tā, kādu mūziku Freds pasūtījis. Jāko ausij šādas runas bija kā lācim medus pods. Jā, jā, kā tad nu ne, mums patīk šāda mūzika, mēs tajā orientējamies tikpat kā savā naudas makā. Visādas simfonijas un klavieru plinkšķināšana arī laikam esot laba lieta, jo neviens nespēlētu, ja nebūtu, kas klausās, bet personīgi mums patīk popmūzika. Čalis teica, kuram gan tā nepatīkot utt., līdz beidzot ķērās pie lietas. Izrādījās, ka šis nodarbojas ar albumu biznesu, un viss garais ievads bija vajadzīgs, lai mums vieglāk iesmērētu kādu disku.
– Varētu dažus atnest jums parādīt, – čalis sacīja.
– Stiep tik šurp, – teica Jāko.