– Bet vai monētas jums ir? – čalis vēl pajautāja.
Freds rāva no kabatas maku un kā lopu tirgonis vecos laikos lielīgi trieca pret galdu. Čalis jau nevarēja zināt, ka labākajā gadījumā tur varēja būt pāris baltās naudas ripiņas. Viņš aizgāja zāles kaktā, kur sēdēja viņa draugi, un atnesa plastmasas kulīti, piebāztu ar albumiem.
Mēs ar Jāko pētījām albumus, bet Freds jutās visu aizmirsts un ik pa brīdim uzsita plaukstu naudas makam.
– Nav ko glūnēt! Lai saiņo iekšā! Es pērku visus! Tikai lai pārsien ar rozā banti. Savādāk ne!
Čalim laikam sāka mosties aizdomas, ka diez vai ar Fredu kāda andele iznāks, un viņš teica:
– Visas es nemaz nepārdodu.
– Ko ta tu te plāties? Gribi palielīties, ka tev ir plates un man nav?
– Es tās parādu cilvēkiem, kas mīl mūziku.
– Ko nu pūt pīlītes! Mūziku klausās, nevis skatās. Vai tikai tu negribi mūs apvest ap stūri?
Čalis Fredam vairs neatbildēja.
Jāko atlika sānis ultramarīna krāsas albumu, uz kura vāka milzīga ūdens pile, krītot šķidruma virsmā, veidoja pamatīgu krāteri.
– Jā, – Jāko nočukstēja. – Rubicon. Tangerine Dream. Tas ir ļoti vērtīgs. Un paskaties, Īvo, tikai paskaties! – Viņš patiešām bija satraukts. – The Myths And Legends Of King Arthur And The Knights Of The Round Table.
Viņš sajūsmā pagrūda man albumu, kur uz brūna fona stāvēja apaļš galds, ap kuru bija nokrauti viduslaiku bruņinieku ieroči.
– Kolosāli! – es izgrūdu. – Rick Wakeman Bru.
– Zini, Īvo, – viņš murmulēja. – Šie ir ļoti vērtīgi albumi. Esmu dzirdējis gabalus pa radio. Šitos man noteikti vajag. Es bez tiem nevaru. Tie ir kolosāli albumi. Es tos redzu pirmo reizi, bet esmu dzirdējis. Tur ir varen labi gabali iekšā. Ja tie nav dzirdēti, tad vispār nav vērts klausīties mūziku.
– Nu tad bāz ķešā, – Fredijs sauca un dauzīja ar maku pa galdu.
– Piecdesmit rē gabalā, – čalis noteica un bāza pārējos kulītē.
– Ko? – Freds tēloja izbrīnījušos. – Tik lēti? Par piecdesmit kapeikām mēs nepērkam. Maksājam vismaz trīs rubļus.
– Piecdesmit rubļu gabalā! – čalis iecietīgi paskaidroja.
– Tu nudien esi prātā jucis, – teica Fredijs. – Veikalos šitik lielus diskus var dabūt pat par rubli astoņdesmit.
– Vecīt, tu pats esi jucis, – čalis vairs neizturēja un, bakstīdams sev pie deniņiem, rādīja uz Fredu. – Tev nav nekādas jēgas par mūziku. Ar savām bodes platēm tu vari iet, zini kur?
– Zinu gan. Bet ko es tur darīšu ar platēm?
Čalis novaldījās un teica Jāko:
– Nu labi, ja tev abas plates tik ļoti patīk, es atdodu par četrdesmit pieci gabalā. Bet tad jāņem abas.
Jāko bija pilnīgi apdullis un klāstīja, ka ne un ne, piecdesmit par tādām platēm nav pārmaksāts, tā ir īstā cena, var pat prasīt vēl vairāk, un tālāk tādā pašā garā. Principā jau tam nebija nekādas nozīmes. Mums neiznāktu nopirkt šitos albumus pat par sarkano gabalā. Ja nu vienīgi viņš varēja sarunāt satikties kādu citu dienu. Bet tam svītru pārvilka Fredijs.
– Ko es tur darīšu ar tām platēm? – viņš sējās klāt čalim.
– Vecīt, to nu gan es nezinu, – čalis raisījās no viņa vaļā.
Es mēģināju Fredu nomierināt, bet viņš tik palika pie sava:
– Esmu pavisam mierīgs, tikai lai viņš pasaka, ko es tur darīšu ar platēm.
– Tad tu ņem albumus vai ne? – čalis gribēja tikt pilnīgā skaidrībā.
Ko Jāko varēja sacīt? Viņš tik pabīdīja albumus uz čaļa pusi.
– Tu varētu sarunāt par kādu citu dienu, – es teicu.
Jāko bēdīgs pakratīja galvu.
– Kur es raušu tos deviņdesmit rantus?
Čalis bāza abus nelaimīgos albumus pie citiem. Viņa seja pauda nicināšanu. Es viņu sapratu. Ja andele neiet uz priekšu, tad ir bēdīgi. It sevišķi pēc tik garas mutes dzesināšanas. Viņš vairs nebija pieklājīgs un neatsveicinājās, kad cēlās, lai ietu. Bet tālu netika. Freds grāba viņu aiz džinsu kabatas, jo citur nebija kur pieķerties, un prasīja:
– Ko es darīšu atejā ar platēm?
Čalis nobālēja un pārlika kulīti otrā rokā, lai Freds nevarētu pie reizes pagrābt arī to.
– Vecīt, ko tu gribi no manis?
– Lai pasaki, ko es atejā darīšu ar platēm, tu, prievīšķēms tāds!
Čalis domāja, tad pēkšņi uzsita pa Freda roku un bija brīvs. Viņš aizšļūca pie savas kompānijas.
– Nu ko tu sienies viņam klāt! – es teicu. – Tu tak esi pamatīgi ierāvis.
Pats jau arī biju, bet nez kāpēc pat dzērumā man visu gribas nokārtot mierīgā ceļā. Es tīri fiziski neciešu dūru vicināšanu, izņemot vienīgi ārkārtējus gadījumus.
– Es viņam nesienos klāt! Lai viņš tikai paskaidro, ko es mazmājiņā varu iesākt ar skaņuplatēm par rubli astoņdesmit gabalā?
– Tu labi zini, ko viņš ar to domāja.
– Īvo, – izdvesa Jāko, – paklausies, varbūt tiešām pārdot magnūzi un nopirkt šitos albumus?
– Es nezinu. Padomā, vai ir vērts.
– Bet varbūt viņš domāja, ka es tur klausīšos plates? – Freds prasīja. – Tas ir ļoti interesanti.
Viņš pēkšņi bija kājās un gāja pie kompānijas zāles kaktā, kur tup\eja tas čalis. Es jau jutu, ka labi nebūs, cēlos un gāju viņam pakaļ.
No galdiņa piecēlās kāds eleganti ģērbies puisis baltā kreklā un kaklasaitē. Viņi ar Fredu runāja, puisis pamāja plašu andelmanim, un tas pateica vienīgo darbības vārdu, kuru varēja sagaidīt.
– Esi apmierināts? Un tagad taisies, ka tiec, mērkaķi! – noteica puisis kaklasaitē.
To nu gan viņam nevajadzēja teikt. Nekādā gadījumā viņam nevajadzēja sacīt tieši šo vārdu.
Freds vairs nerunāja, tikai īsi atvēzējās un vilka. Puisis ielidoja savējo barā. No sola malas pielēca kāds cits un, tīri kā vesternos, Freds ievilka arī viņam, un tas uzgāzās virsū plašu andelmanim, kurš izmisīgi iebrēcās, cenšoties pasargāt albumus. Ceru, ka tas viņam arī izdevās. Es jutu, ka nupat sanāks ziepes. Rāvu Fredu prom, un mēs laidāmies uz izeju. Laime, ka portfeļus bijām atstājuši Fredija mājās. Jāko vēl paguva uzsaukt, ka satiekamies pēc stundas stacijā. Pie durvīm stāvēja šveicars, kurš vispārējā troksnī un uztraukumā centās tās aizslēgt. Jāko ieķērās rokturī un rāva vaļā, bet vīrs satvēra Jāko no mugurpuses un vilka atpakaļ. Jāko rokturi neatlaida, un durvis uz mirkli atvērās līdz galam. Es spruku vaļējā četrstūrī un atrados uz ielas.
Aizskrēju līdz pirmajai šķērsielai un pazudu tajā. Paskrēju vēl gabaliņu un aizelsies pārgāju soļos. Noblandījos stundu pa ielām, glūnēdams apkārt, lai neuzskrietu virsū tiem čaļiem. Tad būtu gals klāt. Neviens neņemtu vērā, ka man gar kautiņu nav nekādas daļas. Pietiktu, ka biju kopā ar Frediju. Paņemtu mani aiz rokām un kā iedzērušu biedru, ko gādīgie draugi vada uz mājām, aizvilktu līdz kāpām un apstrādātu. Tad gan man celtos lielas izdošanas, jo būtu jāstāda liekie zobi. Tā kā zeltu dabūt gandrīz neiespējami, man saliktu bleķa, un visi mani sauktu nevis vairs par Īvo, bet gan par Konservu Bundžu. Vienīgā vieta, kur es nejustu mazvērtības kompleksu, būtu pie Amerikas indiāņiem.
Aizgāju līdz stacijai, bet Fredija un Jāko tur nebija.
Man nez kāpēc iekrita prātā, ka Jāko varbūt bija teicis, ka pēc divām stundām. Tas, protams, bija muļķīgi, bet tā nu man ienāca prātā, un es nolēmu pavazāties vēl vienu stundu.
Aizklīdu līdz kādai mazai kafejnīcai un iegāju. Apsēdos un pasūtīju divsimt vīna. Droši vien izskatījos ne pārāk normāli, jo oficiante sacīja:
– Vai tad jaunajam cilvēkam vēl vajag?