– Lūdzu, atnesiet… Es jau te ilgi nepalikšu, – mierināju viņu un saķemmēju matus.
Viņa nogrozīja galvu, tomēr pasūtīto atnesa un uzreiz pieprasīja samaksāt. Ir dienas, kad tev, cilvēkam, neviens neuzticas. Tā ir īsta sodība, un es teicu:
– Samaksāšu labprāt… Jo vairāk tāpēc, ka man šodien ieplānots aplaupīt jūsu kasi. Tā ka principā starpības nav, maksāju vai ne.
– Jūs nudien esat pavairāk ieķēris, – viņa pasmējās un aizgāja.
Pēkšņi aiz muguras atskanēja sauciens:
– Hei, Īvo!
Es apcirtos. Tas bija Entonijs. Biju traki priecīgs. Beidzot šai naidīgajā pilsētelē, kurā draudēja briesmas maniem zobiem, uzradās kāds labs cilvēks.
– Sveiks, Entonij! – es saucu pretim.
– Nāc pie mana galdiņa!
– Eju!
– Tu esi uzaudzējis bārdu? – es nobrīnījos. – Ja tu nepasauktu, es nebūtu tevi pazinis.
– Bārda cilvēkam dod cienību, – viņš atbildēja. – Jebkurš stulbenis, kuram ir bārda, citiem šķiet tikai pusstulbenis.
Es atkritu krēslā iepretim viņam. Uz galdiņa bija gandrīz pilna pudele «Melnās aronijas» un trīs tasītes kafijas.
– Uzdzenu tonusu, – paskaidroja Entonijs un uzsauca oficiantei:
– Elvīr, stiep viņa mantas uz šitā galdiņa!
– Labi, labi, – viņa atteica, – tikai nebļausties tik skaļi.
Viņa atnesa karafītē manu vīnu un tasi kafijas. Pēc krāsas likās, ka arī tas bija «Melnā aronija». Viņa pat neielēja man pirmo reizi glāzītē, kā būtu nācies. Laikam viņa mani nemaz neturēja par pieklājīgi cilvēku. Es ielēju pats un pacēlu glāzīti:
– Uz satikšanos, Entonij!
– Priekā, Īvo! – teica Entonijs. – Kur tu tā piesūcies?
Es izdzēru un atteicu:
– Zini, dzīvē visādi gadās. Tu staigā, runā, smejies un tad piepeši pamani, ka esi pillā.
Entonijs tā jocīgi manī paskatījās, bet nekā nesacīja, iztukšoja savējo un uzdzēra virsū kafiju.
– Un kā citādi sviežas pa dzīvi, Īvo?
– Labi.
– Ko tu dari?
– Es? Neko. Dzīvoju.
– Dzīvot ir labi, vai ne?
– Jā, – es atsacīju. – Kas vaina. Šad tad gan noiet greizāk. Bet tad atkal ir labi.
Viņš sāka glaudīt bārdu un iegrima domās. Taču man ļoti gribējās runāt. Tur es nekā nevaru darīt. Kad iedzeru, man gribas runāt.
– Entonij! Mēs tak neesam redzējušies veselu ceturtdaļgadu. Vai tu esi pa šito laiku ko uzgleznojis?
– Jā, – viņš teica. – Kādu dāmu, apģērbtu kā Ievu, pirms tā ar Ādamu bija nogaršojusi ābolu. Protams, ja neņem vērā pāris zelta zobu, kosmētiku, auskarus, trīs gredzenus, aproci un varbūt vēl, ko neesmu pamanījis. Viņas mīļākais smērējumu nopirka par astoņiem simtiem.
– Vai traks! Tad gan tu raus baltu naudu, – es biju sajūsmā.
– Vienmēr jau tādas reizes negadās.
– Tomēr, tomēr! Ja es prastu gleznot, tad caurām dienām tupētu darbnīcā un mālētu vienu bildi pēc otras.
– Un tālāk?
– Tālāk neko. Pārdotu. Pāris gadu laikā sakrātu vieglajai mašīnai. Tu zini, man šausmīgi patīk braukt ar mašīnu. Uz laukiem esmu to darījis. Tiesību gan man nav un nemaz nevar būt, jo man tikai septiņpadsmit. Bet padomā – aizlaist šitā kaut kur, tas taču ir vienkārši kolosāli. Mašīna ir tikpat kā māja. Sēdi tik iekšā un griez stūri. Tu vari braukt, kur patīk tev. Neviens nenorāda kaut kādus ceļus. Trīssimt sešdesmit grādu, un stūrē, uz kuru grādu gribi.
– Un tālāk? – prasīja Entonijs.
– Ko tālāk?
– Tev ir mašīna. Kur tu brauksi?
Es nu nezināju, ko atbildēt. Ja tā padomā, tiešām – kur?
– Ārpus pilsētas, – es teicu.
Entonijs pasmīnēja.
– Entonij, kāpēc tu šodien esi tāds jocīgs? – es vaicāju.
Viņš pasmējās un ielēja savā glāzē vīnu.
– Tev es neliešu. To grēku uz savas dvēseles neņemšu. Varbūt, elles katlā tupot, man dažas stundas tiks atlaistas. Lej pats!
– To nu gan varu izdarīt, es atteicu un piepildīju savu glāzīti līdz malām. Vīna virsmā izveidojās pat tāds izliekums saskaņā ar visiem fizikas likumiem. Es biju pārbaudījis teoriju praksē. Tā izrādījās pareiza.
– Entonij, vai gleznot ir grūti? – es nošļupstēju.
– Nē, – viņš teica.
– Tad tu esi laimīgs. Man gan nekas neizdotos.
– Vai tu esi mēģinājis?
– Nē. Bet es tā domāju.
Viņš pielika glāzi pie mutes. Es savukārt biju spiests noliekties pie galdiņa un lūpām nosūkt vīna kalnu, ko savā muļķībā pats biju tur uzlējis.
– Gleznot nav grūti, Īvo, – Entonijs sacīja. – Bet tas riebjas. Ja tu zini, ka tava uzmālētā bilde der kādam štruntam, lai uzkārtu guļamistabā pie sienas. Citam nekam. Ja tu zini, ka pietrūkst tās mantas, ko pavisam vienkārši sauc part talantu. Tad ir bēdīgi, Īvo. Cik tādu audekla smērētāju nestaigā pa pasauli. Un apzināties, ka esi viens no tiem, ir bēdīgi, Īvo, tas ir drausmīgi bēdīgi.
Entonijs lēja savā glāzē. Viņam iedrebējās roka. Dažas lāses uzpilēja galdautam. Viņš pazvejoja ar pirkstu glāzē un iesaucās:
– Elvīr, ja tuvojas vasara, tu to nevari paziņot savādāk kā iemetot glāzē mušu?
– Ko nu muldies! – Elvīra atsaucās un nāca šurp.
Bet Entonijs atmeta roku:
– Eh, nenāc šurp! Es pajokoju!
Pēkšņi viņa seja atplauka, un viņš pacēla roku kā orators:
– Klausies, Īvo! Ideja dzejolim. Es aizmiegu ar atvērtu muti. Tajā ierāpo muša. Tad kāpēc lai es neiebāžu mutē mušu, jau gulēt ejot? Morāle: kas var notikt šodien, kāpēc lai notiktu rīt? Vienīgie iebildumi varētu rasties mušai. Tas neatbilst Spinozas brīvības definējumam.
– Tā ir laba doma, Entonij, – es teicu. – Raksti augšā!
– Kur to dzejoji nodrukātu? – viņš prasīja. – Un turklāt man žēl mušu. Ja visi, kas izlasītu pantiņu, sāktu pirms gulētiešanas bāzt mutē mušas, kas tad notiktu? Mušu vairs nebūtu. Ekoloģiskais līdzsvars tiktu izjaukts. Pasaule ietu uz galu. Nu nē, paldies! Lai dzīvo mušas! Bez viņām nebūtu dzīves.
– Bet kas ir dzīve, Entonij? Vai tu vari man to pateikt?
– Kas ir dzīve? Vai tad tu neesi to apjautis?
– Es īsti netieku skaidrībā,
– Dzīve? – viņš iesmējās un aizsmēķēja «Prīmu». – Tu gan esi jokains puisis, Īvo!
Es aizsmēķēju, tikai «Elitu». Vispār man patīk cigaretes ar filtru. Tad mutē nelien tabaka.
– Es tev papriekš pateikšu, kas nav dzīve, un tad pateikšu, kas tā ir, – Entonijs teica, ar baudu vilkdams plaušās dūmus.
– Elvīr, Elvīr, – viņš pēkšņi uzsauca, bet, kad viņa atnāca, tad sacīja, ka esot pārdomājis. Viņš laikam te bija vecs klients, jo Elvīra pa jokam iebukņīja viņam mugurā un pasmējusies aizgāja.
– Dzīve nav rožu dārzs, Īvo, – viņš teica. – Dzīve ir ateja, kur cilvēki cīnās par vietām uz podiem.
Man sanāca smiekli.
– Ko nu stāsti blēņas, Entonij! Kāds dzīvei sakars ar ateju?
– Es jau tev pateicu.
– Nu nē, dzīve gan nav ateja. Tur es tev simtprocentīgi nepiekrītu.
Viņš no jauna manī tā jocīgi paskatījās un teica:
– Kas tad ir dzīve?
– Es tā īsti nevaru pateikt, Entonij, sacīju, jo, nudien, par šādu jautājumu nekad nebiju domājis.
– Un tomēr, Īvo, mēģini man to pateikt, Entonijs runāja un iedzēra.
Es gan vairs nedzēru. Jutu, ka nebūs labi. Visam ir savs mērs.
– Nu, dzīve, – es stostījos, jo nevarēju savākt kopā domas. – Nu, dzīve… Dzīve ir pavisam kaut kas cits. Kaut kas tāds kā liela, liela pasaule, gaiša, gaiša pasaule. Kā milzīgs puķu dārzs, kur katra puķe zied un smaržo savādāk. Neviens puķes neaizskar, un tās zied un smaržo savam un citu priekam. Un ir vienalga, vai tā necilākā puķe vai pati roze. Tās tikai. zied un zied, smaržo un smaržo, un katram kļūst tik labi ap sirdi, ka, ja viņš vēl nav puķe, tad pārvēršas par puķi, un puķes pārklāj visu zemeslodi. Saproti, Entonij, ko es gribu teikt. Man tas iznāk nesakarīgi un varbūt mazliet nesaprotami, bet zini, visa pasaule kā milzīgs puķu dārzs, kur bez bailēm var apmesties putni un bites. Lai arī puķes ir dažādas, tas tomēr ir viens liels puķu dārzs. Un nav naida. Jo šai dārzā no pola līdz polam visi tak ir labi kā puķes…