– Tālāk, tālāk, - noburkšķēja Entonijs. – Tu jau te muldi kā draudzes gans.
– Reiz mežā ieraudzīju alnīti, – es runāju, – un viņš ēda lapas, ēda lapas un skatījās manī lielām, lielām, brūnām acīm. Es stāvēju kādu desmit soļu attālumā un raudzījos viņā. Un tad nez kāpēc iedomājos grāmatas un filmas, kur cilvēki nogalina dzīvniekus. Bet es skatījos alnīša acīs un sapratu, ka nekad nevarēšu nogalināt kādu dzīvību. Es neesmu humānists, nebūt ne, es mierīgi varētu nosist nelieti un pat acu nepamirkšķinātu, bet kaut ko tādu izdarīt es tiešām nespēju. Es redzēju, kā alnītis ēd lapas un no manis nemaz nebaidās. Kinoekrānā nošaut ziloni vai lauvu ir vienkārši, bet pavisam savādāk ir, kad tu redzi viņu tepat, gandrīz vai blakus, mežā ēdam krūmu lapas. Un viņš ēd un skatās tev acīs. Un mēsli, Entonij, ir tie, kas spēj nogalināt šitādu alnīti, kas tādā dzīvnieku slepkavošanā saredz vīrišķības izpausmi. Nošaut ir viegli. Vajadzīgs ne vairāk par desmito daļu no smadzenēm, Kādas ir cilvēkam, lai nospiestu šautenes mēlīti. Man liekas, daudz lielāka vīrišķība ir vajadzīga, lai tādu alnīti aizsargātu. Daudz vairāk vīrišķības nekā tiem draņķiem no visādām mednieku biedrībām, kuri apšauj dzīvniekus un katrreiz atbrauc mājā piedzērušies. Es to zinu.
– Nerunā tā, Īvo, – Entonijs teica. – Kad tu paaugsies un kļūsi prātīgāks, par šādiem vārdiem neviens tevi negribēs uzņemt mednieku biedrībā.
– Trakoti man tas vajadzīgs, - es murmulēju. – Es labāk dzīvoju, lai cīruļi un strazdi varētu dziedāt no rītiem, lai saule katru dienu uzripotu debesīs un, kad tā iekrīt jūrā, zvaigžņu pulkā iepeldētu mēness. Entonij, tu tak saproti, ko es domāju, lai arī runāju tik nesaprotami, ka pats velns netiktu skaidrībā, un man pašam arī grūti saprast. Ja manis nebūs, Entonij, nebūs visa tā, ko nes šī zemeslode, nebūs zvaigžņu un planētu. It nekā. Mana dzīvība ir tas viss… Jo viss dzīvo. kamēr dzīvoju es. Un es dzīvošu, lai alnītis skrietu pa mežu, lai kazrags peldētu ūdenszālēs un zalktis sēdētu meža zemenēs, un skudras rāpotu pa pļavu celiņiem, lai desmittūkstoši meža baložu lidinātos virs Mežaparka, jo es viņiem esmu vajadzīgs, un vajadzīgi man arī viņi. Tā ir mana dzīve, Entonij! Es zinu, ka esmu pillā, bet tu neņem ļaunā. Tā ir mana dzīve.
– Ak tad tā, – Entonnijs novilka un skatījās manī atkal kā jocīgs. Tas nu bija kaut kas dumjš! Bet tie mākslinieki laikam visi tādi. Uz augšu pasisti. Tu runā par to, kas tev uz sirds, pasaki, ko domā, lai arī varbūt tas izdodas ne visai saprotami, bet beigu beigās viņš vienalga lūr tevī kā ķertā.
– Tā gan, Entonij, – es teicu. – Un, lūdzu, neglūni manī tādām acīm, it kā es nupat būtu izmucis no Sarkandaugavas.
– Pasarg' dievs, – viņš teica. – Nekas tāds man pat prātā nav nācis.
Es uzmetu acis savam japāņu pulkstenim. Sarežģītā ciparnīca šobrīd man šķita vēl vairāk sarežģīta, tomēr nācu pie skaidrības, ka man vēl piecpadsmit minūtes laika, rādītāji gan bija skrējuši velnišķīgi ātri.
Entonijs iedzēra. Es izlaidu.
– Dzer labāk kafiju, – viņš teica un piebīdīja man vienu no savām trim tasītēm. Savu es jau biju izdzēris.
– Thank you! Bet Entonij, kāpēc tu domā, ka noteikti jāguļ ar atvērtu muti? Ja guļ ar aizvērtu, tad muša tak nevar ierāpot.
– Nevar gulēt ar aiztaisītu muti, Īvo.
– Kāpēc tad tā?
– Sapņos tu redzi tik brīnišķīgas lietas, ka mute paveras negribot. Pats nemaz nemani.
– Bet ja nu es galvai uzlieku gumijas cilpu kā agrāk trolejbusa biļešu automātiem un elpoju caur degunu? Mani žokļi tad nevarēs atplesties.
– Vienalga, Īvo, tev mute pavērsies aiz brīnumiem, un tajā ierāpos muša.
– Nezinu gan. Tepat mūsu dzīvē tu ik dienas ieraugi kaut ko neparastu, un mute nebūt neveras vaļā. Kaut gan tev taisnība. Muša šā vai tā tiek iekšā. Tā var ielīst pa degunu.
– Riebīga, pelēka, netīra kā pati dzīve ielien tevī, un nav kur sprukt. Neguli diennakti, divas, bet nekur neaizbēgsi. Un tas pats drausmīgākais, ka nav kur aiziet. Tev jāpaliek tam, kas tu esi un kur tu esi. Un muša ierāpo tevī mēslainām kājām, un pats tu jūties netīrs, un viss šķiet bezjēdzīgs. Un kur ir izeja? Izejas nav. Vismaz es to neredzu.
– Entonij, nudien, tev tak jāraksta dzejoļi! Kaut kas tāds par mušu man nekad pat prātā nebūtu ienācis.
– Un labi vien ir, – viņš teica. – Tā ir tava laime.
Izvilka «Prīmu» un piedāvāja. Es aizsmēķēju «Elitu». Viņš noslaucīja norasojušo pieri un seju. Es izdzēru glāzīti un pielēju no jauna. Laidos lejup no Everesta. Pusceļā apstāties nav iespējams.
– Dzeja? – Entonijs pēkšņi iesaucās un kā pravietis pacēla roku. Es pat mazliet satrūkos. – Mani drukā pavisam maz! Mani neatzīst! Décadence! Mani lasīs nākamās paaudzes! – Tad roka noslīdēja. – Lasīs, ja nebūs slinkums noliekties pie papīrkurvja.
Entonijs paņēma jaunu cigareti un piesmēķēja no vecās. Izpīpoto cigareti viņš nenodzēstu iemeta pelnu traukā. Šaura dūmu strūkliņa kā zilgans pavediens vijās līdz pat griestiem. Gaisā ne mazākās vēsmiņas.
Entonijs paņēma tukšo «Aronijas» pudeli, pagrozīja un nolika atpakaļ. Paņēma manu karafi un piepildīja manu un savu glāzīti. Nu arī karafe bija tukša.
– Šito un vairāk ne, Īvo – viņš sacīja. – Un tad brauc uz mājām. Šodienai mums pietiks.
– Es nezinu, ko darīšu, – atteicu. – Cilvēks domā, dievs dara.
– Izbeidz reiz šīs nodrāztās asprātības! – viņš uzbrēca. Brauc labāk uz mājām.
– Jā, jā, jā Īvo, – piepeši arī Elvīra sāka rūpēties par mani. – Brauc labāk uz mājām. Entonijs zina, ko saka.
– Nekā viņš nezina, – es nomurmulēju. – Viņš zina tikai par mušu.
Entonijs paskatījās manī un skumji pasmaidīja.
– Ja tu zinātu, Īvo, kā es tevi apskaužu. Kaut vai tāpēc, ka tu vēl nezini nekā.
– Arī viņa nekā nezina, – es izstostīju.
– Viņa zina, puišelīt.
Entonijs piecēlās un uzmeta galdā trīnīti. Viņš pagriezās, lai ietu, bet bija mani aizkaitinājis ar savām tēvišķīgajām rūpēm.
– Entonij, ej, Entonij! – es uzsaucu.
– Jā?
– Entonij, vai var tā piedzerties, ka nākamajā dienā neatceries, ka esi dzēris?
– Ja es būtu tavs papus, zini, ko es izdarīt, neskatoties uz taviem septiņpadsmit gadiem?
– Es to nezinu un negribu zināt. Bet vai var tā piedzerties?
– To es nezinu.
– Vajadzētu pamēģināt, ko?
– Pamēģini vien, manu zēn, – viņš teica un devās uz izeju.
Ja jūs gribat kādu aizkaitināt, kurš to nevēlas, nekad tas neizdosies. Tādos momentos ir vienkārši šausmīgi. Jūs vienīgi paši kļūstat vēl niknāki, ka jālec vai no ādas laukā, bet tam tur ne silts ne auksts, un tad nu bieži sākas tā dūru vicināšana, jo ar vārdiem klāt netiekat. Es gandrīz biju gatavs ķert pudeli un laist ar to viņam pakaļ. Labi, ka viņš iztinās pa durvīm. Es paķēru glāzi un izrāvu vienā malkā.
Es vandījos pa kabatām pēc naudas, bet tad atcerējos, ka esmu samaksājis jau iepriekš. Piecēlos un devos ārā.