Laukā laiks bija brīnumjauks. Tas uz mani atstāja tādu iespaidu, ka ar plecu ieskrēju durvju stenderē. Uz staciju iet vairs nebija nozīmes. Es biju nokavējis.
Spirgtais gaiss vai nu mani darīja skaidrāku, vai vēl vairāk noreibināja, to es nemāku pateikt. Tikai jutos nedaudz saguris. Gāju uz priekšu, uz stacijas pusi, taču jutu, ka esmu nomaldījies. Pūlējos atcerēties ceļu, pa kuru nācu šurp, bet apkārtne nez kāpēc bija dīvaini pārmainījusies.
Kad gāju garām alus kioskam, pie kura bija daži koka galdi un soliņi, apsēdos atpūsties un sakopot domas. Protams, es nojautu, ka esmu pamatīgi piesūcies, un kaut kur zemapziņā kala dzenis, ka nevajadzēja kafejnīcā tā lakt. Tad viss būtu okei.
Pie pretējā galda sēdēja pāris večuku un drūmi sūca alu. Tikai trīs cilvēki jutās omulīgi: kāds vīrietis un divas sievietes vidējos gados. Acīmredzot tie bija kāda atpūtas nama vai sanatorijas iemītnieki.
Vīrietis aiznesa tukšos kausus līdz kioskam un pirka vēl alu. Viņam piesteidzās viena no sievietēm – apaļīga melnmate un smiedamās teica:
– Vasja, sēdies pie galdiņa. Es taču Krasnojarskā strādāju par bufetnieci. Apkalpošu jūs pa pirmo.
Vīrietis neiebilda un apsēdās. Sieviete paņēma divus kausus un kā dejodama, ritmiskām kustībām tuvojās galdiņam un ar plašu žestu nolika viņu abu priekšā kausus. Vīrietis smējās:
– Malace, Klava!
Viņa atgriezās pēc palikušā kausa, taču alus vecis bija kļūdījies aprēķinos un tur gaidīja divi pilni. Klava, daudz nedomādama, paņēma abus. Kad viņa nolika kausus uz galda, Vasja sacīja:
– Kur tu ņēmi ceturto?
– It kā es, Vasuli, zinātu. Tur stāvēja, – viņa smiedamās teica un piepeši manī ieraudzīja izeju. – Ceturto dosim puisim.
Viņa pagrūda kausu man un sacīja:
– Dzer, balodīt!
– Paldies, – es nomurmināju, automātiski paņēmu kausu un dzēru.
– Malacis, puisis, – viņa nosmējās. Droši vien redzēja, ka esmu pilliņš kā zeķe.
Vasja bija izdzēris savu trauku un gaidīja, apķēris otru sievieti ap vidu, kamēr tā izsūks savu. Klava kausu bija likvidējusi pavisam ātri, kā jau tas bufetniecei klājas. Sieviete nolika pusizdzertu.
– Es vairāk negribu. Klava, aiziesim uz kafejnīcu.
Klava kaut ko savā prātā pārlika un neatbildēja.
– Nu ko, nav slikta ideja, – vīrietis viņu atbalstīja.
– Puisis pamatīgi iemetis, – Klava beidzot teica.
– Nu un tad? Sev līdzi nevazāsim.
– Zini, Maša, es neiešu uz kafejnīcu. Ejiet abi ar Vasju. Es jau tā par daudz esmu ierāvusi.
– Dari kā gribi, Vasja noņirdzās. – Paliec ar viņu. Vakarā tiksimies.
Maša un Vasja apķērušies devās prom, bet Klava pienāca man klāt un sapurināja, jo es pamazām kļuvu pret visu vienaldzīgs. Nāca miegs, un dūša bija ne visai laba.
– Klausies, čali! Celies! Tu nedrīksti te palikt!
Mēģināju slieties augšā, bet kājas diez ko neklausīja. Beidzot ar Klavas palīdzību man tas izdevās.
– Kur tu dzīvo? – viņa vaicāja.
– Rīgā, – es izgrūdu.
– Kā tu tik pilliņš tiksi Rīgā? – viņa šausminājās.
Klava mani pieturēja, citādi būtu noslīdzis atpakaļ uz sola. Tiešām, es jutos ārkārtīgi slikti. Līdz Rīgai tikt man bija vesela problēma.
– Iesim pie manis, – viņa teica. – Izgulēsies un viss būs kārtībā.
Es piekrītoši pamāju. Ar mani tagad varēja darīt, ko grib. Ja piebrauktu atskurbtuves mašīna un milicis man prasītu, vai gribu uz atskurbtuvi, droši vien piekrītoši mātu ar galvu.
Klava aizvilka mani līdz atpūtas namam, kurā abas ar Mašu aizņemot vienu istabiņu. Bet Maša pa nakti nebūšot, tā ka es mierīgi varēšot pagulēt. Vienīgā problēma esot, kā mani iedabūt iekšā, garām «modrajām acīm». Tik daudz es sapratu.
Viņa atstāja mani pie ieejas kāpņu margām, piekodinādama turēties abām rokām. Kaut kas kuņģī spieda un spieda, es nosvīdis stāvēju un turējos, krampjaini ieķēries margās. Pēkšņi izsteidzās Klava.
– Tev pavisam grūti, – saķēra mani un vilka cauri vestibilam gaitenī pa kreisi līdz pašam galam, atslēdza istabiņas durvis un iegrūda iekšā.
– Nāc ātrāk, lai neierauga personāls!
Kamēr viņa slēdza ciet durvis, es stāvēju, pret sienu atspiedies un rīstījos.
– Ai, nā ātrāk šurp! – viņa ievilka mani mazā tualetes telpā pie izlietnes. Bet es tikai rīstījos, jo laukā nekas nenāca. Domāju, ka tūlīt, tūlīt nomiršu.
– Bāz pirkstu mutē! – viņa mani mācīja.
Ar vienu roku pieturējos izlietnes malai, otras pirkstu grūdu rīklē.
Un tad nāca ar ārā visas tās cietās un šķidrās mantas, par kurām aizmaksāta liela nauda. Gāzās pa muti un degunu kā pa tikko atvērtām slūžām.
Klava ielēja krūzē ūdeni un deva man izskalot muti. Tiklīdz abus izvadkanālus biju savedis kārtībā, tā vēmu no jauna. Taisni šausmas, cik tas cilvēka kuņģis tomēr sevī var ieņemt!
Kad biju ticis ar to galā, palika vieglāk. Klava novilka man žaketi un prasīja, vai es negribot nomazgāties vannā. Tik daudz sajēgas man bija palicis, lai atteiktos. Tad viņa pabāza man galvu zem dušas un ieslēdza auksto ūdeni. Es tapu tāds kā skaidrāks. Nomazgāju seju. Garie mati bija galīgi slapji un salipuši kā alu lācim kažoks.
– Atģērbies un liecies gultā. Es tikai piekopšu.
Es ieklumburēju istabā un iekritu tuvākajā gultā. Griesti sāka griezties, sienas arī, līdz beidzot gulta kopā ar mani sagriezās un kaut kur lidoja. Es pietrūkos sēdus, un pamazām viss atkal nostājās savās vietās. Tikai sāku no jauna rīstīties, bet nebija jau vairāk ko laist pār lūpu.
Es atkritu gultā un grimu dziļi, dziļi mīkstā vatē. Es biju kā marionete, kas zina, ka tai ir rokas un kājas, bet kas pati nevar tās kustināt. Jutu, ka Klava paceļ man vienu kāju, novelk kurpi, ka paceļ otru un novelk kurpi.
Viņa papliķēja man pa vaigiem, un es atvēru acis.
– Mosties, mīlulīt, – viņas melnīgsnējā, apaļā seja pauda rūpes. – Ko tu ar drēbēm ielīdi gultā?
– Vēlāk, – es nočukstēju. – Vēlāk.
– Ko tu teici?
– Vēlāk…
Vēl dzirdēju, ka viņa staigā pa istabu, kaut ko kārto. Pusmiegā jutu, ka viņa apguļas blakus, bet man gar to nebija nekādas daļas.
No rīta pamodos.
Ausīs džinkstēja. Es gulēju uz muguras. Virs galvas redzēju baltus griestus un lustru ar trim lampām, kādu nekad nebiju redzējis.
Es nekā nesapratu.
Un piepeši man karsts izskrēja cauri ķermenim un es nosvīdu. Es atcerējos vakardienu kā saraustītas filmas fragmentus, kas trakā ātrumā nozib gar acīm. Es atcerējos, kur atrodos. Krekls bija atpogāts, un kāda sievietes roka ar zelta gredzenu atradās man uz krūtīm. Pie pleca jutu viņas silto dvašu.
Es uzmanīgi noņēmu viņas roku. Viņa miegā sagrozījās, bet nepamodās. Pavisam klusu izkāpu no gultas, aizpogāju kreklu. Paņēmu apavus un uz pirkstgaliem izgāju gaitenī. Apāvu kurpes un uzvilku žaketi.
Bet ārdurvis bija ciet. Atslēgas slēdzenē nebija. Man pamira sirds. Tad ieraudzīju atslēgu uz spoguļa galdiņa. Iebāzu slēdzenē un, tikko pagriezu, tā Klava pamodās.
– Puišeli, pagaidi! Ei, puišeli!
Viņa kāpa laukā no gultas.
Es rāvu durvis vaļā un tikpat steidzīgi aizvēru. Laidos projām, ko kājas nes.
Vestibilā dežurante, mani ieraudzījusi, nošņāca:
– Pagāni tādi!
Es gāju uz staciju. Nu labi atcerējos, kur tā atrodas.
Galva bija galīgi dulla, tā sāpēja, ka kreisajā acī pat sariesās asaras. Sāni arī sāpēja, it kā kāds futbolists vakar bučiem būtu skaitījis man ribas.
Saule jau bija virs priežu galotnēm. Cilvēki gāja uz vilcienu. Devās uz darbu. Es apsteidzu viņus ašā solī, it kā mukdams.
Mājās iegāju savā istabā, noģērbos un ielīdu gultā. Es nekā negribēju zināt un nevienam nekā neatbildēju. Lai tikai liek man mieru. Kad visi aizgāja, es dzēru ūdeni, dzēru ūdeni kā kamielis pirms tuksneša pārceļošanas, līdz vairāk nevarēju, bet slāpa vēl. Kļuva slikti, un rīstīdamies tualetes podā spļāvu kaut ko zaļgani dzeltenīgu.