Es biju galīgi slims.
Pēc stundām atnāca Freds un Jāko. Saņēmu viņus gultā guļot.
Bija ievārītas ziepes. Es izrādījos vienīgais no mums trim, kas ticis laukā pa bāra durvīm. Atbraukusi milicija, un Fredu ar Jāko pievākuši uz nodaļu. Leitnants sacījis, ka plašu andelmaņu kompāniju viņi pazīstot kā raibus suņus. Un plates tur neesot galvenais. Tad viņš prasījis, kas bijis trešais.
– Mēs pateicām, ka tas esi bijis tu, – Freds sacīja. – Liegties vienalga nebija vērts. Leitnants teica: ja mēs būšot prātīgi, tad tikšot cauri samērā viegli, ja ne, tad būšot ļoti, ļoti slikti. Ko viņš ar to domāja, es nezinu. Uz skolu gan rakstīšot cedeli. Tas esot viņa pienākums. Atlaida mūs un sacīja, lai tinoties ātrāk uz staciju un nesaskrienoties ar tiem no bāra. – Manā iecirknī tā jau notikumu pietiek, – viņš teica.
– Un, kad mēs gājām projām, – Jāko naivā priekā piebilda, – viņš teica, ka, starp mums runājot, viņš bijis priecīgs, ja Freds tam šlipsainajam būtu iegāzis vēl pāris reižu.
– Viņš droši vien būtu, – es sacīju, bet tad Freds šodien nesēdētu mums pretim. Viņš tak būtu to čali nositis.
– Tu jau nu pārspīlē, – Freds novilka, bet es redzēju, ka viņam tas trakoti glaimoja.
– Kad čaļi aizgāja, nejutos diez ko labāk. Vienu brīdi dzīves bēdīgā puse bija piemirsusies, jo barā tu jūties drošāk un visu tver vairāk ar humoru.
Mani no jauna sāka mocīt morālās paģiras. Fiziskās tāpat nebija beigušās. Nudien, iznācis pārāk cūcīgi.
Drūmu domu mocīts, aizklumburēju līdz bufetei un – ak, svētītā gruzīnu tauta! – atradu tur puspudeli konjaka.
Pielēju piecdesmit gramu glāzīti pilnu un, acis aizžmiedzis, iztukšoju.
Uguns ielija rīklē un izplūda pa ķermeni, gaismu atstādams manā domāšanas aparātā.
Pievilku magnetolu gultai un uzliku Toma Džonsa lenti.
Paguvu izdzert vēl pāris konjaku, kad noskrapstēja ārdurvis.
Biju sariktējies palaist kādu grupu, bet tad pārtinu lenti atpakaļ. Šodien labāk lai skan neitrāla mūzika.
Istabā neviens nenāca. Kad pa atslēgas caurumu uzvēdīja ceptas gaļas un sīpolu smarža, sapratu. Ka atnākusi mutere.
Tās trīs glāzītes konjaka bija noderējušas lieti. Jutos tik ciešami, ka gribēju jau iet aprunāties, kad durvis pavērās un mutere aukstā balsī prasīja:
– Vai tu arī ēdīsi?
– Noteikti, – es mundri atbildēju, kaut gan nevarēju iedomāties, kā dabūšu lejā vairāk par dažiem kumosiem.
Durvis aizvērās un Toms nodziedāja vēl četras dziesmas, kad pārradās arī fāteris.
Es piecēlos un gāju uz virtuvi. Viņi abi tur runājās, un durvis bija ciet.
Klusu piezagos bufetei un ielēju vēlreiz piecdesmit gramu. Tikpat klusu aizlavījos savā istabā. Pasarg', ja būtu ieraudzījuši mani pie bufetes ar glāzi vinā un pudeli otrā rokā. Tad gan būtu pamats domāt, ka viņu dēls savā astoņpadsmitajā dzīvības gadā kļuvis par zilīti.
Bet man vienkārši bija jātiek uz strīpas. Tā parasti saka Freds, kad cilvēkam piemetušies kompleksi, no kuriem jāatbrīvojas. Vārdu sakot, atkal jājūtas kā normālam cilvēkam.
Pašreiz es sāku par tādu kļūt. Līdzekļi jau nav īpaši svarīgi.
Iegāju virtuvē un padevu labvakaru.
Senči atņēma. Viņi pašreiz ēda. Fāteris lasīja «Balsi».
Šķīvī uzliku pavisam nedaudz. Ar to pašu tikt galā bija vesela problēma. Fāteris izlasīja pēdējās lapas un pameta man.
Atvēru un gandrīz iesmējos.
Trekniem, melniem burtiem stāvēja virsraksts: «Žūpību laukā no mūsu dzīves!» Zīmējums pie raksta bija tīri jauks. Virs pudeles, kuras etiķete apliecināja, ka saturam 40°, kā kukainītis, spārniņus plivinādams, lidinājās bārdas rugājiem apaudzis subjekts un pa tievu caurulīti sūca šņabi.
Ar mokām steidzīgi pabeidzu ēst, pēdējos kumosus iebāzdams mutē, bet nenorīdams. Iegāju tualetā un izspļāvu podā. Kuņģī spieda, es iebāzu divus pirkstus rīklē un atbrīvojos no vakariņām.
Nolēmu nekad vairs tā nepiedzerties, ja sekas tik briesmīgas. Laikam esmu pārāk jutīgs pret alkoholu.
Aizšļūci savā istabā. Pagriezu Toma Džonsa krūšu kurvi platāku un iemetos gultā. Labprāt būtu iemidzis, bet miegs nenāca, lien kaut zem gultas.
Vēlāk noskatījos televizorā futbolu.
Un visu vakaru, izņemot nenozīmīgas frāzes, ar mani runāts netika.
Bet ko es varu darīt?! Vai tad varu vērst notikušo par nebijušu? Ja pagrieztu zemeslodi atpakaļ par pusotru diennakti, mani ar varu neievilktu Jūrmalas vilcienā un, ja iedabūtu, tad es Torņakalnā kaut pa logu izlēktu. Es zinu, ka esmu bijis pret mammu un tēti… ne visai… it sevišķi tagad, kad brāļuka vairs nav… Es to zinu, zinu…
Bet ko tur vairs runāt…
Mēs staigājām pa skolu, it kā nekas nebūtu bijis. Nevienam arī nestāstījām.
Ritēja dienas.
Kad jau domājām, ka viss būs beidzies normāli, pirms literatūras stundas ienāca klases audzinātāja un indīgi saldā balsī sacīja, katru vārdu skaidri izrunādama:
– Alfrēd, Jēkab, Īvo! Jūs gaida direktore savā kabinetā.
– Kādā sakarā? – brīnījās Freds.
– Laikam jau ir par ko parunāties.
– Tū-līt? – Jāko noburkšķēja. – Varbūt pēc stundas?
– Tū-līt, – Teihmane teica. – Un kustieties veicīgāk!
– Ejam jau, ejam, – es novilku, kaut gan labprātāk nosēdētu sešās matemātikas stundās pēc kārtas, nevis runātu ar direktori.
Solā pie durvīm sēdēja Raitis. Kad gājām garām, viņš pieķēra Jāko žaketes stūrim.
– Kas noticis?
Jāko pieliecās un kaut ko pačukstēja. Raitis palika vaļēju muti.
Teihmane stāvēja pie klases durvīm un raudzījās, kā mēs aizvelkamies pa gaiteni un kāpjam lejup pa kāpnēm. Mūsu klase atradās trešajā stāvā, direktores kabinets pirmajā, un mēs iegājām otrā stāva tualetē uzsmēķēt.
Par ko runāt mums nebija. Viss bija skaidrs tāpat. Klusējām un pūtām dūmus griestos. Freds parāva kloķi, un mēs klausījāmies, kā ūdens šalkdams plūst klozetā.
– Ko tu pateici Raitim? – es prasīju.
– Ka mēs pastrādājām varas darbus pie vienas dāmiņas, – Jāko atteica.
Tas viņam iznāca tik naivi jocīgi, ka mēs ar Fredu iesmējāmies. Pievienojās Jāko, un mēs rēcām, it kā kāds mūs bez apstājas kutinātu. Tie bija kaut kādi histēriski smiekli, jo par ko smieties taču nebija, drīzāk otrādi. Tik tikko spēju ievilkt elpu. Acīs izspiedās asaras, bet smējos, smējos, vai līdz zemei locīdamies. Freds parāva otrreiz klozeta kloķi, un mēs smējāmies atkal. Sākām jau nomierināties, bet es parādīju pirkstu, un smieklu lēkme sagrāba mūs no jauna. Tas nu bija patiešām kaut kas dumjš, bet nāca smiekli, un viss.
Freds piedāvāja nopīpot vēl pa cigaretei, jo velns vien zinot, kad tiksim pie kāda dūma. Izsmēķējām, Freds trešo reizi norāva ūdeni, un mēs gājām pie direktores.
Viņa mūs jau gaidīja, kā pati teica, ar nepacietību.
Piedāvāja apsēsties, un mēs sakritām mīkstajos klubkrēslos. Viņa bija korpulenta dāma melniem matiem un diviem zelta zobiem augšžokļa kreisajā pusē. Viņa bija lādzīga, un mēs zinājām: lai nu ko, ļaunu viņa mums nevēl. Citi tikai tā runā, bet dara pavisam otrādi. Viņa tāda nebija. Turklāt acis viņai bija labas un pastāvīgi smējās varbūt tāpēc, ka viņa mīlēja vienmēr runāt ironiski.
– Džentlmeņi, pakavējiet dāmai laiku, – viņa smaidīja, – pastāstiet kaut ko interesantu.