Mēs klusēdami raustījām plecus, sak, nekā interesanta jau nav.
– Pēdējā laikā jūsu dzīvē nav noticis nekas tāds ievērības cienīgs, neikdienišķs?
– Jūs jau zināt, – nomurkšķēja Fredijs.
– Ir? – viņa brīnījās. – Nu tad pastāsti, lūdzu. Man ļoti patīk klausīties dažādus aizraujošus notikumus.
– Jums jau tur tai cedelē viss aprakstīts, – Freds teica, jo sprieda pilnīgi pareizi. Savādāk jau neviens nekā nezinātu.
– Kaut kas rakstīts ir, – direktore atteica, – bet noklausīties darbojošos personu stāstījumu ir atkal pavisam kaut kas cits.
– Biedre direktore, – es sadūšojos. – Kas tai atsūtītā papīrā tik briesmīgs ir uzrakstīts?
– Vēstule ir atsūtīta man, Berg, – viņa sacīja. – Tāpat man prātā nenāktu prasīt, lai tu man rādītu sev adresētas vēstules.
Es gribēju pateikt, ka man nekas nebūtu pretim, jo vēstules saņemu tikai trīs reizes gadā: vārda un dzimšanas dienā, kā arī Jaungadā. Un aploksnē vienmēr iekšā ir vienīgi apsveikuma kartiņa. Vispār man ļoti patīk saņemt vēstules. Tikai žēl, ka manā mūžā man rakstījuši tik maz.
Es tomēr neko nesacīju, jo Freds kā galvenā persona sāka mūsu bēdu stāstu. Sāka jau no tā brīža, kad izgājām no skolas, lai brauktu uz Jūrmalu. To viņš darīja prātīgi, lai direktore redzētu cēloņus, kuru sekas bija tik bēdīgas.
Mēs esot iegājuši alus bārā iedzert dažus kausus alus, jo bijuši izslāpuši.
Direktore pasmīnēja.
– Biedre direktore, – Freds taisnojās. – Alus tak nav alkoholisks dzēriens. Par to ir rakstīts valdības izdotā likumā.
– Labi jau, labi, – viņa atmeta ar roku. – Turpini.
Par šņabi Freds neminēja ne vārda. Stāstīja, ka mēs mierīgi sēdējuši, pļāpājuši, un tad piesities tas uzmācīgais plašu tirgonis, kurš Fredu aizvainojis. Šai stāsta vietā Freds iebāza savas lielās dūres kabatās. Kad nu Freds gājis skaidroties, viņš aizvainots vēlreiz, nav izturējis un sitis. Tas nu esot viss.
– Nevainīgie, sirdsskaidrie bērni, – direktore bēdīgi teica. – Cik gan tā pasaule ir briesmīga un nežēlīga! Kā šķiet tev, Berg? Alfrēdam Osim tā liekas.
Tas bija dumji, ka viņa vaicāja to man.
– Es nezinu, kāda tā pasaule īsti ir, – izmocīju.
– Nezini? – viņa brīnījās. – Es saprastu, ja tu nezinātu atrisināt kādu fizikas vai matemātikas uzdevumu, bet tas taču tev jāzina. Tev jau septiņpadsmit gadu.
– Nu jā… To es zinu…
– Tomēr to tu zini? Arī tas nav maz, ja cilvēks zina, ka viņam jau septiņpadsmit gadu. Un ko sacīs Jēkabs par pasauli, kurā jums todien nācās tik daudz ciest?
Jāko bija apdomājies un atradis vidusceļu.
– Pasaule nav pavisam ļauna un nav pavisam laba, – viņš teica un pasmaidīja.
– Priecājos, ka tu vēl spēj pasmaidīt atšķirībā no šiem abiem bēdu sagrauztajiem vīriem. Kaut arī, jāatzīst, īpaši par ko smaidīt nav. Un ko jūs dzērāt bez alus?
Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Mēs taču nezinājām, kas rakstīts tai sasodītajā vēstulē. Laikam visiem trim mums iekrita prātā, ka bārā palika abas tukšās degvīna pudeles. Direktore mudināja mūs, sacīdama, ka no viņas tak neesot ko kautrēties.
– Šņabi, – teica Jāko.
– Osi, – direktore runāja, – tu mums esi liels likumu zinātājs. Vai tai valdības lēmumā kaut kas bija minēts arī par šņabi?
– Kā tad, – Freds sacīja.
– Un arī šņabis tiek pieskaitīta bezalkoholiskajiem dzērieniem? – direktore no visas sirds brīnījās.
– Īsti jau nu ne.
– Kā saprast šīs nianses? Vai tā, ka šņabi uzskata par alkoholisku dzērienu, kaut gan tev tā nešķiet?
– Ir jau, ir, – Freds novilka.
– Paldies, Alfrēd, paldies. Nebūtu es direktore, tu, protams, nepiekristu.
Fredijs tikai smagi nopūtās.
– Un tagad savilksim galus un kopīgi padomāsim, ko lai ar jums dara. Tātad jūs, trīs desmitās klases skolnieki, piedzērāties un sarīkojāt kautiņu alus bārā. Ievērojiet, es neņemu vērā, ka sita Osis viens pats. Vainīgi esat jūs visi.
Un tā mēs vilkām galus kopā līdz pat literatūras stundas beigām.
Mūsu lietu uzdos izskatīt klases komjauniešu sapulcei. Praktiski tas nozīmēja, ka par to spriedīs visa klase, jo komjaunieši bijām viss kolektīvs.
– Tas ir labākais no tā, kas ar mums varēja notikt, – rezumēja Jāko.
– Es vienmēr esmu teicis, ka mūsu direktore ir zelta cilvēks, – sacīju, kad iegājām tualetē uzsmēķēt, lai nomierinātu nervu sistēmu.
Freds parāva klozeta kloķi un izmeta:
– Un tomēr no šitās pratināšanas man slapja mugura.
– Nevajag plātīties ar likumu zināšanu, Alfrēdiņ!
Tualetē ienāca Raitis un Antons.
– Jūs patiešām nošancējāt to? – viņi taisīja lielas acis.
– Ko – to? Kārtojiet savas vajadzības un ejiet gatavoties komjauniešu sapulcei, – Freds gainījās kā no mušām. – Cik gadu sapulce mums piespriedīšot, tik tautas tiesa apstiprināšot.
– Tāpēc esiet žēlīgi, – gaudulīgā balsī vilka Jāko. – Esam jau nu strīdējušies šad tad, bet esiet žēlīgi. Nedzeniet postā mūsu jaunās dzīvības.
– Jūs abi tā kā jukuši, – Raitis izbrīnījies teica. – Īvo, kas īsti noticis?
– Mani nabaga vecāki! – man elsās izlauzās.
Otrdien pārskrēju mājās tīri priecīgs. Latviešu gramatikā biju dabūjis četri, vēsturē atkārtojamā vielā tiešām paspīdēju, jā, jā, 30. gados divi kara perēkļi, dzeltenā rase un Hitlers ar šprici, kurā nacionālisma inde, briest pārākie mēsli, tikai tai laikā cilvēki to nojauš, bet es jau zinu, zināšu pat to, kas būs pēc gadu desmitiem, ja atšķiršu nākamās klases grāmatu, Rūzvelts Franklins Delano, PSRS Tautu Savienībā, okei, bet tik liels okei nemaz nav, jo blēži agresori spļauj virsū Tautu Savienībai, kolektīvs pretspars agresoriem, kolektīvā drošības sistēma, visskaistākās runas par mieru, un ne velna nesanāk, Spānijas republika un internacionālās brigādes, ķīnieši un japāņi, cilvēces vēsture un kultūra mirkst asinīs, vismaz tā bijis līdz šim, cik esmu mācījies skolā cilvēces vēsturi, sēdies, Īvo, teicami, un piecnieks nopelnīts.
Vispār biju sācis labi mācīties. Otro nedēļu man nebija neviena divnieka. Pat ģeometrijā trijnieks apaļš, ne ar diviem mīnusiem.
Patiesību sakot, galvenokārt mācījos mammas un tēta dēļ. Es gribēju, lai viņiem no manis tiek arī kāds prieks, ne tikai uztraukumi. Un turklāt mūsu lieta sapulcē vēl nebija izskatīta.
Iegāzos dzīvoklī, sveika, mammu, noskūpstīju viņu, šodien četri un pieci, viņa bija ne mazāk priecīga par mani, kaut tu varētu vienmēr tā saņemties, Īvo, nekas cits tev nav jādara kā tikai labi jāmācās, obligāti, es teicu, labi mācīties nav nemaz tik grūti, ja nedaudz piespiežas, un saņemt četri un pieci ir patīkamāk nekā trīs un divi, beidzot tu to saproti, viņa smējās, gribētu kaut ko ieēst, tikai pārģērbies, sametu drēbes skapī, uzrāvu melno treniņu klozi, iekodu un ar matemātikas grāmatu iemetos gultā.
Rīt kontroldarbs par ceturkšņa vielu, un sasodīto matemātikas robu manās smadzenēs pa šovakaru bija jācenšas aizpildīt. Kaut vai daļēji.
Ieslēdzu magnetolu. Bez mūzikas es nemaz kārtīgi domāt nevaru.
Un te pavērās durvis un istabā ienāca fāteris. Tas bija kaut kas jocīgs!
– Kā tu tik ātri mājās?
– Un kā domā tu?
Viņš paraudzījās manos spīdošajos aizkaru pūķos un atbīdīja aizkaru vienu pusi. Daļa istabas nu piederēja saulei, otra – krēslai un pūķiem. Fāteris pienāca magnetolai, taču neizslēdza, tikai pagrieza klusāk. Aizgāja līdz logam un atspiedās pret palodzi.