– Šodien es biju pie tavas klases audzinātājas.
– Kāpēc? – es dumji jautāju un pēkšņi jutos ne īpaši labi. Skaidrs, kāpēc.
– Viņa piezvanīja man uz darbu un palūdza aiziet.
– Tad tā? – es novilku.
– Tā gan, – viņš teica.
Tas bija kaut kas dumjš!
Es uzslējos gultā sēdus, atspiedu muguru pret sienu, pierāvu kājas un aptvēru rokām, zodu atbalstīju uz ceļgaliem.
Fāteris aizgāja pie galda, kur bija izsvaidītas mācību grāmatas. Viņš atvēra dienasgrāmatu. Es zināju, ka iepriekšējā nedēļa un šī ir pilnīgā kārtībā. Biju pat parūpējies, lai visi četrnieki un piecnieki būtu ierakstīti. Mani vienīgi izbrīnīja, kur viņš tā pēkšņi sācis interesēties par manām atzīmēm.
Tad viņš paņēma cigareti no manas «Rīgas» paciņas, aizsmēķēja un ar pelnu trauku rokā atgriezās pie loga.
Saules stari krita uz tēta sejas kreisās puses, un es ieraudzīju grumbas. Droši vien tās biju redzējis arī agrāk, tikai tagad tas nokļuva līdz manai apziņai. Pamazām viņš novecoja. Pirms gadiem trim viņš uzaudzēja ūsas, un varbūt tieši tas novērsa uzmanību.
– Kādas ziepes tu toreiz savārīji?
– Kur… kad…
– Uzgaidi, es tūlīt atnākšu.
Viņš izgāja. Dzirdēju, ka blakus istabā nošķindēja kristāls. Kad atnāca, sacīja:
– Arī konjaku tu esi lacis.
Es nosarku.
– Man bija jātiek uz strīpas.
– Un esi ticis?
– Okei, – es izdvesu.
– Tad jau varam aprunāties. Vispirms es gribu pateikt, ka mamma nezina nekā. Un es gribētu, lai viņa arī neuzzinātu. Ne tevis, bet viņas dēļ.
Es mēmi palocīju galvu.
Nu, un es fāterim izstāstīju visu, kā man toreiz gāja. Arī pēc alus bāra. Beigu beigās nekas īpašs taču noticis nebija. Vienīgi par to sanatorijas Klavu samuldēju. Man bija kauns. Teicu, ka vienas istabiņas iemītnieki aizbraukuši, bet jaunie vēl nebija ieradušies. Ka tur tad arī pārgulēju.
– Es tev negribu pārmest notikušo, – fāteris teica. – Pašam vien būs jātiek laukā no nepatikšanām. Ikvienam var gadīties nošaut greizi. It sevišķi tavā vecumā. Nekas neatgadās vienīgi kretīniem.
– Man šķiet, ka nedaudz tomēr esmu kretīns, – sacīju. – Vismaz dažreiz to jūtu.
– Tas pāries, – fāteris pasmīnēja. – Mani vienīgi uztrauc, ka tev nav mugurkaula. Tavam brālim mugurkauls bija. Par Ediju mēs vienmēr varējām būt droši.
– Nerunāsim par brāļuku, – es teicu. – Lai paliek.
– Labi, – viņš piekrita. – Runāsim par tevi.
– Ko nu vairāk runāt? Esam jau izrunājuši.
– Nelaime tā, ka mamma ļoti aizņemta savā tehnikumā. Man lielā mērā pat brīvo laiku aprij Zinātņu Akadēmija. Varbūt tu zini, ka pašreiz beidzu doktora disertāciju.
– Es zinu.
– Tu esi atstāts savā vaļā. Kad dzīvs bija Edijs, tad varējām…
– Nerunāsim par brāļuku, – es lūdzu vēlreiz.
– Ja tā labi padomā – ko es par tevi zinu? To, ka tevi sauc Īvo, tu esi mans dēls, tev ir septiņpadsmit gadu, tu mācies desmitajā klasē un ka mēs dzīvojam vienā dzīvoklī. Ko citu būtisku?
– Nekā cita būtiska jau nav… Es dzīvoju tāpat kā visi tie, kas mācās skolā.
– Bet tu, konkrēti tu! Man taču tu neasociējies ar skolnieku masu, man tu esi viens vienīgs, atšķirīgs no pārējiem, tāpēc, ka tas esi tieši tu – mans dēls! Nu!
– Es nezinu, ko teikt…
– Par ko tu interesējies ārpus skolas?
Es iesmējos:
– Par dzīvi.
– Beidz taču mērkaķoties!
– Konkrēti ne par ko. Bet no visa pa druskai.
– Un ko tu domā darīt pēc vidusskolas? Studēsi? Strādāsi?
– Es īsti nezinu. Vēl jau atlicis vairāk par gadu ko domāt.
– Man liekas, ka daļēji vainīgs esmu es pats. Pieļāvu, ka Edijs tev bija kā… it kā manā vietā… darīja to, kas bija jādara man… un biju pat priecīgs, jo atkrita liela daļa rūpju, varēju līdz ausīm ielīst zinātniskajā darbā, uztaisīt kandidāta disertāciju.
– Varbūt, – es teicu. – Kaut gan man liekas, ka tas nav būtiskais.
– Kas tad?
– Es īsti nezinu.
– Tev klasē ir kādi draugi?
– Jā. Jāko, Alfrēds, Edgars.
– Un viņi tev ir labi draugi?
– Jā. Viņi ir kolosāli čaļi.
– Un kurš no viņiem ir Osis?
– Alfrēds. Bet no kurienes tu zini?
– Teihmane stāstīja, ka tevi un pārējos zēnus slikti ietekmē tāds Osis.
– Muļķības! Freds ir kārtīgs puika.
– Klases audzinātāja domā savādāk. Un viņa taču jūs redz diendienā.
– Viņa nekā nezina.
– Nu re! Arī viņa tātad nekā nezina. Kurš tad zina?
– Katrs pats par sevi zina. Un par viņu zina viņa draugi, un viņš zina par draugiem.
– Redz cik vienkārši…
– Bet tā jau iznāk… ko tur var darīt…
– Tas ir nedaudz sāpīgi. Vismaz priekš manis. Tu tomēr esi mans dēls.
– Tēt, tu neuztraucies, – es sacīju. – Nekas slikts ar mani nav atgadījies un negadīsies. Ja nu vienīgi tas sasodītais alus bārs.
Fāteris atmeta ar roku.
– Kaut kā jau pārdzīvosi.
Mēs vēl šo to nenozīmīgu papļāpājām, un tad es paliku viens.
Dīvaini. Tik tiešām – par ko mēs īpaši runātu? Par viņa ķīmijas problēmām? Ko es tur jēdzu? Runāt par mani? Ko tad lai es stāstu? Vai mana personīgā dzīve var viņu interesēt? Iespējams, jā. Taču kāds man prieks par to runāt, ja viņš vienalga mani nesapratīs. Lai es atskaitos par katru pavadīto dienu: ko, kur, ar ko? Muļķīgi. Ko tad vēl? Nu labi, es sataisīju mēslus. Tagad mums ir par ko parunāt. Viņš var nolasīt man morāli, es, protams, nožēlot grēkus un apsolīt, ka tā vairs nedarīšu (es to domāju gluži nopietni, bez kādas ironijas). Citas mūsu sarunas risinās mājas dzīves ietvaros. Mēs taču kopā nepavadām laiku ārpus mājas, kā tas ir ar maniem draugiem, ar kuriem esmu kopā gan skolā, gan visur citur. Viņam vienaldzīgs tas, kas interesē un satrauc mani un manus draugus, man atkal viņa problēmas. Spriediet paši: ja man vajadzētu draudzēties ar pamatskolniekiem. Nu, kas man kopīgs ar viņiem varētu būt? Spēlēt karu vai paslēpes? Un kad es teikšu, re, kur iet foršs skuķis, iesim, parunāsimies, viņi rādīs uz mani ar pirkstiem un spiegs: skuķu puika, skuķu puika!
Esmu kaut kur lasījis vai dzirdējis, ka uz dzīvi jāraugās kā uz teātri. Es ļoti gribētu tā spēt, bet nevaru un, liekas, ka nekad arī nevarēšu. Tā ir mana traģēdija.
Es pagriezu magnetolu skaļi.
Dziediet, Nazareth!
Lai pazūd tumsa!
Un atrāvu aizkarus līdz galam vaļā.
Žilbinoša saule iesvieda acīs uguni.
Es nenovērsos.
Es skatījos saulē.
Es kļuvu saules un uguns pielūdzējs.
Izstiepu rokas un iegremdēju līdz elkoņiem saulē, pacēlu pilnās saujas pret zilzilajām debesīm, un zeltainas straumītes pa pirkstu starpām liegi tecēja uz Zemi, un viss kļuva zeltaini gaišs un caurspīdīgs.
Bet dziesma beidzās, saule satumsa, plaukstās palika tikai liesmu pelni.
Lielās tiesas diena bija klāt. Pat debesis bija apmākušās un lielām lietus lāsēm raudāja par mūsu likteni.
Visi jau zināja, kas un kā.
Komjaunatnes sapulce bija paredzēta pēc sestās stundas. Vairums sapulci, atšķirībā no citām reizēm, gaidīja nepacietīgi kā interesantu izrādi. Citreiz mēģināja mukt, šoreiz ne. Pats droši vien būtu ar interesi gaidījis, ja lieta neskartu mani.
Mēs trijatā ieņēmām pēdējo solu.
Ieradās Teihmane un aizdzina mūs uz priekšu. Nu kā tad, mūs taču vajadzēja redzēt visai klasei bez atpakaļgriešanās! Mēs ar Jāko apsēdāmies loga rindas pirmajā solā, Fredijs aiz mums.
Priekšā iznāca klases komjauniešu sekretāre Paula, slaida meitene, apaļu seju, lielām, žiglām acīm. Mati viņai bija sasieti zirgastē, ak, dievs! Samirkšķināja garās skropstas, paskatījās griestos, un sapulce sākās. Vispirms jau parastās formalitātes. Kad tika balsots par dienaskārtību, izrādījās, ka mūsu lieta – trešais, beidzamais punkts.