Freds paliecās man pie auss un iečukstēja:
– Atstājuši saldajam ēdienam!
Teihmane piedauzīja ar zīmuli pa galdu un uzsauca:
– Osi, vietā!
Man sanāca smiekli. Es dabūju steigšus raut no kabatas mutautiņu un šņaukt degunu. Teihmane aizdomīgi manī noskatījās, bet neko neteica.
Sapulce ritēja kā jau visas citas komjauniešu sapulces, vai nu man par to stāstīt.
Es skatījos pa logu, kur divas sievietes bija izvedušas suņus paganīties. Kamēr abas pļāpāja, lietussargus debesīs izslējušas, suņiem bija lielie prieki. Lietus tiem neeksistēja. Tie vārtījās pa zālāju skolas priekšā kā mazi bērni, dzenāja viens otru un jutās kā septītajās debesīs, kaut gan man pat nojēgas nav, kā tur var justies. Bet cilvēki jau bieži lieto izteicienus, kuru nozīmi…
Šausmas! Klase cēlās kājās, un arī es pietrūkos. Ienāca direktore un apsēdās beidzamajā solā.
Visa jau bija pārpārēm, tikai tā vien vēl trūka. Tā manā komjaunieša mūžā bija pirmā klases sapulce, kurā piedalījās direktore. Es jau sāku raustīties, vai neizlingos no organizācijas. Ja bez humora labi padomā, mēs taču bijām uzvedušies cūcīgi. Un milicijas leitnantam bija taisnība, ka mums varējis jau agrāk būt ļoti, ļoti slikti, sakasījies Freds ar kādiem citiem, ne ar kompāniju, uz kuru milicijai zobs. Tas vismaz Fredam ostu pēc gadiem «čokā».
Es pagriezos un nošņācu Fredam:
– Kad tu piedzeries, tu paliec dulls!
– Ej uz poda! – viņš atteica!
– Ka tik mūs neizmet no komjaunatnes! – čukstēja Jāko. Es zināju, ka viņš pēc videnes grib studēt. – No direktores kā tādas man bail nav. Mani tikai uztrauc, ka viņa ir šeit. Man bail no Teihmanes. Viņai uz mums zobs. Un vēl man bail no opozīcijas. Nemūžam viņi labāku gadījumu nesagaidīs.
Viņam bija taisnība. Mūsu klases kolektīvs nebija draudzīgs. Kāpēc, es nezinu, bet bija izveidojušies grupējumi, kas turējās savrup no citiem, un tik vien bija, ka sēdējām vienā klases telpā. Līdz atklātām sadursmēm nenonāca, bet pa purnu tika solīts vienu otru reizi. Ar meitenēm bija kaut kas līdzīgs. Varbūt vieniem saskanēja intereses, varbūt raksturi, un atšķirība ar citiem bija pārāk liela. Vismaz mums četriem štimmēja. Vienīgi ar Edgaru man attiecības bija kaut kādas īpašas, bet par to jau esmu pateicis. Un bez tam man šķiet, ka daži mūsu četrinieka draudzību apskauda. Varbūt arī tāpēc, ka mēs skolu neuztvērām pārāk nopietni, atļāvāmies to, ko citi gribētu, bet neuzdrīkstas. Velns viņus zina! Tas ir pārāk sarežģīti. No meitenēm arī bija tādas, kurām pietiktu pamāt ar pirkstu un viņas tūlīt skrietu līdzi uz kino, bija tādas, kurām mēs bijām tukša vieta, un tādas, kas mūs atklāti nicināja.
Klases vai klases komjaunatnes organizācijas dzīves aktuālie jautājumi bija apskatīti, pieņemti lēmumi par to, ka jāmācās vēl labāk un aktīvāk jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Paula vēl pačivināja vispārīgām frāzēm par komjaunatnes uzdevumiem šodienā, ko viņa lieliski prot, jo ir mūsu sekretāre gandrīz divus apaļus gadus. Kad delegātam no mūsu klases jāuzstājas skolas komjauniešu sapulcē, tad runātāja vienmēr ir viņa, un visi brīnās, cik gludi viņai izdodas.
Nu bija pienākusi mūsu triju kārta.
– Tagad dienaskārtības pēdējais punkts, – Paula teica un smagi nopūtās. Man viņas palika vai tīri žēl. Viņa samirkšķināja acis, atkal paraudzījās griestos un turpināja:
– Skolas vadība saņēmusi no Jūrmalas pilsētas milicijas orgāniem paziņojumu, kurā stāstīts par triju mūsu skolas komjauniešu necienīgo rīcību. Un pats bēdīgākais, ka šie trīs komjaunieši mācās mūsu klasē. Protams, bēdīgi arī būtu, ja viņi mācītos citā klasē, bet tad tas tik lielā mērā neskartu mūsu klases komjaunatnes organizāciju. Vispirms nolasīšu paziņojumu.
Tur bija skopiem vārdiem izklāstīts tas, ko jūs jau zināt visos sīkumos. Par šņabi nebija ne vārda, un direktore bija mūs paķērusi uz muļķa. Beigās bija lūgums izskatīt mūsu uzvedību skolas komjaunatnes organizācijas pilnsapulcē. Paldies direktorei, ka tā bija tikai klases komjauniešu sapulce.
– Un tagad, es domāju, pirms mēs apspriežam šo triju rīcību, viņi paši mums pastāstīs par notikumu sīkāk. Kā varēja gadīties, ka viņi tik nekrietni uzvedušies?
Neviens no mums necēlās.
– Lūdzu, nekautrējieties, – viņa uzmundrinoši pasmaidīja. – Nu, kaut vai kā pirmo uzklausīsim komjaunieti Bergu. Lūdzu, komjaunieti Berg, tev vārds!
Es lēnām pieslējos kājās. Tā žurka sāka rakt mums bedri.
To varēja just uzreiz.
Stāstīju tādā pašā secībā kā Freds pie direktores.
– … bet laiks pēkšņi bija apmācies… Jūs jau zināt, kādi te Baltijā mainīgi laika apstākļi…
– Te nav ģeogrāfijas stunda, Īvo, – skaļi noteica Raitis, un klase iesmējās.
– Aizver muti, pāķi, tev neviens nav devis vārdu! – iesaucās Sarmīte, un visi no jauna iesmējās. Šoreiz par Raiti.
Izstāstīju līdz tam momentam, kad aizmuku no bāra.
– Un ko tu darīji pēc tam? – Paula jautāja.
– Kas tev par daļu! – es atcirtu. – Tas neattiecas uz lietu.
– Berg, esi pieklājīgs! – uzbrēca Teihmane.
– Esmu pieklājīgs kā vēl nekad, – saldi sacīju un apsēdos.
– Lūdzu, komjaunieti Timofejev!
Jāko piecēlās un sāka stāstīt to pašu, ko es, gandrīz tiem pašiem vārdiem, neizlaizdams pat Baltijas mainīgos laika apstākļus.
Tad iejaucās Teihmane, kaut gan viņai nebija nekādu tiesību komjaunatnes sapulcē to darīt, bet neviens jau viņu neapklusināja.
– Paulīt, ir bezjēdzīgi, ka viņi viens pēc otra atkārtos Berga vārdus. Viņi taču visi trīs bija kopā.
– Tas ir loģiski, sekretārīt, – Jāko teica. – Brīnos, ka tev ātrāk nepielēca.
– Timofejev, esi pieklājīgs! – uzsauca atkal Teihmane.
– Es jau neko, – nosacīja Jāko un apsēdās.
– Vai būtu kādi jautājumi viņiem? – Paula vadīja mūsu tiesāšanu tālāk.
Roku pacēla Raita sirdsdraugs Antons.
– Lai Freds pasaka…
– Komjaunietis Osis, – čūska Paula viņu pārtrauca.
– Lai komjaunietis Alfrēds pasaka, kāpēc viņš sita! Viņu taču neviens neaizskāra.
Alfrēds piesvempās kājās, ievilka elpu un dziļi nopūtās.
– Mani jau neaizskāra. Aizskāra manas goda jūtas.
– Kādā veidā?
– Vārdu veidā. Tas kapitālistisko plašu andelmanis teica, lai es ar savu veikalā pirkto plati par rubuli astoņdesmit kapeikām gabalā eju uz vienu vietu, – Freds naivi runāja un izdarīja ar roku kustību, it kā klozetā norautu ūdeni, un klase ierēcās smieklos. – Kad, es viņam prasīju, ko lai tur daru ar plati par rubuli astoņdesmit kapeikām gabalā, imperiālisma algotnis man neatbildēja. Un vai tu, komjaunieti Anton, zini, ko tur var darīt ar padomju plati?
Antons minstinājās, tad sacīja, ka nezinot vis.
– Arī es nezināju, bet man ļoti gribējās uzzināt. Un tad algotnis man pateica, ko es varu darīt tur ar plati par rubuli astoņdesmit kapeikām gabalā. Manas jūtas bija tik lielā mērā saviļņotas, ka es neizturēju un gāzu. Domāju, ka manā vietā katrs no jums būtu rīkojies tāpat.
Es zināju: kad Fredam vairs nedraudēja ļoti, ļoti slikti, tad šitā sanākšana viņam sāka likties kā oda dzēliens zilonim. Bet nu jau viņš sāka šaut pār strīpu un līda iekšā politiskos jautājumos. Par laimi, viņa domu virzienu mainīja resnā Katrīna, kura iespiedzās: