– Bet tu biji piedzēries!
Es paglūnēju direktorē. Mūsu skatieni sastapās, un es slidināju acis tālāk pāri visai klasei, lai viņa nedomā, ka esmu skatījies speciāli uz viņu. Viņa bija atspiedusi zodu plaukstā un pirksti aizsedza muti, bet es esmu gatavs saderēt, ka viņa smīnēja. Gluži dabiski. Kā jau interesantā uzvedumā. Teihmane bija apsēdusies viņai blakus un rādījās pati nopietnība.
Freds bija iedzīts kaktā. Ka dzērām alu vien, stāstīt jau viņš vairs nevarēja.
Visi klusēja kā teātrī pirms satriecoša monologa.
– Jā, nu, redzat… Redzat nu, kā iznāca… Un pie visa vainīgs… Baltijas klimats… – viņš stāstīja, un klasē sāka zviegt.
– Neņirgājies, Osi! – uzbrēca Teihmane. – Mēs neatrodamies alus bārā!
Tas iznāca tik komiski, ka pat nabaga Freds kratījās smieklos, nerunājot nemaz par klasi. Klase dabūja nogaršot kolosālu saldo ēdienu. Tiešām, pietiek tikai iedomāties Teihmani alus bārā cilājam kausu, lai dabūtu krampjus.
– Klusu! – sauca Paula. – Klusu! Jūs atrodaties komjaunatnes sapulcē, nevis… nevis…
– Alus bārā, – piepalīdzēja Sarmīte.
Kad visi daudzmaz nomierinājās, Paula teica Fredijam:
– Osi, vari turpināt!
Freds atmeta ar roku.
– Ak, es nekā nezinu… Lieciet man mieru… Mēs braucām sauļoties… Ja laiks nebūtu mainījies, nekas tāds nenotiktu… Un es nebiju piedzēries, bet tikai iedzēris… Tas ir viss, ko varu pateikt…
Viņš apsēdās un sāka knibināties gar portfeļa slēdžiem.
Un nu notika tas riebīgākais. Viņi apsprieda mūsu nodarījumu un domāja, kādu lēmumu pieņemt.
Lietus bija pārstājis. No mākoņiem spiedās bāla saule. Uz skolu sāka vilkties knauķi no otrās maiņas. Apkārt lielai peļķei stāvēja sīko bariņš un meta tajā akmeņus, cenšoties viens otru apkšļakstīt. Viņu portfeļi mētājās zālājā. Sīkie bija laimīgāki par mums.
Apspriešana risinājās vētraini. Vieni mūs aizstāvēja, teikdami, ka mums pirmo reizi paslīdējusi kāja, tāpēc nevajagot taisīt vispārinātus secinājumus, ka mēs neesot nemaz tik slikti. par kādiem tiekot turēti, ka mēs labosimies un nekas tāds vairs neatkārtosies, minēja mūsu labās īpašības utt.
Citi līdzināja mūs ar zemi. Ka mēs esot huligāni, ka mūsu rīcība neesot savienojama ar piederību komjaunatnei, ka jādod mums pamatīga mācība reizi par visām reizēm, lai pataisītu mūs par cilvēkiem(!). Ka mēs esot apkaunojuši savu skolu, savu kolektīvu. Sāka jau ķerties pie mūsu vecajiem grēkiem, apsprieda uzvedību vispār. Cik mums pavirša attieksme pret mācībām, ka mēs neesot labi biedri, kolektīvā mūs nejūtot, ka mēs nihilistiski par visu tikai smīnot un neko neņemot galvā.
Opozīciju vadīja Paula. Pie tā vainīgs atkal tas sasodītais Freds. Vienu laiku Paula bija viņā ieķērusies, – un tad nu viņš nevarēja pāris reižu aizvest šo uz kino? Uz Paulas centieniem Freds necēla ne ausu, un klasē daži jau Paulu pavilka uz zoba, Un te nu bija redzamas sekas.
Opozīcija guva pārsvaru pār mūsu aizstāvjiem. Tur nekā nevarēja darīt, jo mēs nebijām nekādi zelta gabaliņi. Uz vienu pozitīvu vārdu droši varēja likt pretim trīs negatīvus. Mūsu aizstāvji varēja tikai raustīt humānisma zvanu un stāstīt par cerībām uz gaišāku nākotni. Tie otri tādus ideālistiskus uzskatus nepieņēma un rēķinājās kā īsti materiālisti ar praksē pārbaudīto. Bet taisnība nebija ne vieniem, ne otriem. Mēs atradāmies kaut kur pa vidu. Ne labi, ne slikti, tādi mēs esam.
Es te izklāstu tikai diskusijas jēgu. Runāja augstos toņos, kā jau sapulcē klājas. Un, kas pats riebīgākais, ka skaistiem un skaļiem vārdiem runāja daudzi tie, kuriem pašiem jēdziens «komjaunietis» nozīmēja ļoti maz, kuriem komjaunieša gods, pienākums, uzdevumi nenozīmēja gandrīz neko. Nomaksā divas kapeikas mēnesī un okei. Bet ko var darīt? Arī viņi bija komjaunieši, tā ka praktiski jēga vārdam «komjaunietis» vai «nekomjaunietis» bija kļuvusi viena un tā pati. Bet visi runāja skaļiem vārdiem, jo bijām jau komjaunatnē samērā ilgi. Jāatzīstas, arī es protu tā runāt.
Mākoņa stūrītis atsedza sauli, un klase pielija ar spožu gaismu. Uz Temīdu tas neatstāja iespaidu. Tā tikai turēja likteņsvarus, kuru vienā kausā tupēja mūsu trijotne, bet otrā cilvēki gan meta, gan ņēma ārā atsvariņus. Un mēs šūpojāmies starp zemi un debesīm.
Piepeši piecēlās Edgars. Viņš visu laiku bija klusējis. Piecēlās un sāka runāt, pavisam bāls, brebošā balsī.
– Es nesaprotu… es nesaprotu, kas te notiek, – viņš aplaizīja sausās lūpas. – Ko mēs te darām… Viņi tak ir mūsu biedri… Mēs mācāmies kopā jau daudzus gadus. Un pēkšņi šitā… It kā tie būtu niknākie ienaidnieki, ar kuriem nu izdevīgs brīdis izrēķināties… Un runā pat tie, kam nav nekādu tiesību, tā runāt… Kas paši nav labāki… Tagad mālē no sevis baltus eņģelīšus… Par piemēru kaut vai tu, Anton, – viņš pagriezās pret Antonu, kurš izbolīja acis. Es biju domājis, ka Edgars kulsta mēli tikai tāpat, lai izpalīdzētu mums, bet nu sapratu, ka viņš runā pavisam nopietni.
– Atceries janvāri Vienības gatvē. Ar ko tu biji labāks par viņiem? Vienīgi ar to, ka neviens neredzēja… Un es arī tāds pats… Bet tagad mēs nez kā esam kļuvuši pavisam balti, bez mazākā traipiņa, un tie tur atkal pavisam melni… Taču es domāju, ka tas nemaz nav tik svarīgi, ka viņi tikuši pieķerti, bet gan, ka viņi tā darījuši… Es jau saprotu, ka viņi rīkojušies neglīti… Un es zinu sakāmvārdu, ka tas, kas nav noķerts, nav zaglis… Bet es domāju, ka zaglis, kurš nav noķerts, tomēr ir zaglis… Un tagad visi brūk viņiem virsū kā… Es nezinu, vai tas ir pareizi… Kā tādi… Un es domāju, ka ne jau tā nelaimīgā nodarījuma pēc… Bet viņi tak ir mūsu klases biedri… Tā nevar darīt… Lai arī viņi nav visiem draugi… Tomēr tā darīt nevar… Ir taču jābūt… Nevar kā…
Edgars bija galīgi sapinies. Viņš apsēdās. Es daudz dotu, ja dabūtu zināt, ar ko viņš visu laiku gribēja salīdzināt klasi. Bet arī vēlāk viņš man to nesacīja.
Beigu beigās viņi mums ar Jāko iegrieza stingro rājienu ar ierakstu personīgajā lietā. Par Frediju izvirzījās jautājums, vai viņš vispār ir cienīgs atrasties komjaunatnes rindās. To izšķirt nolēma likt priekšā skolas komjauniešu pilnsapulcei.
Ar to viss bija cauri.
Mēs gājām projām.
Freds uzsita Edgaram uz pleca.
– Veco zēn, neņem pārāk to lietu pie sirds!
Ak, dievs, viņš vēl bija spējīgs mierināt otru!
Iznācām no skolas. Debesis bija zilas, zilas.
– Ko nu? – es sacīju. – Jālaiž atkal uz Jūrmalu sauļoties.
– Baltijas klimats, – teica Jāko, un vairāk par to mēs nerunājām.
Es izdalīju cigaretes un pēkšņi apķēros, ka esmu aizmirsis solā portfeli. Mani drausmīgi negribējās iet atpakaļ un redzēt vēlreiz tos. Bet nebija garantijas, ka rīt portfelis atradīsies tur, kur bija pašreiz.
– Mēs būsim pie Fredija, – sacīja Edgars. – Pārāk nekavējies un nerunā ar tiem.
– Vienīgā runāšana var būt šāda, – Freds īsi iesmējās un savilka roku masīvā dūrē.
Ātri uzskrēju pa kāpnēm, nevienu nesaticis. Bet gaiteņa vidū stāvēja Antons, Raitis. Ilvars un runājās. Viņi mani neredzēja. Es uzņēmu ātrumu un cirtos spraugā starp Raiti un Antonu. Ar prieku sajutu, ka katrs mans plecs ietriecas viņos un viņi atsprāgst sānis. Kaut ko sauca man nopakaļ, – bet vai nu es iešu klausīties? Lai nestāv gaiteņa vidū, kur cilvēkiem jāstaigā!
Skrējienā atgrūdu klases durvis un aprāvos.
Klase bija tukša. Ja neskaita Teihmani, kura sēdēja joprojām tai pašā solā, kur sapulces laikā.