– Es atvainojos, skolotāj! Aizmirsu solā portfeli.
Paņēmu to un gāju uz izeju, kad viņa pēkšņi teica tādā nogurušā balsī:
– Īvo, kāpēc jūs esat tādi?
Es apstājos. Jāatzīstas: no tā jau baidījos, ka viņa mani uzrunās.
– Kādi, skolotāj?
– Tu labi saproti, ko es ar to domāju. Es sēdēju šai sapulcē un klausījos, klausījos, un pēkšņi man jūs izlikāties tik sveši, it kā redzētu jūs pirmo reizi. Jūsu dzīvē nav kas kārtībā? Bet varbūt jums kaut kā trūkst?
– Es nezinu… Laikam jau mums nekā netrūkst… Ja nu varbūt vienīgi kaut kas galvā…
Es domāju, ka viņai tas patiks. Jo tiešām – no viņas viedokļa raugoties, šad tad es nudien rīkojos kā nedaudz uz augšu pasists. Bet viņa paskatījās manī un nekā nesacīja, un es sapratu, ka viņai iekrīt prātā, ka es te sāku ņirgāties. Taču es patiešām nebiju domājis tā un sacīju:
– Es to domāju nopietni, skolotāj… Šad tad es pats brīnos par sevi, ko brīžiem nostrādāju…
– Kad sapulcē raudzījos uz jums, es atcerējos savu paaudzi. To, kas uz saviem pleciem iznesa karu. Ar ko mēs atšķīrāmies no jums? Ar to, ka mums dzīve bija ļoti grūta? Ar to, ka savu ideālu dēļ mēs bijām gatavi mirt, lai cik skaļi tas tagad neizklausās, kad tavai dzīvībai neviens netaisās pieskarties?… Četrdesmit otrajā gadā lazaretē ienesa kādu ukraiņu puisi. Viņam bija tikpat gadu cik tev. Viena lode viņam bija vēderā un otra caururbusi plaušas. Viņš sāpēs locījās, zobus sakodis, un raudāja. Bet raudāja viņš ne aiz sāpēm, bet tāpēc, ka ļoti gribēja dzīvot! Līdzēt vairs nevarēja, un viņš to zināja. Un es, kas tādām blēņām kā dievam uzspļauju, piedod, ka es tik vulgāri izsakos, tobrīd lūdzu dievu, lai zēns ātrāk izdzistu. Ne tādēļ, ka viņš cieta sāpes, jo sāpes var panest katrs, bet tādēļ, ka redzēju, ka viņš grib dzīvot, un man likās, ka es sajukšu prātā.
– Un viņš… nomira? – es dumji prasīju. Labāk būtu iekodis mēlē.
– Jā, viņš nomira, – viņa teica.
Mēs klusējām. Tā viņa vēl nekad ar mani nebija runājusi.
– Jūs ar Jēkabu neesat slikti zēni. Par Osi es nerunāšu. No viņa nekas labs nevar iznākt. Bet arī jūs abi dzīvē ejat daudz kam garām kā svētdienas pastaigā. Negribu apmeklēt stundas, tad arī neapmeklēšu. Labāk iešu uz kino vai paklaiņošu pa ielām. Jums nav nekādas pienākuma apziņas. Kā vējš papūš, tā jūs lokāties. Šodien komjaunatnes sapulcē izvirzījās jautājums par Oša izslēgšanu no komjaunatnes. Vai viņam tas ķērās pie sirds? Daudz mazāk nekā man. Mācības viņš šad tad apmeklē tāpēc, ka tas ir kaut kas neizbēgams, uz ko viņu spiež vecāki un sabiedrība. Un ja nu viņš vienīgais būtu tāds? Viņa dzīves veids atstāj iespaidu arī uz jums. Esmu pārliecināta: ja viņa nebūtu klasē, kolektīvs izveidotos daudz veselīgāks un draudzīgāks.
Teihmane no somiņas izņēma papirosu kārbiņu, ierastu žestu saspieda papirosu un aizsmēķēja, pelnus birdinādama sērkociņu kastītē. Es jutu, ka viņa galīgi izsista no sliedēm, ja pīpoja manā klātbūtnē. Mēs zinājām, ka viņa smēķē, bet vēl nekad nebijām redzējuši.
Tomēr par Fredu viņai nebija taisnība. Fredijs nebija slikts čalis. Varbūt viņš bija slikts skolnieks, bet viņš nebija slikts cilvēks. Es tūkstoškārt labāk draudzējos ar viņu nekā ar tādu liekuli Raitīti un viņa kompāniju. Freds nekad neizlikās. Ja viņam kaut ko nepatika darīt, viņš to arī nedarīja un neklapēja ar ausīm. Kāds viņš bija, tāds viņš palika visur. Jums viņš varēja patikt vai nepatikt, bet tāds nu viņš bija, un viss.
Bet stulbākais tas, ka Teihmane par paraugu zēniem stādīja Raiti, jo, raugi, viņš taču mācījās gandrīz uz pieci, četrinieki bija retums, un turklāt viņš vienmēr bija pieklājīgs, cītīgi apmeklēja stundas un izrādīja aktivitāti sabiedriskajā darbā kā skolas sienas avīzes redaktora vietnieks. Bet Teihmane jau nezināja, ka Uzvaras svētku priekšvakarā, vienīgajā dienā gadā, kad viņa nāca uz skolu, piespraudusi ordeni un medaļas, Raitis viņu neķītri apvainoja, un tomēr mēs, Pēteris, Ilvars, Edgars, Jāko un es, kas to dzirdējām, nekā neteicām. Un tas nebija neviens cits kā Freds, kas paveda Raiti sāņus un klusu sacīja, bet ko es tomēr dzirdēju:
– Ja tu vēl reizi pateiksi kaut ko līdzīgu, mums nebūs jāiet uz ateju. Es tev gāzīšu uz vietas un gāzīšu tā, ka zobi saskries tavā draņķa rīklē.
Bet Teihmane jau to nezināja un nekad neuzzinās.
– Es neticu, ka cilvēks, kas šodien prot no dzīves tikai ņemt, – viņa turpināja, – rīt pēkšņi pratīs tai dot, ka cilvēks, kas šodien neprot būt godīgs, rīt tāds kļūs. Dažbrīd taisni nolaižas rokas, kad to redzi.
– Nav jau nemaz tik ļauni, skolotāj, – es žēli teicu.
– Jā, – sacīja viņa. – Nav jau nemaz tik ļauni… Mēs tikai dzīvojam… tāpat vien… ja nu dieviņš to dzīvībiņu devis… kāpēc tad tā vienkārši arī nepadzīvot… pasaule taču tik skaista… Labi, esmu jau tevi diezgan aizkavējusi.
– Uz redzēšanos, skolotāj!
– Visu labu!
Viņa palika sēžot. Es izgāju no klases. Ko viņa no manis ar to dzīvošanu gribēja? Kā tad savādāk es varu dzīvot, ja mācos desmitajā klasē? Jābeidz vidusskola. Ko tad vēl?
III
Ilgi gaidītā vasara bija atnākusi.
Līdz brīvlaikam palicis pavisam maz.
Frediju izslēdza no komjaunatnes. Jāko bija aizņemts ar sirdslietām, mūždien nevaļīgs un kaut kur pazuda. Mēs ar Edgaru joprojām kasījāmies un atkal izlīgām.
Ar klasi attiecības palika saspīlētas. Freds gribēja iekaustīt Raiti un Antonu, bet kaut kā neradās piemērots brīdis.
Piejūras pļavas slīga ziedu krāšņumā.
Koki un krūmi bija žilbinoši zaļi, un visapkārt dvesmoja zāles smarža. Zāle smaržoja pēc vasaras un piena, un, tajā atgūlies, noreibi un tev šķita, ka debesis gāžas pāri un tu ienirsti zilā, zilā mākonī. Tā bija zāle, kurai cilvēka kāja vēl nebija pāri gājusi, un tikai vienā vietā kā laivas sliede uz spoguļgludas ezera virsmas vīdēja taka, pa kuru gājis biju es.
Man pretim nāca Diāna.
Es stāvēju pie viņas mājas vārtiņiem kā toreiz. Viņas augums vispirms pazibēja zaļo ceriņu krūmu ēnā un tad skaidri iezīmējās saulē, kad viņa nāca pa taciņu uz vārtiņiem, un likās, ka viņa nes saules starus sev līdzi. Viņa tuvojās graciozā solī, it kā dejodama pie kādas nedzirdamas mūzikas, kas skanēja tikai viņai vienai, bet es jautu, ka tā bija melodija par kaut ko skaistu un labu, un man gribējās dziedāt līdzi.
– Sveicināts, Īvo, – viņa viegli uzsauca, atraudama savu skatienu no manām acīm, kuras likās apmaldījušās viņas acīs.
– Bonjour, – es smaidīdams sacīju vienu no diviem teicieniem, ko zināju franciski, otrs bija cést la vie.
Viņa bija īsā salātzaļas krāsas kleitiņā, vieglā kā puķu smarža. Uz labās rokas viņai bija dzintara rokassprādze, kas trakoti labi saskanēja ar zeltaino iedegumu.
– Parlez vous française? – viņa jautāja, un acis smējās.
– Nē, nē, – es atteicu. – Tas gandrīz vienīgais, ko zinu.
– Īsti vasarīga diena. Kur mēs apmetīsimies? Vai tepat ārā?
Es piekrītoši pamāju. Vienalga, kur.
Viņa paņēma mani zem rokas un aizveda ceriņu ēnā, kur stāvēja balts galds un no klūgām pīti atzveltnes krēsli.
Diāna atstāja mani, lai atgrieztos pēc īsa brītiņa.
Es pēkšņi jutos it kā nokļuvis gadsimta sākumā. Ja ne džinsi un cigaretes «Rīga». Ja ne raķetes un kosmiskie kuģi, cilvēki uz Mēness un atombumba, signāli no citām civilizācijām un daudz kas cits manās smadzenēs, nekad neizdzēšams iespaids būtu pilnīgs. Balts galds ar izliektām kājām un balti pīti krēsli. Visapkārt agri uzziedējušas puķes, dzeltenīgi grants celiņi, liegs vējiņš šalca un čabināja lapās, kas aizsedza skatu uz apkārtējo pasauli. Caurspīdīga gaisma.