Esmu kaut ko līdzīgu redzējis filmās par veciem laikiem.
Aiz muguras atvērās logs, un izdzirdu dziesmu franču valodā un Diānas balsi, kas sauca mani.
Viņa pa logu pasniedza divas glāzes kafijas apsudrabotos glāžu turētājos. Mūsu rokas saskārās, kad es neveikli paņēmu abus traukus. Nolicis uz galda, atgriezos un saņēmu divas glāzītes un pudeli dzirkstošās «Veldzes».
Glīti sakārtoju uz galda un aizsmēķēju. Par pelnutrauku kalpoja milzīgs gliemežvāks.
Es pieliku to pie auss un aizvēru acis.
Maigi sārtā moluska balsī iešalcās dienvidu jūra, mani apņēma siltā un glāstošā Hellādas dvesma. Ugunssarkana saule grima Egejas jūrā. Sākās tikko tveramais mirklis starp dienu un nakti. Un kā nopūta iešalcās gliemežvākā. No tāliem un nezināmiem krastiem atskrēja seno dienu vējš, un grieķu kuģi, gadu tūkstošiem veci, viegli un trausli kā sniegpārsliņas, sašūpojās vīna sārtajās viļņu putās un izslējās lepni kā gulbji. Skan līksmi smiekli, un žvadz enkuru ķēdes. Jūrnieku sejas prieka pilnas, katrs seno kuģu loceklis trīs trakā skrējiena alkās. Enkuri augšā! Paceļas buras kā balti spārni. Aiziet! Aiziet! Milzu gulbji aizlido, šķeldami nu jau mēness apmirdzētos viļņus un :griezdami vējam pretim krūtis. Burās trako vējš. Braucēju sejās spīd sviedri. Uz priekšu! Ātrāk! Ceļš gadu tūkstošu garumā! Es redzēju vēl priekā smejošas sejas, tās nozibēja gar acīm, un kuģi aizlidoja pāri baltmirdzošām bangām un pazuda Egejas jūras tālēs…
Tā visa vairs nav, bet gliemežnīcā ierakstīts tikpat kā videomagnetofonā.
Es dzirdēju, kā Diāna uzliek franču dziesmiņu vēlreiz. Tad jau viņa nāca.
Gaišzaļais tērps pie katras kustības šķita maināmies te tumši zaļā, te zeltainā krāsā. Ikreiz, kad palūkojos Diānā, viņa viegli pasmaidīja. Viņa it kā pateicās par to, ka esmu šeit. Es vēl nesapratu viņas attieksmi pret mani. Atcerējos pirmās divas reizes, kad viņu redzēju, vēroju tagad, un katru reizi viņa bija citāda. It kā trīs dažādas Diānas. Un, vērojot viņu šodien, mana paļāvība auga augumā, es jutos viegli un gaisīgi, mans prieks likās atbalsojam visus priekus, kādi vien uz šīs zemeslodes ir.
– Tā ir skaista dziesma, – es teicu. – Tā ir brīnumjauka dziesma. Žēl tikai, ka nesaprotu vārdus. Arī tiem jābūt brīnumjaukiem. Esmu nolēmis kādreiz iemācīties pilnībā angļu, franču, vācu. Itāļu un spāņu valodas. Ar tām jāpietiek visam mūžam. Vari sarunāties jebkurā pasaules malā.
Dziesma vēl nebija beigusies, kad viņa teica:
– Uzliec dziesmu vēlreiz. Mēģināšu tev pārtulkot.
– No franču? – es pabrīnījos.
– Kas tur sevišķs? Kādreiz bija tāda aizraušanās. Mācīties valodas.
Aizgāju pie loga, palecos un ar ceļiem nometos uz palodzes. Radiola stāvēja pie paša loga. Atskaņotājā griezās ilgspēlējošā plate. Paliku adatu atpakaļ. Beidzās dziesma, kuru pretīgā balsī ķērca kāds rumānis. Nākamā būs atkal mūsu.
Atvēru pudeli un steigšus ielēju «Veldzi». Mēs pacēlām gaišās glāzes un paskatījāmies viens otram acīs.
– Laimē, – viņa teica un virpināja slaidajos pirkstos glāzi. Tajā skraidīja mazas gāzes bumbiņas.
– Laimē, – teicu es un maziem malkiem dzēru. Viegls, viegls, mazliet kodīgs bija dzēriens.
Skatījos, kā viņas lūpas pieskaras glāzes malai un kā kustas zeltainā kakla gāmurs.
Sākās dziesma, un viņa nolika glāzi. Viņa bija izdzērusi tikai kādu trešo daļu. Es turpretī pilnīgi tukšu.
– Dāvini mīļotai ziedus… Savas sirds sarkanos ziedus… Saules sārtos staros kas zied… Un neliec tai sapņot par tiem… Dāvini mīļotai ziedus… Mēnesnīcā bālā kas zied… Un neliec tai sapņot par tiem…
Piedziedājumu viņa klusu dziedāja līdz. Balss viņai bija patīkama, un dziedot viņa divas reizes kaut kā jauki iesmējās.
– Īvo, lūdzu, neskaties manī tā! – viņa piepeši iesaucās. – Es zinu, ka dziedu nepareizi. Bet tagad pat nespēju nodziedāt tā, kā protu.
– Nē, nē, tu dziedi skaisti!
Viņa atkal smējās, māja ar roku.
– Apklusti! Citādi nedzirdēsi visu dziesmu.
Viņa no jauna pārvērtās uzmanībā, saspringti tverdama franču vārdus.
– Mīlas aizskartās sirdis… Gida mīlu, gaida ziedus… Steidzies, sirds gaidās var salūzt… Ziedus rudens salna var skart… Vītušie ziedi neuzzied… Lūzusi sirds vairs neiemīl… Dāvini mīļotai ziedus… Un neliec tai sapņot par tiem…
Un viņa dziedāja līdzi:
Dziesma izskanēja, sākās cita par Parīzes zilajām debesīm; to es jau biju dzirdējis.
– Vārdi gan bija tādi… sentimentāli, – es teicu.
– Tev nepatika?
– Es jau nesaku, ka nepatika, saku tikai, ka vārdi likās tādi sentimentāli.
– Varbūt, – viņa pasmējās.
– Bet visvairāk man patika dziesmā, ka tu dziedāji līdz.
Mūsu skatieni lidinājās zeltainajā gaismā viegli kā cīruļu treļļi.
Pasaulē vēsmoja briestošo ceriņu pumpuru rūgtenā dvesma.
Sestdien mums stundas nenotika, jo devāmies ekskursijā uz Tukumu.
Freds braukt līdzi kategoriski atsacījās. Es arī negribēju, bet Teihmane pierunāja, un bija neērti atteikties. Es jau sāku domāt, ka viņa pēc tās nelaimīgās sapulces pret mums izturas savādāk.
Taču savus maldus ieraudzīju jau Tukuma bufetē, kur mēs ieturējām nelielas brokastis. Nopirkām pa kausam ūdeņaina alus, kad pieskrēja Teihmane un sāka kliegt, kas te notiekot, to viņa nepieļaušot, lai mēs tūlīt ejot ārā. Uz mums jau sāka skatīties un smīnēt citi bufetes apmeklētāji, bet kāds onkolītis pat aizstāvēja:
– Kundzīt, viņi tak jau lieli puiši!
– Jūs nekā nesaprotat! – atcirta Teihmane. Es jutos patiešām neērti un biju laimīgs, kad tiku no bufetes laukā.
Noklaiņojāmies bez jēgas, līdz pusdienā iznācām pie mežezera, kas, salīdzinot ar līdzīgiem, bija tīri prāvs. Vietējie bija ierīkojuši peldētavu un uzcēluši tramplīnu. Divi večuki sēdēja uz steķiem un makšķerēja.
Apmetāmies uz soliņiem, jo visiem pēkšņi sagribējās ēst. Čaukstēja plastmasas maisiņi un papīri, paukšķēja limonādes pudeļu korķi. Nu tik taisījās uz lielo izēšanos. Izvilku no kabatas trīs beļašus, ko biju nopircis stacijas bufetē, un gāju pie Edgara un Jāko. Viņi bija apmetušies nostāk no visa bara. Kaut arī mūsu attiecībās ar klasi bija iestājusies šķietama saskaņa.
– Īvo, Īvo! – sauca Sarmīte, kas abas ar Māru uz baltas drāniņas krāva maizītes. Pret Sarmīti es izturējos tā, it kā toreiz pie mietpilsoņiem nekas nebūtu bijis. Arī viņa izturējās tāpat, kaut gan nezinu, ko domāja par mani.
– Kas tad noticis?
– Esi tik laipns un attaisi mums limonādes pudeli, – viņa sacīja.
Tas bija satriecoši, jo Māra no somas vilka laukā vēl divlitrīgu termosu.
– Jūs nebaidāties pārēsties? – es prasīju.
– Hi, hi, hi, hi! – ķiķināja Māra. – Maizītes vieglāk nest vēderā nekā somā.
– Tik liels džentlmenis tu neesi, lai panestu mūsu somas, – Sarmīte piebalsoja.
– Vienkārši neciešu, ka cilvēki nav praktiski. Kas kait tā kā man nopirkt bufetē beļašus un iebāzt kabatā? Rokas brīvas. Varētu jau panest, bet baidos, ka nākamajā ekskursijā jūs somā iebāzīsiet vēl petrolejas plītiņu.