Bah! Man pret pieri atsitās saņurcīta papīra tūta. Nu abām bija lielie smiekli.
Pie rokas nekā derīga nebija, un taisīju pudeli vaļā ar zobiem.
– Trakais! Tu izlauzīsi zobus! – Sarmīte iebrēcās.
– Nekas, ieliks plastmasas. Tie vismaz nekad nesāpēs un nebojāsies, – mierināja Māra.
– Pareizi! Tā ir brīnišķīga ideja, tikpat liela kā debesskrāpis. Īvo, lauz stiprāk!
Tagad viņa dabūja ar pudeles korķi pa pieri.
– Cik tu esi slikti audzināts! – viņa smējās. – Kā tu izturies pret dāmu!
– Atradusies dāma! – es teicu.
Tas Mārai tik ļoti patika, ka viņa ielēja plastmasas glāzītē kafiju un piedāvāja.
– Paldies! Liels, liels paldies. Es labprāt izdzeršu glāzi smaržīgas kafijas.
– Fui, cik viņš pēkšņi kļuvis galants! – Sarmīte saviebās. – Taisni riebjas.
– Neklausies! – atteicu.
– Tādi ir visi mūsdienu čaļi, – smīnēja Māra. – No rupjības līdz pārmērīgam smalkumam viņiem tikpat kā nošņaukt degunu.
– Ņem lašmaizītes, Īvo! – piedāvāja Sarmīte.
– Paldies par sirsnīgajām rūpēm, rupjās lēdijas! Es labāk ēdu savus beļašus.
– Mēs jau rūpējamies par sevi, ne par tevi. Mums būs mazāk jānes.
– Nu jā, viņš labāk ēd kaķa gaļu, – Māra teica Sarmītei. – Bet varbūt viņš vienkārši nezina, ar ko pilda tādus beļašus?
– Tik tiešām, – es sacīju. – Labāk ēdu gudru kaķi nekā muļķa zivi.
Man viņas sāka krist uz nerviem. Sarmīte laikam mēģināja man atspēlēties. Nu, protams, nevar jau tā jokoties ar cilvēka jūtām. Bet divi tādi skuķi, kurām mēles īstajās vietās, pusstundas laikā var iedzīt tevi kapā. Ja vien uznāk tāda vēlēšanās.
Pienāca Raitis ar fotoaparātu.
– Acumirkli! Tūlīt iestādīšu attālumu.
Es ātri izdzēru kafiju un apdedzināju rīkli. Bet es negribēju atrasties uz viņa sasodītās filmiņas. Uztaisīs manu bildi, piespraudīs pie sienas un mētās manī virtuves tuteni.
– Paldies! – noliku glāzi un pielēcu kājās.
– Īvo! Ņem tak lašmaizīti un nemuļķojies. Nopietni! – Sarmīte uztraukusies iesaucās.
– Vēlāk, vēlāk, – es teicu un gāju pie draugiem. Jāko un Edgars gremoja žāvētas reņģes bez maizes.
– Kur tik pagrozies, visi ēd zivis.
– Zivīs daudz fosfora, – Jāko izspļāva asaku. – Es gribu būt gudrs.
– Nu kā tad, – Edgars piebilda ar dīvainu smaidu. Šodien viņš atkal bija kļuvis jocīgs.
Es uzmetu katram priekšā pa beļašam, bet Edgars novilka:
– Paldies! Ja es gribētu, nopirktu pats.
– Nu, ja neesi nopircis, tad ēd!
– Neesmu nopircis tāpēc, ka negribu.
– Apēdīsi vēlāk, kad sagribēsies.
– Nesagribēsies, – viņš sacīja.
– Varbūt tomēr sagribas, – es teicu, tiesājot lielu reņģi, kas vienīgā bija palikusi uz papīra. Edgars neatbildēja, satina asakas papīrā un aiznesa pie ugunskura, kuru dedzināja pārējie čaļi.
Man rokās palika stulbās zivs galva izbolītām acīm un asaka. Es pametu to zem sola, jo Edgars jau nu varēja pagaidīt, kamēr apēdu. Tā notiek vides piesārņošana, kad viens cilvēks nevērīgs pret otru.
– Uzmanību, uzmanību! – rokas ruporā salikusi, sauca Teihmane. – Pēc četrdesmit piecām minūtēm mēs dosimies projām. Uzņemiet laiku un neaizklīstiet tālu!
Bet pati ar dažām meitenēm iegāja mežā meklēt murķeļus. Visām rokās bija plastmasas kulītes, kuras laikam cerēja nepilnā stundā pielasīt.
Atnāca Edgars, un mēs aizsmēķējām. Vienam večukam bada pātagas galā spirinājās sīka zivtele. Viņš to noņēma un iemeta spainī, kas abiem makšķerniekiem bija kopīgs.
Es neatzīstu blēņošanos ar makšķerēm. Varbūt tāpēc, ka vajadzīga liela pacietība, kuras man nav. Kad nekas neķeras, es sāku nervozēt. Tā vairs nav atpūta pie dabas krūts, bet kaut ka dumjš!
– Cik no tramplīna augšas līdz ūdenim varētu būt? – pēkšņi prasīja Edgars.
– Kādiem desmit metriem jābūt, – Jāko atteica.
– Droši vien, – es piebildu. – Augstāk diez vai.
Un tikpat piepeši sajutu, ka nebūs labi. Atmiņā pazibēja brīdis pie kārtīm toreiz Freda mājās. Bet es nekā nesacīju. Toties ierunājās Edgars.
– Klāt jau vasara. Ūdens silts.
– Jūrā cilvēki sāk peldsezonu, – prātoja naivais Jāko. – Mežezerā ūdens temperatūrai jābūt vēl augstākai. Varbūt derētu nopeldēties?
– Nezinu, – Edgars klusu sacīja. – Bet Īvo varētu pamēģināt. Parādīt savu prasmi nirt no desmit metru tramplīna.
Tas nu bija izteikts. Labi, ka viņš nevilka garumā un nespēlējās kā čūska ar trusīti.
– Tev tik ļoti gribas to redzēt? – es brīnījos. – Vai tad tu filmās neesi redzējis, kā cilvēki lido no tramplīna?
– Esmu redzējis. Bet neesmu redzējis, kā to dari tu.
– Un tev tik ļoti gribētos to redzēt?
– Ļoti, – viņš teica.
– Varbūt tiešām sagādāt mazajam bērniņam Edgariņam prieku? Varbūt tiešām demonstrēt, kā Īvo Bergs nirst no desmit metru tramplīna?
– Tas būtu jauki, – Edgars samirkšķināja garās skropstas. Viņš nudien izskatījās pēc sīka, kaprīza puišeļa.
– Ak, tās derības kāršu spēlē, – Jāko beidzot aptvēra.
– Nē, zaudējums kārtīs, – Edgars izlaboja.
Jāko sāka smieties. Ka nedrīkst pavasarī lēkt ūdenī, to viņš saprata. Bet ko nozīmē ienirt no desmit metriem arī vasarā, līdz viņam neaizgāja. Viņš laikam domāja: ja lec daudzi, tad arī man tā nav nekāda problēma.
– Jāko, tu esi kādreiz lēcis no tāda augstuma?
– Nē, – viņš teica. – Nav gadījies.
– Es jau tā domāju, – man atlika tikai sacīt.
Edgars klusēja. Paraudzījās pulkstenī, bet tā, lai arī es šo kustību pamanītu.
Nopīpoju cigareti un iemetu ūdenī. Ap izsmēķi sagriezās muļķa zivteļu bars.
– Edgar, kā tev šķiet, vai zivis var iemācīt pīpot? Suņus it kā varot.
– Tev varbūt tas izdotos. Citiem diez vai.
Aizsmēķēju jaunu cigareti un uzsitu Jāko plecam.
– Atnāc līdzi. Paturēsi drēbes.
Jā, kāpēc gan ne. Ja nu es gribot lēkt. Tikai tas jādarot ātri, kamēr Teihmane neesot atgriezusies. Nekas šausmīgs jau neesot, jo kas tad nu varot ūdenī gadīties, bet viņa noteikti uztraukšoties un ļaušot vaļu emocijām.
Mēs kāpām tornī. Edgars vilkās nopakaļ sakniebtām lūpām.
– Ko tu te lien? – es viņam uzbrēcu. – Lasies lejā. Citādi nejauši var gadīties, ka arī tu ielido ezerā.
Viņš neatbildēja, bet zemē nekāpa.
Es piegāju laukumiņa malai un paskatījos lejā. Nudien, tur bija vairāk nekā desmit metru. Bet kam nu es to tagad varēju iestāstīt?
Es fiksi norāvu drēbes un iegrūdu Jāko rokās.
– Pastāvi man priekšā, lai viņi no lejas neredz, kas te gatavojas, – izdvesu.
Bet mani dārgie klases biedri jau bija pamanījuši, un es dzirdēju viņu ziņkārīgās balsis un smieklus.
Paraudzījos debesīs, cigareti zobos iekodis. Saulei garām papeldēja pūkains mākonītis, un ezera virsmā iemirdzējās sudrabainas zvīņas. Tumšais egļu mežs iekļāva ezeru, kas kā teiksmaina dzīvnieka mirdzošā acs gulēja zem manām kājām. Paraudzījos tieši lejup, un tā bija vienīgā vieta visā ezerā, kurā melnēja bezdibenis. Likās, ka tornis kļuvis vēl augstāks.
Es zināju, ka mierīgi aizpeldēšu līdz peldētavas steķiem, es zināju, ka aizpeldētu daudz, daudz tālāk, bet domāju par to, ka nāksies ienirt aukstā, tumšā nebūtībā. Te, augšā, bija dzīve, tur, lejā, nāve. Man no augstuma vienmēr bijis bail. Nevaru pat saskaitīt, cik reižu sapņos nez kāpēc esmu kāpis kaut kur augstu, augstu, un vienmēr man ir paslīdējusi kāja vai atšļukušas rokas, vai kāds pagrūdis, un es, drausmās pamiris, esmu gāzies lejup kā akmens. Tiesa, vienmēr esmu pamodies, pirms pieskaros zemei.