Torņa smaile bija atsegta vējam, un man sāka salt. Klabēja zobi, bet roka aptvēra margu laukumiņa malā. Tobrīd es atdotu gadu no dzīves, lai jau peldētu uz krastu. Viss apkārtējais kļuva sīks, eksistēju tikai es un melnais bezdibenis. Nu, nu, es sevi drošināju, tūlīt, tūlīt, vēl tikai sekundi, pussekundi, sekundi, es jau atlaižu rokas, es jau lidoju, bet plauksta arvien stingrāk žņaudza koka margu.
Edgars kaut ko sacīja, viņš man pat pieskārās, satvēra pie delma, bet tas vairs neattiecās uz mani. Es lēnām liecos uz priekšu, it kā mani vilktu kāds neredzams smagums. Roka iztaisnojās un kavēja šo kustību. Es jutu, ka pirksti atlaižas, gludā marga izslīd no plaukstas, un roka, zibenīgi sacirtusies dūrē, satver vienīgi vēja brīzi. Es iekliedzos un ķēru pēc margas, bet zaudēju līdzsvaru un gāzos lejup.
Mani aprija melna nakts.
Sirds gandrīz apstājās.
Nakts aizcirta elpu, smacēja, spieda krūtis, līda degunā, ausīs, mutē, un man likās, ka tūlīt sajukšu prātā. Laikam biju šausmās kliedzis, jo, kad nokļuvu virspusē, biju pamatīgi sakampies ūdeni un rīstījos kā pats nelabais.
Izmisīgi sitos ar kājām un rokām. Ātrāk uz krastu, lai mani dzelmē neierautu vēlreiz!
Piepeldēju steķiem netālu no makšķerniekiem. Abām rokām iekrampējos dēļos. Man nebija spēka izrāpties.
Čaļi bija klāt. Četras rokas pasniedzās pretim un izrāva mani no dzelmes. Es nepaskatījos, kas sniedza rokas. Es tās tikai satvēru. Ja būtu pie pilnas sajēgas, es neņemtu Edgara roku, tik tiešām ne. Labāk būtu tupējis ūdenī, kamēr atgūstu spēkus.
– Nu kā, Īvo? – tarkšķēja Jāko. – Tu viss trīci. Ģērb ātrāk kreklu. Nevajadzēja lēkt. Edgars taču teica, ka ņem atpakaļ savus vārdus.
Es uzrāvu kreklu un džinsus pārmetu plecam. Gāju uz krastu. Dēļi līgojās, un man trīcēja kājas.
Tramplīna piekājē uzvilku džinsus un šņorēju kedas. Pievilkās Edgars un ieteicās tādā tonī, it kā nekas nupat nebūtu noticis:
– Tev nevajadzēja lēkt.
– Tu pats to gribēji, un tev bija taisnība: kārtīs es biju zaudējis, – izgrūdu vienā elpas vilcienā.
– Pirms tu nolēci, es teicu, ka ņemu savus vārdus atpakaļ.
– Vai tiešām? – es brīnījos. – Bet toreiz Freda mājās tu kauci, ka ne aizklausīties, šodien pusvārdiem turpināji to pašu un, kad es jau noģērbies stāvu uz tramplīna malas, tu pasaki, ka ņem vārdus atpakaļ. Nu tad ar labais Edgariņš uzradies. Humānists! Cilvēku draugs!
– Un tomēr nebija prātīgi, ka tu mani nepaklausīji. Es taču patiesībā tā nemaz negribēju.
– Ak šitā gan? Tu to nemaz negribēji, bet tomēr novedi tik tālu, ka man to nācās izdarīt.
– Es tak tev teicu…
– Tu domā, ka es kaut ko dzirdēju?! – man izlauzās pret paša gribu, un es vairs nevarēju apstāties. – Es taču biju nobijies kā beidzamais lupata! Es trīcēju aiz bailēm! Jā, jā, es to varu pateikt tev un nebūt nekaunos. Vienīgais, ko es dzirdēju un redzēju, bija tas melnais bezdibenis tur lejā!…
Viņš bija apjucis. Laikam necerēja ko tādu dzirdēt. Un žēlīgi novilka:
– Īvo, lai nu kā, bet šitais gājiens no tavas puses bija muļķīgs…
Man iekšā viss sagriezās. Es tomēr biju nolēcis, kaut gandrīz vai nobeidzos aiz šausmām, es biju niris tūkstoš reižu tur zem ūdens, un nu viņš, kas pie tā vainīgs, uzdrīkstas vēl šādi izteikties! Ko te vairs līdzēja vārdi?
Un es gāzu. Edgaram pa ģīmi. Jāsaka, tai brīdī izjutu drausmīgu baudu. Desmit visaizskarošākās atbildes nespēj līdzināties kārtīgam sitienam draņķim pa purnu.
Viņš paguva izraut rokas no kabatām tikai tad, kad atsitās ar muguru pret tramplīna stabu.
Viņa meitenīgā seja ar garajām skropstām un cirtainajiem matiem sašķobījās. Es gaidīju, ka viņš tūlīt klups man virsū, bet nekas tāds nenotika.
Jāko stāvēja un skatījās. Te uz Edgaru, te uz mani.
– Pieliec acij naža asmeni, – ciniski teicu, – citādi dabūsi kādu laiku pavalkāt saules brilles.
Viņš neatbildēja un pārvilka delnu lūpām. Tad izslēkās un gāja prom.
Mēs klusēdami sekojām.
Nu biju kļuvis par dienas varoni.
Visiem atbildēju, ka ielēcu ezerā aiz gara laika. Tālākās runās neielaidos.
Manas dusmas bija acumirklī pagaisušas. Man tomēr nevajadzēja viņam sist. Un pats galvenais – nekādi nevarēju saprast, kāda velna pēc tam visam bija jānotiek.
Stacijā nokļuvām tikai vakarpusē.
Krēsloja. Vagons nebija apgaismots.
Mēs trijatā ieņēmām vienu solu nodalījumu. Edgars un Jāko sēdēja man pretim.
Priežu zaros mirkšķināja saule. Gaisma zibēja Edgara kreisajā vaigā. Es redzēju, ka zem acs izveidojies zilums. Pamatīgs zilums. Es biju trāpījis precīzi.
Edgars uzlika kājas uz sola un svilpoja kādu melodiju.
Skolā tuvojās pārcelšanas eksāmenu laiks. Tie, kas bija cītīgi mācījušies visa gada laikā, tur nesaskatīja nekādu problēmu. Savādāk bija ar citiem. Fredijs pat staigāja apkārt, divniekus uz trijniekiem labodams. Viņš skolotājiem bija apnicis tikpat kā kareivjiem «Šveikā» Baluns, kas mūždien meklēja kaut ko ēdamu. Tomēr Freda dūšīgā būda un tai pašā laikā sirdi iežēlinošā bezpalīdzība darīja brīnumus, un viņš tiešām mācībās savilka galus kopā.
– Jāstaigā gan kā grēku nožēlotājam pie biktstēva, – viņš secināja. – Bet tomēr tas ir labāk nekā regulāri mācīties.
Vienmēr nesu Diānai puķes, katru reizi savādākas, kā dziedāja tai franču dziesmiņā. Un ikreiz viņa bija priecīga un teica, ka ziedi stāvot vāzē līdz nākamajai reizei, kad es atbraucot. Kaut arī nereti puķes vienkārši saplūcu pļavā. Jo nav jau svarīgi, kādas puķes, svarīgi ir, kas tās dāvina.
… blāvā dzintara sprādze viņas slaidajā, nervozajā rokā. Kristāliņu medaljons zeltaini iedegušajā krūšu bedrītē. Zīdainie mati, sasprausti ar ziloņkaula margrietiņu. Tumšās acis, varbūt viegli zaļganā nokrāsā, kad viņa smējās. Viņas dejojošie soļi un kaķenes laiskums, kas pēkšņi pārvērtās panteras elastīgā dzīvīgumā. Depresija. Un nerātna, bērnišķīgi jauka. Vēlēšanās noskūpstīt, kas novakarē stāvam jūras kāpās, atspiedušies pret priedes stumbru. Atļauja aplikt rokas, viegls smaids un tikpat viegls uzsitiens pa manām lūpām. Vijīga kustība, un rokas tver tikai vējā drebošo priedi…
Sestdienas vakarā nopļautās pļavas un siena zārdi tinās baltā miglā. Dzestrums kāpa no zemes. Tālumā māva govs un šķindināja ķēdi, prasīdamās mājup.
Vakarkrēsla bija ieslīgusi Diānas dārzā.
Viņas logā blāzmoja vāja gaismiņa.
Es negribēju traucēt mājiniekus un aizzagos līdz logam. Uz galda dega naktslampiņa ar sārtu abažūru. Istaba grima tumsā, un vienīgais gaišums bija viņa.
Diāna sēdēja ar muguru pret logu un smēķēja. Pelnutraukā bija cigarešu gali. Viņa bija smēķējusi daudz.
Piepeši viņa it kā sajuta, ka stāvu pie loga, lai gan biju pavisam kluss. Viņa pagriezās un uzsmaidīja man nogurusi. It kā sacīdama: «Ak, tas esi tu! Tomēr labi, ka atnāci.»
Viņa pienāca logam, noņēma no palodzes māla vāzi ar tulpēm un atvēra. Viņa lūkoja pasmaidīt, un nu smaids jau bija viņas.
– Dažbrīd es… dažbrīd man kļūst pārāk smagi…
– Es saprotu, – teicu.