– Pārdzīvots tik daudz… Tev ir labāk…
– Zinu…
Es iekāpu istabā un aizvēru logu. Gribēju nolikt vāzi uz palodzes, bet viņa teica, lai atstājot vien uz galda. Viņa nodzēsa gliemežnīcā cigareti. Piespiests bija par vāju, un tā turpināja gruzdēt. Es noberzu cigaretes galu līdz pašam filtram. Gliemežnīca sašūpojās un svārstījās no vienas puses uz otru. Viņa vēroja, līdz gliemežnīca sastinga.
– Vai es tev patīku? – viņa negaidīti jautāja.
– Jā, – es atteicu. – Protams.
– Vai tu… es gribu teikt, vai es varētu būt, ko tu, iespējams… Kas par muļķībām! Tu pats zini, ko gribu sacīt… Tikai neiedomājies, ka neesmu pie pilnas sajēgas… Tikai neiedomājies, ka es to nezinu… Es zinu visu par tevi un sevi… Un pašai man no tā maz labuma…
– Tu esi skaista, – es nočukstēju. – Kā viskrāšņākā puķe pasaules lielākajā dārzā.
Viņa vāri pasmaidīja.
– Tu esi tik neatsaucīgs.
– Ko? – tikko dzirdami izdvesa manas lūpas.
Viņa bija pienākusi pavisam tuvu, balss skanēja apslāpēti. Es apburts skatījos viņas acīs, un tur bija viss, kādēļ cilvēks dzīvo. Es pacēlu roku un atbīdīju viņai no pieres matu cirtu. Mana roka noslīdēja pār mīkstajiem matiem un palika uz viņas kakla. Es pirkstiem jutu pieskaramies sidraba ķēdīti un zeltainās ādas siltumu. Piepeši viņa alkaini tiecās man pretim, ar lūpām un visu augumu, un es tiecos pēc viņas. Mūsu lūpas izmisīgi saskārās, un man noreiba galva. Es pats sevi vairs nepazinu.
Es turēju viņu savās rokās, un viņa kļāvās pie manis ciešāk un ciešāk. Pēkšņi viņa novērsās un atraisījās no manām rokām. Aizgāja pie grāmatplaukta, paņēma dažus sējumus un nolika uz galda.
Biju apreibis kā no vīna. Galvā joņoja tūkstoš domu, kas reālo izpausmi guva vienā: pateicībā liktenim, ka eksistēju un eksistē viņa.
Viņa atstāja mani šūpojamies it kā šūpolēs. Lai! Viņa droši varēja domāt, kas viņš tāds ir, salīdzinot ar mani. Viss ir brīnišķīgi, viņa droši varēja domāt, viņš ir pieveikts, esmu uzmetusi viņam laso kā nepaklausīgam ērzelēnam, un viņš kļuvis rāms. Es varu viņu vest, kur gribu, darīt ar viņu, ko gribu. Par vienu manu smaidu vai skūpstu viņš skries no vienas prērijas malas līdz otrai, kas iesniedzas bezgalībā. Viņš pieder man, esmu viņu ieguvusi par vienu skūpstu, kurā viņš aizmirsa visu. Es kļuvu viņa pasaule, un divu pasauļu nav…
Diāna lika somā grāmatas. Viņas satraukums, cik piepeši sācies, tik ātri arī bija pierimis.
– Atceros, kā toreiz tevi gaidīju… Gaidīju katru dienu… Vismaz man pašai bija tāda sajūta, ka esmu tev iepatikusies… Jutos kā roze, kas gaida dārznieku…
Elpai skarot viņas matu smaržu, es spēji pagriezu Diānu pret sevi.
– Ā, – viņa izdvesa, mazliet brutālās rīcības pārsteigta, uzlika rokas maniem pleciem. Es piekļāvu viņu, glāstīju plecus un rokas, un skūpstīju viņu vēl un vēl, un viņas seja, sniedzoties pretim, bija paļāvības pilna, un sausās lūpas viegli trīsēja.
Piepeši jūras pusē uzliesmoja zibens šautra, un viņas seju ieraudzīju baltu kā sniegu, un baltas bija manas rokas, kas saudzīgi turēja viņas galvu. Spožajā gaismā acīs pazibēja baiļu ēna.
Nogranda pērkons. Istabā bija kļuvis tveicīgi. Negaiss bija piezadzies nemanot.
Ūdens šaltīm gāzās no satumsušajām debesīm. Lietus lāses bungoja skārda palodzi un pakšķināja rūtīs, tecēja žigli kā skaudras uz zemi.
Mēs piegājām logam.
Es atvēru labo pusi.
Istabā ieskrēja spirgta brāzma.
Es stāvēju, aptvēris viņas plecus. Siltās debesu asaras krita mums matos un ritēja lejup pa vaigiem, un likās, ka mēs raudātu. Izslāpušie dārzi un pļavas aizgūtnēm dzēra valgmi, un kāda neredzama roka svaidīja liesmojošās serpentīna st«igas, un mākoņos skanēja dobji smiekli.
Ap lampas abažūru caurspīdīgiem celofāna spārniem dejoja kukaiņi, kam pa atvērto logu bija laimējies izglābties no nāves.
Negaisa draudīgie mākoņi pārslīdēja dārzam un mājiņai, aizpeldēja tālāk uz Limbažu pusi.
Sīks lietutiņš nepārstāja rasināt.
– Aiziesim pie mana brāļa, – viņa teica. – Apsolīju šodien aiznest dažas grāmatas.
– Tev ir brālis? – es prasīju, un kaut kas aizžņaudza man sirdi.
– Jā, – viņa atteica. – Kas tur tik neparasts?
– Nekas, – es sacīju. – Nekas.
Viņa no skapja izvilka lielu, melnu lietussargu.
– Mums būs jāiet kā divām dvīņu sēnēm zem vienas cepurītes, – viņa smējās un pasvieda man somu ar grāmatām.
Viņas skūpsti lidinājās istabā, slīdēja cauri knišļu bariem, ietrīsēja dārzā un notrauca lietus lāses zili balto ceriņu vālītēm, iebēga no jauna istabā un paslēpās zem lietussarga, zibenīgi pieskārās manām lūpām, atstādami saldi rūgteno korintu garšu, un aizdejoja līdzi negaisa mākoņiem.
Mēs gājām pa slapjo lielceļu, un pretim steidzās tērcītes. Mēs laipojām starp peļķēm, es turēju lietussargu atvērtu, un viņa abām rokām bija ieķērusies man elkonī. Es jutu viņas elpu un siltumu. Ik pa brīdim viņas vaigs pieskārās manam plecam.
Man nebija ne mazākās patikas iet pie viņas brāļa.
Aizkļuvām pie noplukušas divstāvu koka vasarnīcas, kas likās neapdzīvota. Vienīgi, kad ieskatījos uzmanīgāk, augšstāva divos logo samanīju vāras gaismas atblāzmu. Diāna atvēra sētas vārtiņus, kas turējās vienā sarūsējušā eņģē un nežēlīgi čirkstēja.
– Tas viņam kalpo zvana vietā, – viņa teica.
Un tiešām – viens augšstāva logs pavērās, pazibēja galva kā tumša ēna, un logs atkal aizcirtās.
Viņa ieveda mani verandā, kuras sienas veidoja lieli matēta stikla logi, sadalīti sīkos rūšu kvadrātos. Daudzas rūtis bija izsistas. Grīda bija piemētāta vecām grabažām, un es nodauzīju kājas, ceļu meklēdams.
– Laid mani pa priekšu, – Diāna ieteicās. – Esmu iemanījusies lavierēt starp šiem mēsliem kā loču kuģis.
– Vai tad nerentētos savest vasarnīcu kārtībā? – es prasīju. – Vasarā varētu izīrēt un raust baltu naudu.
– Māja nepieder mums. Brālis vienīgi augšstāvā ierīkojis darbnīcu. Bet mazliet kārtības jau nu gan varēja ievest. It sevišķi, ja cilvēks strādā autotransporta kantorī par galdnieku.
Mēs kāpām augšup pa kāpnēm, kas čīkstēja un ļodzījās.
– Vai tu nebaidies, ka tās reiz varētu izjukt? – es vaicāju.
– Cerēsim, ka mums laimēsies. Bet vispār nebūtu par sliktu. Tad varbūt brālis sataisītu kaut cik jēdzīgākas. Lai gan šķiet, ka drīzāk viņš veco vietā pieslietu ugunsdzēsēju kāpnes.
Viņa atgrūda durvis, un mēs iegājām plašā telpā, kur dega piecas pamatīgas sveces: katrā kaktā pa vienai garkājainos svečturos, bet uz galda piektā.
– Čau, – teica Diāna, un es piebalsoju sveicienam.
Pie galda, augstos ķebļos satupušies, kūkoja trīs cilvēki: divi vīrieši un sieviete, ietinusies rūtainā segā. Viņi strēba kafiju no apdauzītām porcelāna krūzēm un par kaut ko gudri sprieda.
Diāna te bija savs cilvēks un stādīja mani priekšā.
Dāmu sauca Skaidrīte. Viņa bija patukla, tā ap gadiem trīsdesmit, sārtām lūpām, mazām, apaļīgām rociņām. Vārdu sakot, vai plīsa aiz veselības.
– Mana brāļa pašreizējais modelis, – pasmīnēja Diāna. – Viņš grib kļūt otrs Rubenss.
– Alfonss – rajona jauno autoru apvienības biedrs. Uzlēcošs spīdeklis pie citas galaktikas debesīm.
Mēs paspiedām viens otram roku. Čalis varēja būt kādus trīs četrus gadus vecāks par mani. Par Diānas vārdiem viņš nosarka. Šai vidē viņš izskatījās kā albinoss. Apvilcis baltu kreklu un kaklasaiti. Mati pagari, bet saķemmēti kā bildēm fotoateljē skatlogos.
– Un tas mans brālis Juris. Lielākais dienaszaglis šai bandā, – viņa smējās.