Viņš nekā neiebilda un aizgāja pie skapja, kuram nebija durvju, izņēma divas tādas pašas apdrupušas krūzītes, kādas jau bija uz galda. Žigli pametu acis. Nosmulēti džinsi, saplēsts krekls, basas kājas, melna bārdele kā spāņu grandam. Īsts dons Pedro.
Viņš lēja krūzītēs kafiju un teica:
– Īvo laikam manu māsu jau pazīst. Citādi es varētu stādīt viņu priekšā kā izcilāko makšķernieci to sieviešu vidū, kuras pazīstu. Viņa prot izzvejot zivis arī tādos dīķos, kur citām tas nekad neizdotos.
– Tad es Diānu apbrīnoju, – sacīju. – Man ir vesela problēma nomakšķerēt kaut vienu zivi tur, kur citi velk tās spaiņiem. Man pietrūkst pacietības gaidīt.
Kompānija sāka jautri smieties. Skaidrīte sajūsmā pat uzsita ar mazo dūrīti pa galdu, ka krūzes un elektriskā kafijkanna salēcās.
Vienīgi Diāna palika nopietna.
– Juri, es atnesu tev grāmatas, – viņa teica.
– Lieliski!
Viņš paķēra somu un nozuda blakus istabā.
– Īvo, es tūlīt atgriezīšos, – Diāna klusu sacīja un nolika man priekšā krūzi ar kafiju. – Neskaties, ka tā rādās tik nepievilcīga. Krūze ir tīra.
Arī viņa iegāja blakus istabā un cieši aizvēra durvis.
– Daži tikai mērkaķojas ar tīrību, – Skaidrīte noteica un satinās ciešāk segā. – Tīrība nav viņu iekšējā nepieciešamība. Viņi to dara tikai tāpēc, lai rādītu, cik paši ir smalki un kāds tas otrs ir cūka. Īvo, dzer taču kafiju! Nekautrējies!
– Paldies! – es atteicu un pieliku krūzi pie lūpām. Negribēju, lai sāktu domāt, ka turu viņus par cūkām. Kafija bija tīri laba.
– Ar tevi tas pats, Alfons! – Skaidrīte laikam turpināja agrāko sarunu. – Modernais romāns, avangardistiska dzeja. Tie vārdi dažādās variācijās tev uz mēles gandrīz katrā teikumā. Tu gribi rādīties ļoti intelektuāls un mani, tāpēc ka es tā saucamajā «lubu» literatūrā saskatu zināmas vērtības, pataisīt citu acīs par muļķa vistu.
Alfonss nikni nopūtās un atmeta ar roku.
– Ar tevi vispār nav vērts sākt runāt!
– Nu, ko es teicu? Skaties, Īvo! Tev pretim sēž intelektuālis un muļķa vista, kas der tikai Jurim par modeli.
– Tu esi lasījis kādas no tās lubu sērijas? – Alfonss prasīja man.
– Kad biju mazāks, jā, – zināju pateikt. – «Es nekad vairs nevaru tā mīlēt», «Liekēdīte», tad vēl «Dieva dzirnavas maļ lēni, bet labi» un «Amora bultas»… «Laulība uz īsu brīdi»… citām nosaukumus esmu piemirsis. Tās visas bija vecajā drukā.
– Un kādas «zināmas vērtības» tu tajās sameklēji? – viņš prašņāja tālāk.
– Es nezinu. Sākumā lasīju ar interesi. Vēlāk kļuva garlaicīgi, jo uzreiz zināju, kā darbība risināsies tālākajās lappusēs. Un tās mīlestības runas tik apnicīgas un sentimentālas, ka rieb.
– Lūk! – viņš uzvaroši iesaucās. – Tagad sēž jau divi intelektuāļi un viena muļķa vista, ja nu tev labpatīk sevi par tādu dēvēt.
– Ai, zēni, zēni! – viņa pasmaidīja mums kā no Olimpa virsotnes. – Jūs esat pārāk jauni, lai ko saprastu… Cilvēka iekšējā pasaule jums ir mīkla, kuru atminēsiet vēlāk…
– Ak! – Alfonss izmisumā iesaucās. – Dzer labāk kafiju! Tas tiešām ir vienīgais, ko tu intelektuāli proti darīt.
Viņš tomēr pats nevarēja nomierināties.
– Ielien indivīdam iekšā, paķer «iekšējo pasauli» un izvelk laukā. Un tad nu pēta, pēta, izrakā katru šūnu un raksta pantus un romānus. Bet vai tad tas ir mākslas uzdevums? – Alfonss pievērsās man. – Mākslas uzdevums ir caur indivīdu parādīt laiku, sabiedrību, kurā tas dzīvo, pacelt problēmas, kas šai sabiedrībā eksistē, nevis iegrimst sīkajā «iekšējā pasaulē», radot iespaidu, ka tas ir vienīgais objekts, kurā sastopamas pretrunas, kuru risināšanai nepieciešams pievērst plašāku sabiedrības uzmanību. Bet aktuālās problēmas kautrīgi apiet, tikpat kā smalki ļaudis paiet garām publiskai atejai ar rupju uzrakstu uz durvīm, klusībā pasmīnot, bet izliekoties, it kā tāda nemaz nebūtu. Taču neķītrais uzraksts tāpēc jau nepazūd, ka to neievēro. Un pēc kāda laika, kad uzraksts kļuvis pārāk uzkrītošs, atvelkas sētnieks un to noslauka. Un nu tik jāskrien pa galvu kaklu uz mājām, jāsēžas pie rakstāmgalda un jāizvirza problēma: «Neķītrais uzraksts uz atejas durvīm», jāizdomā sižets un jārisina problēma, kuras gala rezultāts ir – tīras durvis. Tā ir ērtāk un drošāk. Jo kas zina – grābstīsies gar durvīm pirms laika un dabūsi vēl pa kaklu. Bet to, ka aprakstītas arī sienas, neviens neievēro, jo tas nu atkal tā… Rādīsimies labāk drosmīgi, tēlojot tīrās durvis.
– Tu runā tik skaisti un gudri, – iedzēla Skaidrīte. – Nemaz negribas ticēt, ka tā prātot var zaļš puika. Ej labāk uz mājām un raksti par nocūkotajām tualetes sienām.
– Ai! – Alfonss ievaidējās. – Tikko tu atver muti, es jau zinu, ka laukā nāks kaut kas tāds, ko izdomāt var vienīgi tāda… Skaidrīte.
– Ja tu nekļūsi pieklājīgāks, es uzliešu tev uz galvas kafiju.
Man apnika viņos klausīties.
Es piecēlos un aizgāju pie loga.
Satumsušo debesu jūrā mēness peldējās un saplosīta mākoņa driskās slaucījās. Viņa bālā seja bija gaišāka tapusi un atrisušie mati kā zvaigznes mirdzēja.
Es atvēru logu un aizsmēķēju cigareti. Pagalmā auga nekopti krūmi, zāle bija sazēlusi līdz pat ceļiem.
Es uzsmaidīju mēnesim, viņš pamirkšķināja pretim un aizsedza seju ar rūsganu mākoņa stūri. Un man kļuva ap sirdi tā dīvaini. Viņš taču tāpat skatījās tad, kad te vēl nebija šīs mājas un nekoptā dārza. Un viņš smaidīs un piemiegs ar aci arī tad, kad nebūs vairs šīs noplukušās vasarnīcas, koki dārzā būs izauguši lieli un neviens neatcerēsies, kad tie stādīti, nebūs čīkstošo vārtiņu, kas karājas sarūsējušā eņģē, nebūs verandas ar stikla sienām un noteiktu skaitu izdauzītu rūšu, nebūs grīļīgo kāpņu, nebūs šīs istabas, pie kuras loga stāvu, nebūs loga, kuru var atvērt un paskatīties pasaulē, paskatīties pasaulē tieši no šāda redzes punkta tieši šai laikā, tieši tādām acīm, sajust tieši tā, un zināt tieši tā… Un varbūt te pletīsies rudzu druva, un varbūt kādi stāvēs tās malā un raudzīsies zilās rudzpuķēs, un pat nenojautīs, ka vienā trīsdimensiju punktā virs vēja pieliektajiem rudzu stiebriem kaut kas ir bijis un pazudis, un nesajutīs, ka pasaule kādā mirklī kļuvusi nabagāka.
Kā saglabāt? Varbūt šis mirklis eksistēs kādā citu dimensiju pasaulē? Es nezinu. Bet man ļoti negribas, ka to zaudē šī pasaule. Es varbūt varētu uzrakstīt, pastāstīt mūzikā, uzgleznot, bet vai ar to līdzēts, ja katrs jutīs savādāk manus vārdus, manas skaņas, manas otas triepienus? Šis mirklis nezūd, nezūd tik ilgi, kamēr esmu es. Un kaut arī neviens to nesajutīs tā, tas tomēr nepazūd un atbalsosies citos kā klavieru taustiņa maigs piesitiens ietrīs pārējo taustiņu stīgās un kaut ko pastāstīs.
Mēness paņēma vijoles lociņu un sāka spēlēt uz zeltstīgām. Liegā melodija nolija pār krēslaino zemi, un nātru lapās iedziedājās sienāži.
Bālajā sveču gaismā Skaidrīte un Alfonss turpināja strīdēties. Sulīgām lūpām smiedamās, Skaidrīte viņam iebilda, bet viņš iekaisis centās pierādīt savu taisnību.
Es klīdu gar darbnīcas sienām, kur bija pienaglotas gleznas. Dons Pedro laikam bija tik ražīgs, ka nepaguva iegādāties rāmjus. Kas tikai tur nebija samālēts. Gan eļļā, gan akvareļos. Par mākslu man nav lielas sajēgas. Es varu tikai pateikt, vai man patīk vai ne. Un viens akvarelis man tiešām patika.
Pļava agrā rīta miglā. Debesis dzeltenīgi pelēkas. Violeti siena zārdi. Tālumā tikko samanāmi vītolu stumbri, jo lapas bija piesūkušās ar miglu. Zāle zaļpelēka, kā pārvilkta ar zirnekļa tīklu. Krāsas saplūda kopā tik nemanāmi, ka likās atrodamies kustībā; šķita, ka vajag tikai nedaudz pieskarties, un krāsas sajauksies jaunos toņos, jo pelēcīgā debess noslīdēs zemāk un iedegsies balta saule.