Man glezna patika tāpēc, ka izsauca manī kādu noskaņu. Kaut ko agrāk pārdzīvotu, kas neapzināti visu laiku dusējis manī, bet nu nokļuvis uz viena viļņa ar akvareli. Un tad es atcerējos to rītu, kad pirms daudziem gadiem basām kājām skrēju uz sauli. Pļava nebija tā pļava, un mirklis nebija tas mirklis, jo neredzēju sauli, bet akvarelī bija tā brīža gaidas. Vai tad dons Pedro arī juta tāpat kā es, vai arī viņam tai momentā sirds pukstējusi tāpat kā man brīnuma priekšā, tikai viņš šo brīnumu nebija sagaidījis un gaidīja savā darbā?
Gar manām acīm slīdēja citas bildes, bet tās mani atstāja vienaldzīgu. Aplūkojot biju nonācis līdz blakus istabas durvīm, un izdzirdu Diānas un dona Pedro skaļās balsis. Varēju gan saprast tikai dažus vārdus.
Viņa ik pa brīdim lūdza viņu runāt klusāk, viņš paklausīja, bet tad atkal balss kļuva skaļāka līdz viņas nākamajam lūgumam.
Dons Pedro kaut ko Diānai pārmeta, runāja it kā skolotājs ar skolnieci, un viņa tikai klusi iebilda.
Lai viņa padomājot ar galvu, vai viņa arī apjēdzot, cik viņai gadu. Lai nepaliekot bērna prātā. Tad skanēja kaut kādas runas par mīlestību, viņa pārmeta brālim, un viņš vairākas reizes pa zilbēm atkārtoja, ka atšķirībā no viņas esot vī-rie-tis, un te nevarot vilkt paralēles. Viņa sacīja, lai liekot viņu mierā, viņa ne reizes neesot bijusi īsti laimīga kā citi, lai nemēģinot atņemt dažas laimes dienas viņas mūžā. Tad viņš pateica kādu nelītu vārdu, par atbildi noskanēja pļauka, un dons Pedro ar blīkšķi izspērās pie mums, paglūnēja uz manu pusi un aizsmēķēja papirosu. Skaidrīte un Alfonss pārtrauca strīdēties, arī aizsmēķēja, tikai cigaretes. Es izlikos, ka joprojām aplūkoju dona Pedro dvēseles kliedzienus.
No istabas parādījās Diāna, aizsmēķēja, un visi klusēja.
Diāna atnāca pie manis. Man šķita, ka viņa raudājusi, bet pārliecināts nebiju, jo krēsla neļāva labi saredzēt.
– Nu, kā tev patīk mana brālīša šedevri?
– Tur tas akvarelis man ļoti patika, – es teicu un pamāju uz miglaino pļavu. Viņa piegāja un skatījās, skatījās.
– Vai tad jūs gleznas arī pārdodat? – prasīju donam Pedro. – Pazīstu vienu gleznotāju, kam par aktu samaksāja apaļus astoņus simtus.
– Pērc! – izgrūda dons Pedro.
– Nu, kāpēc uzreiz tā? – jautri iesaucās Diāna. – Mans brālītis tūlīt tev to uzdāvinās.
Viņa mēģināja akvareli noņemt, bet tas bija pamatīgi pienaglots ar collīgu naglu. Viņa negribēja sabojāt un, parakājusies brāļa galdnieka piederumu kastē, izvilka knīpstangas. Iekniebās naglā, bet nevarēja izraut.
– Nu palīdzi taču! – viņa nikni man uzsauca, jo nudien stāvēju kā stulbiķis.
Saņēmu stangas un izrāvu naglu viens divi. Viņa uztvēra krītošo pļavu un nometa uz galda.
Dons Pedro pasmīnēja bārdelē, pakasīja sānus un izvilka no džinsu kabatas flomāsteru, kaut ko uzšvīkāja akvareļa otrajā pusē un pameta man, nesacījis ne vārda.
«Diānas Īvo no viņas brāļa». Sekoja ķeburains autogrāfs.
– Paskaties tik, – viņa teica. – Tavi darbi aiziet tautā.
Mēs atsveicinājāmies un gājām projām. Man tur arī bija apnicis. Klausīties strīdos, kas mani garlaikoja, nebija interesanti.
Viņi palika sveču plīvojošajā gaismā. Kantora rēķinvede un jaunais literāts, kuri likās salīguši mieru. Noplīsušais dons Pedro – galdnieks un mākslinieks vai arī vispirms mākslinieks.
Nokāpām lejup, viegli atradām ceļu cauri verandai, jo mēness nu spīdēja spožs, spožs.
Viņa pavadīja mani uz staciju, kaut gan patiesībā bija jādara otrādi. Pēdējais vilciens negaidīs, viņa teica. Es zinu, teicu es, vilciens negaidīs, it īpaši, ja tas ir pēdējais.
Vilciens tiešām nebija noskaņots uz ilgu stāvēšanu un, tikko iekāpu un piegāju logam, aizšņāca durvis un sakustējās.
Vilciens panāca Diānu, paslīdēja garām, un viņa soļoja pa tukšo peronu.
Arī mans vagons bija tukšs. Es biju vienīgais pasažieris šai vēlajā stundā. Nu mēs abi bijām vientuļi.
Uzslēju kājas pretējā solā. Uz ceļiem man gulēja akvarelis. Pēkšņi ņēmu un izmetu to pa logu. Kas man par daļu, ko tajā gribējis attēlot dons Pedro. Ja viņš kaut ko gaidījis un tas nav sagaidījis, man par to ne silts, ne auksts. Es biju redzējis brīnumu un paslēpis sevī. Un, ja jau viņš kaist alkās pēc kaut kā brīnumaina, lai uzpindzelē otru kartonu, pārdod un nopērk sev jaunu kreklu. Es negribēju kārt pie sienas akvareli, jo tad man jāatceras dons Pedro, un es nevēlējos, lai mums būtu kaut kas kopīgs.
Es jutos nelāgi. Mums nevajadzēja tur iet. Tad viss varbūt būtu savādāk.
Un tagad es kratījos vilcienā uz māju. Tas bija ļoti dumji.
Vasaras brīvlaiks jau bija sācies, kad vienu dienu pie manis iegāzās Freds.
– Īvo, tevi grib redzēt Liepiņš.
– Ko?! – es biju nepatīkami pārsteigts. – Lai viņš mani liek mierā! Šausmas, no tiem sportistiem pat brīvlaikā nevar izbēgt.
– Tu atkal kladzini kā tāds iesūnojis vecis!
– Labāk esmu iesūnojis vecis nekā eju kopt sporta placi. Man jau pietiek no pagājušā gada.
– Ta nē jau! – Freds atmeta ar roku. – Štellīte ir cita. Liepiņš domā uztaisīt kārtīgu basketa blici, lai nākamo mācību gadu varētu pa pirmo nospēlēt skolu meistarībā.
– Ak tad tā! – es atviegloti novilku. – Lai tik taisa augšā. Cilvēks jauns un enerģisks, lai padarbojas vispārības labā.
– Liepiņš domā, ka lielas jēgas neesot spēlēt pašiem savā starpā. Un viņam taisnība. Komandai jāsaspēlējas.
– Nu ko, tad jau viņš laikam vienu otru reizi pasaka arī kaut ko gudru.
– Viņa kursa biedrs ir fizkultūras učuks kādā Vecmīlgrāvja šūlē. Šie abi sarunājuši uztaisīt draudzības spēli.
– Cik tas ir skaisti, Fred! Nu mēs būsim draugi ar Vecmīlgrāvja skolu, – es sērīgi novilku.
– Tu beidz te vienreiz ākstīties! – viņš uzbrēca. – Sen esmu manījis, ka tev šad tad uznāk.
Man vai izspruka smiekli. To pašu es domāju par viņu, bet tik tieši nesacīju.
– Cik jauki, Fred, ka mums nekad vēl nav uznācis reizē. Tas būtu vienkārši šausmīgi.
Freds pakratīja galvu, nopūtās, bet apvaldījās.
– Un Liepiņš teica, ka arī tev noteikti jāatnākot.
– Es zināju, Fred, ka viņš mani neaizmirsīs. Kad pirmo reizi mani ieraudzīja, jutu, ka esmu viņam iepaticies. Viņš tak nav mani ne reizes paņēmis aiz auss kā nabaga Jāko.
– Es to nožēloju. Bet viss vēl priekšā.
– Jā, Fred, – es grūtsirdīgi izdvesu. – Varbūt tas notiks pavisam drīz. Neiemetīšu grozā no izdevīga stāvokļa, un viņš mani vazās apkārt laukumam aiz auss. To no sportiskā tipa cilvēka var sagaidīt.
– Rīt četros skolā. Zālē.
– Jā, Fred, var sacīt arī, ka sešpadsmitos.
– Man nav laika klausīties tavas dumjības. Jāapstaigā vēl četri.
Viņš izvilka papīra lapu, kurā bija sarakstīti uzvārdi, un iepretim manējam pievilka kāsīti.
– Fred, vai nav jāparakstās? Ja man neiznāks aiziet, teikšu, ka tu man nekā neesi paziņojis. Kāsīti jau var pievilkt jebkurš. Nē, tā nu gan nav kārtība, Fred. Un kas gan ir īsts sportists bez disciplīnas? Nevis ērglis, bet zvirbulis. Un īstas disciplīnas pamatā ir priekšzīmīga buhaltērija.
– Basta! – viņš iebrēcās un uzsita ar plaukstu pa lapu. – Es eju pie Antona. Nāksi līdz?