– Ak! Arī Antons…
– Jā, arī Antons. Un viņš, starp citu, spēlē labāk par tevi.
– Es zinu, Fred! To es zinu…
– Kur tev kā murmulim izsit bumbu no rokām, tur viņš vienmēr iziet cauri.
– Jā, Fred, vienmēr…
– Un tur, kur tu met garām grozam, viņš tikai retu reizi netrāpa.
– Jā, Fred, retu reizi… Un arī tad viņš saķer no vairoga atlecošo bumbu un tomēr iemet…
– Tieši tā! Es eju. Nāksi līdz?
– Nē, Fred! Es nevaru iet. Man jākrāj spēki draudzības spēlei.
Viņš iztinās pa durvīm nikns pēc velna. Bet arī viņam mani jāsaprot. Ja cilvēks ar kaut ko aizgrābts kā telēns pavasarī, pirmo reizi izkļuvis no kūts, un kļūst stulbs, es nevaru viņam jūsmot līdz. Mana izturēšanās noteikti būs negatīva. Man riebjas fanātisms. Bet pret sportu man nav nekādu iebildumu, ja tikai cilvēks no tā nekļūst stulbs, kā atgadās Fredijam. Tomēr jāatzīst, ka tikpat stulbs viens otrs kļūst arī no marku krāšanas vai zivtiņu audzēšanas. Specializācija te nav galvenā.
Manus plānus nedaudz jauca tas, ka spēle bija paredzēta sestdien vienos.
Pirmo reizi rakstīju Diānai vēstuli.
Sestdien sēdējām vilcienā un braucām tai virzienā, kādā vienmēr braucu es, tikai jāizkāpj bija Ziemeļblāzmā. Tīrie brīnumi: no malas likās, it kā Fredijs un Antons savu mūžu nebūtu bijuši uz nažiem. Runāja par gaidāmo spēli, pārsprieda taktiku tā, it kā būtu labākie draugi. Un Liepiņš bija mainījies, gluži kā mēness būtu pārvērties saulē. Smējās, jokoja, it kā pats būtu čalis starp čaļiem, vienīgi nedaudz vecāks.
No mūsu klases bijām trīs. Pārējie no paralēlās un desmitajām.
Sēdēju blakus Ērikam. Viņš spēlēja basketu ASK un tāpēc varēja man gudri stāstīt, ka zaudēsim, jo viņš pazīstot vairākus tās skolas čaļus.
– Varbūt viņu nemaz nebūs.
Ēriks pat nepieļāva tādu domu. Viņam šodien esot bijis sarunāts randiņš, un nu nācies to atlikt, tā kā spēle iekritusi tai pašā laikā. Tāpēc laikam domāja, ka tie Vecmīlgrāvja čaļi metīs visu pie malas, lai tikai varētu pamētāt bumbu.
– Ja tev bija sarunāts randiņš, kāpēc tu brauci? Tu tak spēlē ASK, vai tev liela vajadzība piedalīties skolu draudzības spēlē?
Viņš paraustīja plecus un paskatījās manī kā nepilnīgā.
Stacijā mūs sagaidīja Liepiņa studiju biedrs un aizveda uz basketa laukumu, kas atradās zem klajas debess. Skolas sporta zālē mēs netiekot iekšā, jo tur esot remonts.
Taču arī šis nebija slikts. Dēļu grīda, soli. Ja būtu vēl jumts virs galvas, tad iznāktu gluži normāla sporta zāle.
Vecmīlgrāvja skolas līdzjutēju gan bija savilcies vesels bars. It kā cita nekā nebūtu ko darīt. Viens čalītis padusē iespiedis bija pat pionieru tauri, otram pie rokas bungas. Vesels pionieru pulciņa komplekts.
Mani ielika spēlēt jau pašā sākumā. Nostājāmies, Ēriks nokomandēja, un mēs bļāvām:
– Sveiks, sveiks, sveiks!
Vecmīlgrāviešiem bija vienāda forma: melnas biksītes un melni krekli. Mūsu komanda sevī ietvēra visas varavīksnes krāsas. Man bija zaļa un balta, Fredam zila un sarkana, Ēriks greznojās ar ASK krāsām.
Garajam Antonam pretim centrā nostājās vēl garāks čalis. Reizē ar svilpi gaisā uzlidoja bumba, solos atskanēja bļaušana un svilpšana. Antons pārlēca čali, un bumba bija manās rokās. Pēc acumirkļa tā jau bija pie Ērika, viņa pustālais bija precīzs, un mūsu uzvaras gājiens varēja sākties.
Mani sedza septītais numurs: pamaza auguma čalis ar līkām kājām, bet drausmīgi plecīgs un kustīgs. Es biju bez elpas, kamēr puslīdz labi spēju viņu nosegt. Kad viņš nāca man virsū, zemu pieliecies, man bija tāda sajūta, ka tūlīt ar galvu iedrāzīsies man vēderā. Bet, kad bumba bija pie manis, viņš, draņķis, dauzīja pa nagiem. Mani tas ļoti kaitināja un reiz, kad viņš mēģināja mani apiet gar pašu laukuma malu, pēc iespējas nemanīti pagrūdu ar plecu, un viņš ar visu bumbu ieskrēja solos un droši vien bišķiņ apdauzījās arī. Vecmīlgrāviešu līdzjutēji sašutumā kliedza un svilpa, grabināja bungas un pūta tauri. Protams, es dabūju piezīmi, un tas neģēlis iemeta abus sodus.
Es švaki tiku pie mešanas, bet tad man izdevās patiešām skaists āķis. Bumba tik jauki nošvīkstēja, izskrienot cauri tīkliņam, ka šķita kā debesu mūzika. Un tieši pēc šī metiena Liepiņš mani nomainīja ar Janku. Tas bija kaut kas dumjš! Tiklīdz sāk veikties, kāds mēģinās palikt kāju priekšā.
– Bet, skolotāj! – es aizelsies izdvesu.
– Klusu! – viņš uzsauca, manī nepaskatīdamies.
Varbūt viņam arī bija taisnība. Es biju gandrīz bez elpas.
Līdz puslaika beigām es laukumā vairs netiku. Rezultāts bija 23:29. Fredam par Antonu bija taisnība. Tas viens pats bija sametis četrus grozus. Manā kontā varēja skaitīties tikai divi punkti.
Ēriks, necerēdams uzvarēt, tomēr bija rāvies kā traks pilnas divdesmit minūtes.
– Tak dieva dēļ, – viņš lūdzās, – nemetiet uz dullo pa grozu, tikko bumba rokā. Met tikai, ja jūti, ka kaut kas iznāks.
– Jā, vajag vairāk saspēlēties. Cik reižu stāvu brīvs zem groza, – žēlojās Roberts, – bet kaut reizi būtu dabūjis piespēli no Freda. Nē, viņš vai nu laužas pats uz «podu» un zaudē bumbu, vai arī met kaut vai no centra.
– Un jāspēlē korektāk, – piebilda Antons. – Cik reižu viņi mums metuši sodus! Šitas pats Īvo. Kāda velna pēc tu grūdi to čali no laukuma?
– Viņš man pats uzskrēja, – es taisnojos.
– Ko tu muldi! – ieķērcās Freds. – Es labi redzēju, ka tu viņu pagrūdi.
– Ko man atlika darīt! Tikko man bumba rokās, tā viņš nesit pa bumbu, bet pa nagiem.
– Tad sit tu viņam arī pa nagiem, bet netaisi piezīmes!
– Nu jā, pa taviem pirkstiem neviens nesit! – es uzbrēcu Antonam. – Pats spēlē kā mūlāps, tik vien sajēgas ir kā ielikt bumbu grozā, kad to iespēlē tev tieši rokās.
– Tu pats spēlē kā mūlāps! – atkliedza Antons. – Es vismaz grozā varu iemest. Bet tu gan spēlē kā mūlāps, gan grozā met kā mūlāps. Es pat nevaru iedomāties, kā tev varēja izdoties āķis.
– Kā tad! – es atcirtu. – Domāšana nekad nav bijusi tava stiprā puse.
– Aizveries! – pēkšņi man uzbrēca labais draugs Freds. – Dabūsi pa purnu! Ja tu spēlētu tā kā viņš, mēs jau sen būtu vadībā.
Es pagājos nostāk un nevarēju novaldīties, nepateicis:
– Tikai ar vienu iebildi. Ja arī tu spēlētu tāpat kā viņš.
– Nestrīdieties, čaļi, – iejaucās Ēriks, kura vārdus vērtēja augstu. Nekas vēl nav zaudēts. Precīzākas saspēles, pārdomātākus metienus, un lieta ies.
Liepiņš iekšā nejaucās. Stāvēja un smīnēja bārdā. Dzirdēju, kā viņš klusu sacīja Ērikam:
– Lai tik izstrīdas. Dažs labs no viņiem vēl nesajēdz, ka basketbols ir kolektīva spēle.
Nesajēdz! Liela vajadzība man ko sajēgt, kad katrs no sevis taisa eņģeli un tevi noliek par pēdējo grēcinieku.
Taisni pirms otrā puslaika sāka līņāt lietutiņš. Debesis bija galīgi samākušās, un uz drīzu skaidrošanos nebija ko cerēt.
Vecmīlgrāvja skolas patrioti kliedza, lai turpinot. Viņu mīļotā komanda taču atradās vadībā. Nolēma spēlēt tālāk.
Mēs ar Janku sēdējām rezervē.
Otrā puslaikā mums pavisam neveicās. Nebija līdzējusi arī diskusija pārtraukumā, kur katrs bija atsedzis otra kļūdas. Kā tika laukumā, tā viss bija aizmirsts, un gāja vaļā pa vecam.
Astotajā minūtē Liepiņš uzlaida mani laukumā Roberta vietā. Rezultāts jau bija 31:44.
Kad skaties no malas, tad jau redzi citu kļūdas. Spēlējot viss ir savādāk. Jo vairāk centies apzināti nekļūdīties, jo vairāk kļūdies. Spēlējot nedrīksti domāt. Neatliek laika. Visam domāšanas procesam jābūt asinīs, iestrādātam tikpat kā skaitļojamās mašīnas programmai. Acis un ausis nemitīgi tver informāciju neatkarīgi no tevis. Tikko bumba pieskaras tavām rokām, pareizais atrisinājums – bumbas tālākais ceļš – jau zināms. Baskets nav šahs, kur var pārlikt vienu gājienu pēc otra.