Un es spēlēju tālāk kā pratu.
Turpināja līņāt, un mēs bijām slapji no sviedriem un lietus. Slīdēja kedainās kājas, un Ēriks pirmais ar blīkšķi novēlās uz dēļiem.
Raibā publika bļaustījās, kad mums gāja slikti, un sašutusi brēca, kad guvām punktus. Vienīgi taure vairs pretīgi nespiedza. Laikam bija pilna ar ūdeni, un sīkais nevarēja papūst.
Pretinieka pārsvars bija nenoliedzams. Spēle galvenokārt risinājās zem mūsu groza. Šad tad Ēriks un Freds taisīja kārtīgu rāvienu, un mēs drāzām uz laukuma viņu galu, lai tūlīt joztu atpakaļ, kad vecmīlgrāvieši nāca uzbrukumā.
Līdz beigām bija palikušas piecas minūtes, kad Liepiņš mani nomainīja ar Janku. Nabadziņš bija pārsalies, savu kārtu gaidīdams.
Es gāju no laukuma, kad piepeši ieraudzīju neko citu kā Diānu. To nu gan es nekad nebūtu gaidījis.
Viņa brūnā lietusmētelī sēdēja netālu no puišeļa ar tauri un turēja virs galvas krāsaino japāņu lietussargu. Viņai vajadzēja būt atnākušai nesen. Citādi taču pamanītu agrāk!
Man nepatika, ka viņa redzējusi, cik švaki es nospēlēju otrajā puslaikā.
Es negāju pie savējiem, bet gāju pie viņas.
– Sveiki, Diān! – pa gabalu uzsaucu un nez kāpēc jutos neērti arī bez švakās spēles.
– Čau, Īvo! – viņa smiedamās atņēma. – Nāc zem lietussarga.
– Esmu jau tāpat slapjš, – aizelsies izgrūdu. – Lietussargs bijis nebijis.
Piemetos blakus, un viņa tomēr pavirzīja man virs galvas lietussargu. Tagad lietus slapināja vairs tikai uz labā pleca un ceļiem.
– Kā jūsējiem veicas?
– Laikam jau esam zaudējuši. Trīsdesmit astoņi pret piecdesmit četri. Mums traki neveicas.
– Svešā laukumā spēlēt grūtāk, vai ne? Nav pierasts, vai ne? Un viņiem vēl līdzjutēju vesels bars. Jūsu komandai esmu viena pati un turklāt neprotu, kā nākas, kliegt.
– Laukumam nav nekāda vaina, – es teicu. – Un tie puišeļi solos var bļāut, cik grib. Viņi vienkārši ir stiprāki par mums.
Viņa no rokassomiņas izņēma mutautiņu un pasniedza man:
– Noslauki seju!
– Es negribu, – sacīju. – Tavs mutautiņš kļūs netīrs.
– Nu ņem taču, – viņa mudināja.
– Es negribu, ka tavs mutautiņš kļūst netīrs.
Es noslaucīju seju kreklā.
– Ka ne, ne, – viņa noteica un ielika atpakaļ somiņā.
Atskanēja beigu signāls, komandas nostājās un izbļāva bļaujamo.
– Es nu iešu pārģērbties, – teicu, – tu pagaidi tepat. Es būšu ātri… Paldies, ka atbrauci…
Pabīdīju lietussargu tieši viņai virs galvas un aizskrēju pie čaļiem.
Zaudēts bija pamatīgi: ar divdesmit vienu punktu. Tieši «acīte», bet no tā labāk nepalika.
Visi bija pārāk nomākti un noguruši, lai strīdētos. Izmeta tikai pa replikai. Liepiņš gan turēja veselu runu. Esot sarunājis šo spēli, lai redzētu, ko mēs protot. Spēlēts nav slikti, tikai trūkstot saliedētības un tīri praktisku iemaņu. Arī basketbola teorijas pamati dažiem esot vēl apgūstama ābece. Rudenī līdz ar mācībām sākšoties treniņi.
Freds man divas reizes kaut ko jautāja, bet es nenoteikti atmurkšķēju. Es biju uz viņu cemmīgs. Solīt vienam no saviem labākajiem draugiem visu klātbūtnē pa purnu – tas tomēr ir mazliet par daudz. Lai jau draudzējas ar Antonu. Kas man… Katrs dara, kā viņam patīk…
Sabāzu mantas sporta somā un gāju prom.
– Pagaidi, kur tu skrien! – Freds sauca man pakaļ. – Iedzersim pa aliņam!
– Dzert nav labi, Alfrēd! – es skumji teicu. Acīmredzot arī Liepiņam nebija nekādu iebildumu par kādu aliņu, ja jau Freds bļāva to skaļi. Laikam jau arī Liepiņš nebija nemaz tik slikts cilvēks. Tikai pedagoģiskajā darbā viņam trūka pieredzes, viņš pārāk krasi nodalīja skolotāju Liepiņu no cilvēka Liepiņa. Vienīgais mierinājums, ka ar laiku tam jāpāriet.
Aizgāju pie Diānas. Viņai šodien bija ļoti labs garastāvoklis, tikai mētelis nosmērēts mugurpusē ar dubļiem, jo tiem sīkajiem čalīšiem viena alga, kur zeme, kur sols. Notīrīju.
– Tu šodien izskaties tāds noskumis, Īvo, – viņa vērīgi manī palūkojās.
– Jā, es šodien esmu bēdīgs.
– Par to zaudēto spēli?
– Arī par to. Man laikam būs uznākusi depresija.
– Tev? – viņa bija patiesi izbrīnījusies. – Tiešām? Es nekad nebūtu varējusi iedomāties. Tādu tevi redzu pirmo reizi.
– Jā, – es teicu. – Cilvēks vienmēr, pirms viņš kaut ko zina, uzzina to pirmo reizi.
– Beidz nu jokoties, – viņa iesmējās un jauki uzsita man pa degungalu.
Pieskrēja Freds un, ieraudzījis, ka neesmu viens, aprāvās.
– Iepazīsties, – sacīju. – Te tas resnais ir Freds no manas klases.
Viņš manu frāzi norija tikpat mierīgi kā izvirtis aristokrāts glumu austeri.
– Alfrēds! – viņš izdvesa.
– Priecājos redzēt kādu no Īvo draugiem. Diāna! – Viņa sniedza Fredam roku.
– Tu kaut ko vēlējies, Alfrēd?
– Nē, neko… vienkārši varbūt jūs abi, tu ar Diānu… pievienotos mūsu kompānijai…
Viņš juta, ka izteicies stulbi. Kas nu tā par kompāniju!
– Paldies, Alfrēd! Mums nav laika, es vēsi teicu.
– Nu, ja tā… Tad patiešām… Kādu citu reizi…
– Jā, Alfrēd, kādu citu reizi…
Viņš parāva mani aiz piedurknes sānis.
– Kas ar tevi noticis?
– Nekas… Ko tu tik muļķīgi jautā?
Viņš paminstinājās un gāja projām. Nudien… Ja jau cilvēks pats neapjēdz… Lai tad iet vien… Briesmīgi man vajadzīgs…
Mēs braucām uz Saulkrastiem. Cerēju, ka varbūt tur nelīņās, ja jau nosaukums tāds.
– Diān, kur ir tie saules krasti? – es prasīju, kad izkāpām no vilciena un viņa uzsita lietussargu.
– Saule bēg no drūmiem cilvēkiem, Īvo.
– Labi, es vairs nebūšu drūms. Iedomāšos, ka esmu priecīgs, un kļūšu varen jautrs.
Gājām pa ceļu, kas taisni veda uz jūras krastu.
– Iesim līdz jūrai? – es prasīju.
– Pa ceļam iekāpsim alus pagrabiņā. Līdz tu kļūsi jautrāks un lietus apstāsies. Tad noiesim pie jūras.
Es piekrītoši pamāju. Atcerējos, ka biju izslāpis.
Alus pagrabiņš man tiešām patika. Tur bija jauki un parasti arī patukšs, izņemot dažas reizes, kad nez no kurienes ļaužu saradās ka biezs un viens otrs pat dabūja stāvēt kājās. Šos brīžus nekad nevarēja paredzēt. Citās vietās to varēja, bet šeit nekad.
Mēs apsēdāmies pie pēdējā galda. Ieņēmām vietas pie pašas sienas.
Mums priekšā bija apmeties kāds trīsdesmitgadīgs pārītis. Sievietei bija blondi mati. Viņi nedzirdami kaut ko bubināja savā starpā, degunus kopā sabāzuši.
Pie pirmā galda sēdēja zvejnieku kompānija, kas jutās varen omulīgi. Viņi veikalā bija sapirkuši šņabi un pie bufetnieces pirka tikai alu un uzkožamos. Viņi smējās, jokoja, uzdziedāja. Cilvēki jau gados, rievainām, grumbainām sejām. Vējš un ūdens nebija viņus saudzējuši.
– Diān, kāpēc nespīd saule? Te tak ir priecīgi cilvēki!
– Saule viņiem šodien nav vajadzīga. Saule ir viņos pašos.
Es nopirku alu, piecdesmit gramu konjaka Diānai un karstas desiņas.
Es redzēju zvejnieku rokas. Tās bija vēja aprautas, sasprēgājušas. Tām piederējās tējas glāzes, no kurām viņi dzēra. Es nez kāpēc sakaunējos par mazo konjaka glāzīti. Un ne jau tādēļ, ka tur bija tikai piecdesmit gramu. Viņu glāzēs jau nebija vairāk no reizes.
No galda viņējā gala paņēmu pelnu trauku, un mēs aizsmēķējām.