Daudzi saka, ka «laiks dziedē visas brūces». Tie ir meli, egoistiski meli! Laiks nedziedē visas brūces. Tiesa, laiks pārvelk tās ar plānu kārtiņu, bet pietiek atcerēties, un brūce asiņo no jauna.
Man stāstīja, ka pēc tam, kad cilvēki sākuši jau izklīst, es pēkšņi iesaucies kā vilcēns, nokritis uz Edija kapa kopiņas, metis nost vainagus un puķes, kārpījis rokām zemi un saucis, Ed, Ed, brāļuk, braucam rīt makšķerēt, es tārpus jau saraku, tie ir ļoti labi tārpi, rīt lieliski kodīsies zivis, Ed, tavai makšķerei es piesēju jaunu āķi, vislabāko no tiem, kas mums mājās, cikos mēs braucam, brāļuk, tu mani pamodināsi, jā, man jau šausmīgi nāk miegs, tu jau to zini…
Mani pacēluši, bet es tikai kustinājis rokas, it kā raktu smiltis, un seja man bijusi notraipīta ar zemi un asarām. Un mamma esot skūpstījusi manu netīro seju un rokas, bet es visu laiku kaut ko nesakarīgu saucis un rāvies uz kapa kopiņu. Un tētis aiznesis mani līdz taksometram, un tā es esot pārvests mājās.
To es neatceros.
Bet es atceros, ka mūsmājās bija sanākuši tuvinieki, un es pamodos savā gultā.
Pamodos no tā, ka es vairs nebiju es.
Piecēlos un kā mēnessērdzīgs aizgāju uz virtuvi, paņēmu pudeli džina un gāju atpakaļ.
Es aizslēdzu istabas durvis.
Atskrūvēju korķi un dzēru, rīstīdamies, klepodams un raudādams. Jutu, ka neesmu tālu no ārprāta. Dažbrīd domas sastinga kā aizķēries kino kadrs, bet lenta tinas un tinas, galva jau pilna un tūlīt, tūlīt kaut kas trūks un plīsīs uz āru.
Es dzēru, cik vien varēju, un acumirklī izvēmu laukā. Tad dzēru atkal un vēmu no jauna.
Durvīs lauzās balsu spiets un lūdza atvērt.
Es nevēru.
Istaba griezās, sienas šūpojās. Nokritu, bet pudeli no rokām neizlaidu.
Dzēru un tad raudādams no visa spēka metu pudeli logā; tā sašķīda pret rāmi.
Es cēlos kājās, bet pakritu no jauna un vārtījos stiklos un vēmekļos, līdz iegrimu nesamaņā…
Naktī es pamodos.
Es gulēju dīvainā gultā.
Vienā pusē man gulēja tētis, otrā mamma. Un manas rokas bija baltas, baltas, marles saitēs iesietas.
Es atkal apraudājos, bet centos nepamodināt viņus.
Tomēr viņi bija pamodušies, kaut arī nekā nesacīja, un, kad iemigu es, varbūt tikai tad iemiga arī viņi.
Jo es taču nu biju viņu vienīgais bērns.
Es sēdēju baltajā krēslā viņas dārzā.
– Patiešām, kāpēc lai mēs neaizietu? – Diāna teica.
– Tas nav nemaz tik tuvu, – iebildu. – Kamēr mēs nokļūsim, klāt būs vakars.
– Nudien, tu esi kļuvis tik slinks, ka bail. Pēc gadiem pieciem būsi apvēlies apaļš kā pūpēdis. Neviena meitene negribēs uz tevi paskatīties.
– Trakoti man tas vajadzīgs, ja vien skaties tu.
– Es jau skatīšos, jo tu man būsi vienmēr slaidais Īvo, kādu ieraudzīju pirmo reizi. Bet tu pats neievērosi mani, jo būšu jau veca.
– Par tādiem sīkumiem neuztraucies. Man tu mūžam paliksi jauna.
– Un tomēr tu aizelsies, rokas sirdij piespiedis, tipināsi pakaļ vidusskolniecēm.
– Kad tu šitā runā, man gribas tevi apmīļot.
Viņa plūca tējas rozes un skanīgi smējās.
Viņa pienāca cieši blakus manam baltajam krēslam dārzā, šķelmīgi smaidīdama lūkojās manī.
Dzeltenās rozes šūpojās manā degungalā. Es uzliku roku viņas gurnam un noglāstīju.
– Tām rozēm nav ērkšķu.
Un pēkšņi visa pasaule kļuva dzeltenas, maigas rožu ziedlapiņas un smaržīga un svaiga, ka bija jāšķauda.
Kad atjēdzos, smieklu zvaniņi trinkšķēja jau pie galda, kur viņa kārtoja rozes vāzē.
– Roze dzeļ ne tikai ar ērkšķiem.
– Bet tas ir patīkams dzēliens. Pēc tāda nav žēl, ka mazliet sāp.
– Ha! – viņa izaicinoši iesaucās un paņēma vāzi, lai nestu uz istabu.
– Es aiznesīšu, – piedāvājos.
– To nu gan ne! Pa ceļam tu izplūksi rozīšu ērkšķus.
– Varbūt ērkšķi domāti tikai iebiedēšanai?
– Lai nu kā, vāzi aiznesīšu es pati!… Jā, pie kā mēs palikām? Pareizi, ka apciemosim tavus draugus!
– Kā tad tā? Mēs taču to nenorunājām!
– Man gan likās, ka tu piekriti, – viņa tēloja patiesi izbrīnījušos.
– Tev tikai šķiet.
– Īvo, lūdzu, lūdzu… Tu mani jau sen apsolīji iepazīstināt ar saviem draugiem.
– Ja nu tev tā gribas… Labi!
– Redzi nu… Tu nekad nekā nevari atteikt. Vajag tevi tikai žēli palūgt, un tu dari visu, ko citi grib…
– Ak tā? Es atcerēšos tavus vārdus nākotnei.
– Tas neko nenozīmē! Varbūt vienīgi to, ka nāksies tevi lūgt vēl žēlīgāk.
Viņa aizslīdēja gar mājas stūri, bet es iekāpu pa logu istabā un ērti atzvēlos šūpuļkrēslā. Kad viņa ienāca, šūpojos un svilpoju dziesmiņu par rozīti dārza malā.
– Ak, kaut ko tādu no tevis varēja sagaidīt, – viņa teica, kā samierinājusies ar nenovēršamo likteni. – Un tagad pazūdi! Man jāuzvelk peldkostīms.
– Kāpēc – pazūdi? Vai tad es tevi traucēšu? – naivi brīnījos.
Viņa nolika vāzi uz galda un nāca pie manis. Gaidīju, ka sviedīs laukā. Iekrampējos rokām un kājām krēslā. Lai sviež ar visu, ja grib. Bet viņa satvēra mani pie pleciem un pagrieza pret logu.
– Un sēdi rātns.
– Es vienmēr esmu rātns. Pat pārāk. Tā ir mana nelaime.
– Necenties tikai šoreiz kļūt laimīgs! – viņa pasmējās.
– Cilvēks, kas cieš no kompleksiem, nevar tik krasi pārmainīties.
– Par tevi to sacīt nevarētu, – viņa noteica. – Tu mainies acīmredzami.
Tomēr es biju rātns un sēdēju, cigareti kūpinādams, viegli krēslā šūpodamies.
Lēnīgais vējiņš liegi plivināja aizkarus, ik pa brīdim papūzdams sānis, un loga rūtī uz mirkli atspoguļojās istaba un no jauna aizsedzās, it kā uzšļācoties baltām jūras putām. Un balto putu vērpetēm pašķiroties, es brīžiem pamanīju Afrodīti, ka mazgājās pirmatnējā haosa jūrā un jutās uz pasaules viena pati, jo domāja, ka viņu neviens neredz.
Kad samanīju, ka viņa apvilkusi peldkostīmu, pēc iespējas dabiski un vienaldzīgi piecēlos, aizgāju līdz galdam un gliemežnīcā nodūru cigareti. Viņa gandrīz nemanāmi satrūkās. To nepamanītu neviens, kas viņu tuvāk nepazīst, bet nekā nesacīja. Tik tiešām, ko varēja sacīt, ja es viņu tādu jūrmalā biju redzējis daudzas reizes. Tikai redzēt jūras smiltis guļam, kad apkārt izlaidušies citi un tu jūties kā ronis roņu barā, ir pavisam savādāk nekā redzēt viņu vienīgu.
Viņa uzmeta man īsu skatienu, atvēra drēbju skapi un izvēlējās kleitu.
Nevērīgi viņa šķirstīja drēbes un bija tik skaista, ka man asinis saskrēja galvā un dobji pulsēja kā pulksteņa tikšķi cauri vatei.
Es klusu, klusu piegāju klāt. Viņa strauji pagriezās pret mani, piespiedusi gaišzaļo kleitu krūtīm un paskatījās manī… Es pat nezinu, kā viņa paskatījās… Ko nozīmēja viņas skatiens…
– Es biju rātns? … – tikko dzirdami nočukstēju un drīzāk nolasīju no viņas lūpām nekā saklausīju:
– Jā… nu gan vairs ne…
Es vāri pieskāros viņas zeltainajiem pleciem kā tauriņa spārniem.
– Nekusties… Tagad es tevī skatīšos ilgi, ilgi.
Mēs vērāmies viens otrā. Es – noreibis, ik sekundi izdzerdams vēl pa vienai vīna glāzei un reibdams arvien vairāk, viņa – cieši sakniebtām lūpām, nopietna, ar to pašu neizdibināmo izteiksmi tumšajās acīs.
– Un kā tev patīk tas, ko tu redzi? – notrīsēja viņas lūpas.
– Labi… Skatoties tevī, man patīk viss…