– Runā… Pastāsti man visu, ko tu domā…
– Biju iedomājies, ka tevī esmu iegaumējis ik vaibstu. Bet izrādās, ka daudz kas palicis nemanīts… Un, kad man atkal šķiet, ka nu jau pazīstu tevi, tu mainies no jauna…
– Un tāpēc tev tik naivi blēdīgs skatiens?
– Nē, mans skatiens skaidrs kā avotūdens saules plakstos…
– Un ko tu vēl domā?
– Ka ir ļoti grūti atrasties tik tuvu un nenoskūpstīt tevi…
Viņas acīs pazibēja mēms lūgums, viņa gribēji iet, bet it kā nespēja atrauties no manām rokām, kaut arī pieskāriens bija tik vien ciešs, ka pat taurenītis aizlidotu.
– Lūdzu… nevajag… šodien…
Manas plaukstas, vieglas kā zirneklīša kājiņas, noslīda uz viņas lāpstiņām, un jutu, ka viņa elpo kā putniņš, sapinies neredzamos saules tīklos.
Tu esi skaista kā dziesma… Tu esi vēsa kā vējš… Tu esi karsta kā saule… Tu reibini kā naktsvijoļu vīns… Tu esi diena un nakts, agrā rītausma un novakare… Es esmu tu… Tu atkal es… Tu mana zvaigzne debesīs… Es tevi mīlu, un kā lai citādi to pasaku, ja jau tu nekā neredzi pati…
– Es tevi mīlu…
Viņas lūpas notrīsēja, lai kaut ko sacītu, bet es aizspiedu muti ar skūpstu. Viņa atbildēja tik tikko, pavisam viegli. Es biju izslāpis un dzēru, dzēru vai līdz bezsamaņai, alkaini un izmisīgi kā tuksneša akai uzklīdis slāpju mocīts ceļinieks.
Glāstīju viņu, skūpstīju seju un acis, un, kad man vairs nekas cits neeksistēja kā tikai VIŅA, dzirdēju klusus čukstus kā lūgšanu:
– Mīļais… Nē, šodien ne… Šodien nevajag… Mīļais, šodien ne… Lūdzu tevi… Šodien ne… Mīļais, nevajag, šodien nevajag… Mīļais, šodien ne…
Viņa nepretojās man, tikai acis un lūpas lūdzās pažēlot, un es nezināju, kāpēc. Jutu, ka viņa piederēja man, ka varu darīt, ko gribu, tikai viņa lūdza, lūdza jau klusēdama, šodien, mīļais, ne, šodien ne.
Es nespēju viņai nodarīt pāri.
Manas rokas noslīga. Es biju muļķis.
Un, pats dīvainākais, biju pat priecīgs, ka tā iznācis. Varbūt arī tas nav īstais vārds.
Es novērsos.
Dzirdēju, ka viņa ģērbās, aizvēra skapja durvis, sukāja matus, atskrūvēja smaržu pudelīti, aizskrūvēja, tad kļuva kluss, un es vairs nezināju, ko viņa dara.
– Es baidos, Īvo… – viņa teica. – Tu esi tik stiprs un tik maigs… Tu rauj mani kādā bezdibenī… Man reibst galva… Es baidos par sevi…
– Nelaime tā, – klusu sacīju, – ka es kāpju pa logu. Divas reizes es iekāpu, un sākās kaut kas skaists, un pēkšņi es no jauna atrodos pelēcīgajā dienā. Pa logu istabā kāpt nav labi. Citreiz es nākšu pa durvīm. Jo kā gan lai savādāk izturas pret cilvēku, kas ielien istabā kā zaglis pa logu? Tāds var izdarīt diez ko… Labāk ar tādu pat nerunāt…
– Es baidos… Ka notiks, kam labāk varbūt nenotikt… Es bīstos par mums abiem…
Viņa sabužināja manas savēlušās matu krēpes un noglāstīja vaigu.
Es kāpu laukā pa logu. Jutu, ka daudz netrūks un es sākšu bimbāt.
– Šodien aizmirsīsim visu, – viņa izmisīgi uzsauca. – Būsim priecīgi! Vai ne, Īvo?!
– Mm-m…
– Norunāts?
– Mjā…
Viņa kavējās krietnu brītiņu un, kad iznāca, bija atkal smaidīga, jautra. Arī es tāds pēkšņi kļuvu, paķēru no šķūnīša sporta divriteni, un mēs laidām pie maniem draugiem uz Pabažiem.
Kāds Edgaram bija iestāstījis, ka Vidzemes jūrmalā uz gruntenēm pašlaik ķeroties zuši. Es nu gan tam īpaši neticēju, bet šī ideja bija spēcīgi iesēdusies viņu galvās, un to izdzīt varēja vienīgi bēdīgā prakse.
Diāna sēdēja uz rāmja, es sparīgi minu pedāļus un skatījos gan viņas pakausī, gan uz ielu.
Pie veikala pieturēju.
– Ko tu gribi pirkt?
– Jāpaglābj taču bada cietēji. Viņu ēdienu kartē plānots pārtikt no zivīm un maizes.
Nopirku žāvētas zivis un konservus, divas pudeles vīna. Nedēļas laikā iekrātā nauda gandrīz visa arī bija izgājusi.
Un mēs joņojām tālāk pāri Pēterupes tiltiņam un garām baltajai baznīcai kalnā.
Stūmu velosipēdu gar jūras malu, Diāna stiepa produktu tīkliņu, bija ļoti tveicīgs, un es jutos nokļuvis dumjā stāvoklī.
Cik vien tālu varēju saredzēt uz vienu un otru pusi, nekas neliecināja, ka retie cilvēku stāvi nodarbotos ar kaut ko citu kā peldēšanos un sauļošanos.
Piepeši no kāpu priedītēm atskanēja brēciens:
– Īvo!
Priedītēs stāvēja Edgars un vicināja rokas.
– Kā ķeras, veči? – es saucu. – Zivju tik daudz, ka jālaiž vaļā, jo es nevienas te neredzu!
– Ķeras pa pirmo, – atkliedza Edgars. – Kilograms žāvētu asaru! Mencas eļļā un tomātos! Divas pudeles vīna! Un piedevām mutīgs čalis, ko bada laikos apēst bez sāls!
– Zuši vislabāk ņemot vakarpusē, – paskaidroja Jāko. – Kad mierīgs, sasilis ūdens.
Viņi bija ērti ierīkojušies priedīšu aizsegā. Uzslējuši telti. Sagatavojuši laukumiņu ugunskuram. Sastiepuši sausus zarus. Katliņš saulē spīdēja, uzmaukts priedītes galotnē. Bija pat izvilkta aukla, uz kuras šūpojās liekās drēbes.
– Jūs neesat vieni?
– Mums ir līdzi… meitenes…
Viņi pēkšņi bija kļuvuši galanti. Neteica «skuķi» vai «dāmas», bet – «meitenes». Tas noteikti bija Diānas labvēlīgais iespaids.
Un mani taisni pārsteidza, cik brīvi, nepiespiesti viņi jutās. Jau no paša pirmā brīža, tikko viņu iepazīstināju ar Edgaru un Jāko. Viņa pēkšņi bija pārvērtusies. Viņa bija kļuvusi it kā vidusskolniece.
Mēs triecām savā starpā visādas blēņas, un es neuzkrītoši pagāju nostāk. Viņi palika trijatā. Nudien! Es liktu galvu ķīlā, ka neviens nepamanītu, ar ko gan viņa atšķīrās no mums. Un tāpat es lieku galvu ķīlā, ka arī Edgars un Jāko to nemanīja.
Viņa bija mana meitene. Tāda pati kā es. Tāda pati kā viņi. Tāda pati kā mēs.
Skanēja balsu čalas, smiekli.
Apmetnei tuvojās divas meitenes, vienu es pazinu. Tā bija Gaida no paralēlklases. Slaida blondīne zilām acīm, kurā arī es reiz biju ieskatījies. Mēs pat bijām aizgājuši noskatīties lugu par Liliomu. Un jau tūlīt pēc izrādes paguvām sastrīdēties, jo viņa zināja, ka ir glīta meitene, un tāpēc laikam uzskatīja, ka visiem jādomā tāpat kā viņai. Gaidai patika Lilioms, un viņa tam šausmīgi juta līdzi, bet es turpretī teicu, ka nevaru tādus cilvēkus ciest, kas otram nodara sāpes un pēc tam mokās arī paši. Lai viņi mokās, cik vien vēlas, es teicu, man tam uzspļaut. Tad jau man labāk patīk Lilioma draugs, tas ar nazi azotē. Viņš vismaz nemoka citus un nemokās pats. Kas viņš ir, tas viņš ir un, ja dur ar nazi, tad dur, bet pamazām nebendē mūžu citiem un sev. Nē, Lilioms sirdī esot labs. Viņš arī dzīvē gribot būt labs, bet nespējot. Uzspļaut viņa labajai sirdij, teicu es. Ja dzīvē viņš ir draņķis, tad maz ko viņš var gribēt. Varbūt daļēji to sacīju tāpēc, ka man patika viņa sieva, respektīvi, aktrise, kura spēlēja viņa sievu un kurai viņš visu laiku darīja pāri.
– Gaidu. Gaidu, kamēr sagaidu, – sacīju Edgaram. – Kad jūs apprecēsieties, abi ar Gaidu gaidīsiet, kamēr sagaidīsiet veselu pulku mazu puišeļu un meitenīšu.
Edgars iesmējās un uzsita man ar knipi pa pakausi.
– Kas ko gaida, kas pirmais sagaidīs, vai vispār sagaidīs… – Palūdz, lai Jāko dāma tev uzzīlē.
– Jāko, kram taboram tu viņu nospēri? Un kā viņu sauc?
– Marica – Rikikica, – teica Jāko.
Tā bija melnīgsnēja meitene koši melniem matiem. Ausu ļipiņās šķindēja krāsaini stikla zvārgulīši. Latviski viņa runāja ar akcentu un viņu nebūt nesauca par Maricu–Rikikicu, bet par Mārīti.