Nogājām ar Edgaru līdz jūras malai, kur vēsinājās alus pudeles.
Kašņājām no smiltīm pudeles, un es paglūnēju Edgarā. Zem acs tikko manāmi dzeltēja plankums. Man atkal kļuva kauns. Dusmās nekad nekā nevar aprēķināt. Vai tad uzreiz vajadzēja tik stipri gāzt pa aci? Ja jau nu nepieciešamība bija radusies, varēja taču kādu pļauku vai pa žokli. Nesitu taču ienaidniekam.
Viņi bija sametuši gruntenes, piesprauduši zvaniņus un atstājuši savā vaļā. Viena gruntene jau bija ieskalota jūrā, un kociņš ar zvaniņu šūpojās pāris soļu no krasta.
– Edgar, tā jūs līdz vakaram pazaudēsiet visas gruntenes.
– Kāpēc? – viņš prasīja.
– Nu paskaties pats! Re, kur viena jau peld jūriņā.
Viņš nometa alus pudeles viļņos, iebrēcās, ko tad es gaidot, acumirklī aizšāvās pie gruntenes. Uzmanīgi pavilka un uztraucies nočukstēja:
– Tur kaut kas ir!
– Kas nu tur būs! Varbūt kāda veca mīna.
Piepeši viņš apcirtās, pārmeta auklu pār plecu un diedza, ko kājas nes, uz krastu.
Aukla slīdēja no dzelmes un ūdens virspusē izrāva lielu melnu čūsku, kas trakā ātrumā joņoja uz krastu, pa viļņiem lēkādama tikpat kā ūdensslēpotājs, ieķēries virvē aiz motorlaivas.
Izrauts smiltīs kādus soļus piecus no krasta, melnais tārps palika lokāmies, bet Edgars nerimās skriet, kamēr nebija ticis līdz priedīšu audzei.
– Edgar! – es kliedzu. – Viņš rāpo atpakaļ uz jūru!
– Met ātrāk prom no ūdens! – viņš sauca un skrēja šurp.
Bet man bija pretīgi tādam rāpulim pieskarties, un es bēru tam ceļā smilšu vaļņus, kurus tas pārvarēja itin viegli.
Edgars piespieda zuti zemei un mēģināja saņemt, bet tas, glums kā receklis, slīdēja no rokām.
– Ko tu stāvi! Atnes sausas smiltis! – Edgars vaimanāja. – Kusties taču ātrāk! Viņš nudien izspruks!
Kaisīju nabaga rāpulim virsū smiltis, lai Edgaram neslīdētu rokas. Viņš pacēla zuti pret debesīm un laimīgs teica:
– Nu patiešām, bedovijs kukainis! Kāds puskilo būs noteikti! Es jau zināju, ka mēs šodien kaut ko dabūsim.
Negribēju kliedēt viņa prieku, citādi būtu pateicis, ka daudz nu tu zināji. Nebūtu nejauši ieraudzījuši izrauto kociņu, zutis, zvaniņu trinkšķinādams, būtu aizpeldējis uz Zviedriju.
– Padomā, tikai, cik maita viltīgs! Viņš tak atrija tārpu. Daudz netrūka, un mēs būtu izvilkuši pliku āķi.
Jāko atnāca ar katliņu, kurš tik ilgi bija gaidījis darbu, iesmēla ūdeni, un Edgars saudzīgi ielika tur zuti. Tas šaudījās kā dulns, līdz nomierinājās, kad saprata, ka neizspruks.
Nomainījām pārējām gruntenēm tārpus, jo kļuvām no jauna cerīgi.
Mēs gulējām blakus uz sārta dvieļa, ko bija aizdevusi Gaida. Mēs ar Diānu bijām pliki un nabagi. Izņemot divriteni un tukšo tīkliņu, mums nekas nepiederēja.
Tikko bijām nopeldējušies.
Ūdens lāses nebija nožuvušas. Viņas lūpas pavērušās vieglā smaidā. Jūras pilieni izgaroja. Viņa uzsūca sauli. Kļuva silta, silta. Pieglaudu ausi viņas plecam. Samanīju elpu, lēnu un mierīgu kā jūras elpu. Augšup, lejup, aijā, aijā, mūžīga kā jūra.
Saule slīdēja uz vakariem. Kā sarkanīga bronza dega Diāna. Zeltaini sarkanīga kā aizejošā saule.
Viņai kļuva vēsi. Es biju karsts. Viņa saritinājās kā kaķēns un pieglaudās. Es centos elpot, cik uzmanīgi vien varēju.
Smiltis bija atdzisušas. Ugunīgais disks nesildīja. Edgars kurināja ugunskuru. Jāko un abas meitenes vēl pēdējo reizi nopeldējās, bet es gulēju, saudzīgi Diānu apskāvis, viņas vienmērīgā elpa sildīja man kaklu, viņa bija aizmigusi, un es sargāju viņas miegu.
Mēs sēdējām pie ugunskura. Jāko un Mārīte, Edgars un Gaida, es un Diāna, kura šodien bijusi priecīga, un tāpēc priecīgs biju arī es.
Jūras šalkas un rotaļāšanās viļņos. Voleja bumba zilajās debesīs. Saule un karstas smiltis. Un dzīvība, kas ļāva par sevi zināt tūkstoš nokrāsās un niansēs. No visnevainīgākā pieskāriena un bērnišķīga skūpsta uz pleca. No maiga rokas tvēriena, smaida, balss noskaņas, zeltainā iedeguma, smaržas un vissmalkākās maiņas jūras dvašā. No saules glāstošajiem stariem, raiba akmentiņa, no tā, ka ir citi, no tā, ka esi tu. Un no sajūtas, ka bez pašreizējā ir vēl daudz kas nesvarīgāks un arī svarīgāks, varbūt pats nozīmīgākai cilvēka dzīvē.
Edgars iemeta ugunī klēpi malkas, pa virsu svaigus priežu zarus. Mēs iegrimām tumsā, tad pacēlās baltu dūmu okeāns, un ugunskurs uzliesmoja, izrāva mūs no tumsas, priedītes nomirdzēja sudrabā, dzirkstelītes aizlidoja naktī uz jūru, un citas sabira smiltīs kā zvaigžņu putekļi.
Mārīte pasniedza man emaljas krūzīti. Es izdzēru un piecēlos.
– Tūlīt, tūlīt atnākšu…
Viņa čaloja un smējās un manus vārdus diez vai dzirdēja.
Es noskrēju pie jūras. Mana sirds gavilēja.
Es stāvēju viens visā pasaulē. Mazliet reiba galva un, kad ievilku elpu pilnas krūtis, sajutu visas vasaras nakts smaržas un dvesmas ieplūstam sevī. Mans prāts kļuva neparasti skaidrs, jutekļi neparasti asi. Debesis vērtās vēl tumšākas, mēness un zvaigznes mirdzēja vēl spožāk. Tālumā dzirdējās noslēpumainas un vilinošas nakts skaņas. Es spēju skatīt cauri zemes dzīlēm, iegremdēju acis jūrā un redzēju nogrimušas karavelas, debesīs samanīju jaunas galaktikas, mans skats apskrēja zemeslodei, izzibēja cauri dienas rosmē dunošām pilsētām un atgriezās naktī pie jūras, kuras kāpās dega ugunskurs.
Manī ieplūda neparasts spēks. Kaut kas krūtīs trakoja un lauzās uz āru, es gribēju to izteikt, bet nespēju rast vārdus. Gaišā straume bija pārāk grandioza. Dziedāt, mīlēt, būt labam!
Plašā pasaule pastiepa rokas, piekļāva savai mīlošajai sirdij un čukstēja, ka viss, kas zemes virsū…
Varenā straume bangoja manās krūtīs, es laimīgs iesmējos un pasaules gaismu aiznesu līdz pie ugunskura.
Dziedāt, mīlēt, būt labam!
– Mēs atbrauksim rīt, – teica Diāna.
Viņi mēģināja mūs atrunāt.
– Manējie uztrauksies, ja es nebūšu.
– Mēs būsim rīt, – es solīju.
Un ugunskurs palika starp kāpām un jūru. Palika tumšās figūriņas, kas locījās sarkano liesmu atblāzmā, un palika balsis un smiekli.
Kāpu nogāzē mūs apņēma nakts tvanīgais reibums. Zem kājām ziedēja zāle, smilgas un naktsvijoles, mazas lampiņas turēja jāņtārpiņi. Spiedīgs un saldens aromāts plēnēja starp priežu stumbriem. Mēs bijām ieklīduši spoku un māņu valstībā. Kaut kur augšā priežu galotnēs spīdēja mēness, bet tikai daži gaismas plankumi nokļuva līdz zemei. Mīkstajā sūnā bez skaņas lūza zariņi.
Es stūmu velosipēdu; tas pēkšņi bija kļuvis viegls, viegls, likās, ka ripotu uz priekšu, ja arī atlaistu rokas.
Viņa nāca aiz manis. Nāca manās mitrajās pēdās. Mēs gājām klusēdami un nebijām pārmijuši ne vārda, kopš atstājām ugunskuru.
Viņas soļi bija klusi, viņas klātbūtni nejuta, es gāju kā Orfejs, spēlēdams melodiju uz riteņa spieķiem, un nez kādēļ neuzdrīkstējos atskatīties.
Pēkšņi kāja aizķērās, es pat nezinu, aiz kā, un velosipēds piezemējās uz vienu pusi, es uz otru.
Iekritu ar seju mitrās, mīkstās sūnās, naktsvijole ielīda degunā un jāņtārpiņš mutē.
Es apmetos uz muguras siltajā gultā un izbāzu mēles galiņu, uz kura sēdēja jāņtārpiņš un vēcināja lukturīti.
Un gaismiņa atspīdēja Diānas acīs. Viņa skatījās kā apburta mazajā liesmiņā un sniedza man roku.
Es satvēru, jutu viņas trauslo pirkstu stingro tvērienu, turēju un nelaidu vaļā.
Viņa gribēja palīdzēt piecelties. Bet viņa nezināja, ka varbūt es nemaz negribu. Ka es vēlos gulēt, gulēt līdz pat rītam, just blakus viņu ar jāņtārpiņu uguntiņām acīs. Just viņas lūpas kā naktsvijoles šai reibinošajā, dīvainajā dvesmā zaļu sūnu gultā.