Viņas satvēriens kļuva ciešāks, viņa gribēja mani piecelt, taču mana roka strāvoja viņai pretim to gaišo gaismu, kas bija manī, un atņēma spēku. Mana roka lēni tuvojās sūnu paklājam, kad piepeši priežu smagnējā klusumā noskanēja viņas čuksts, mana roka kļuva vāja, viņas rokā ielija spēks un piecēla mani kājās.
Mēs braucām pa pašu šosejas vidu. Blāva mēness šautra rādīja taku, līdz bija jānogriežas pa labi sānceļā.
Es griezu priekšējo riteni, bet tas nepaklausīja, un velosipēds ripoja tālāk.
Ripoja tālāk un iegriezās kādā, citā izdangātā lauku ceļā, kurā mēs šūpojāmies kā viļņos.
Ritenis ietriecās vārtiņos, noskapstēja vienīgā enģe, kurā tie turējās. Vārtiņi sašūpojās, žēli nočīkstēja pēdējo reizi un izgāzās.
Bija kluss. Atkal čirkstēja sienāži. Atkal mēness spīdēja pāri nekoptajam dārzam. Noplukušās mājeles logi bija aizmiguši.
Velosipēds noslīga nezālēs un nātrās.
Mēness gaismoja mums ceļu cauri verandai, un gaišs kvadrātiņš rādīja kāpnes, kuras tomēr vēl nebija sagruvušas.
Es sekoju Diānai.
– Es negribu iet pie dona Pedro, – mana balss izskanēja svešādi.
– Jā, jā, – viņa atteica, uz mani nepaskatīdamās.
Viņa spēra pirmo soli uz kāpnēm. Tās smeldzīgi iečīkstējās nakts klusumā.
Es pēkšņi gribēju, lai tās sagrūtu, sagrūtu tūlīt, lai tikai nebūtu jākāpj augšup.
Noriju kaklā sakāpušo kamolu. Kāpnes negruva. Es zināju, ka tieši šobrīd tās nesagrūs. Un es zināju, ka dona Pedro te nav.
Dzirdēju katru viņas soli un uzliku kāju pirmajam pakāpienam. Tad otrajam.
Es stāvēju uz kāpnēm, kas veda augšup.
– Nāc, nāc… – lejup noslīdēja viņas aizsmakusī balss.
– Es jau… eju… – mans čuksts uzlidoja līdz aizslēgtajām durvīm, zem kuru paklājiņa viņa meklēja atslēgu.
Viņa atslēdza durvis, un darbnīca atblāzmojās kā blāvs taisnstūris.
Es kāpu augstāk, arvien augstāk, un kāpnes bija desmittūkstoš gadu garumā, un tad man likās, ka esmu uzkāpis tomēr dažās sekundēs.
Es sekoju viņai lielajā telpā, kur reiz jau biju bijis, un apaļais mēness no jauna skatījās manī un smējās.
Viņa aizdedza sveci. Vienu pašu sveci.
– Es negribu redzēt donu Pedro! – teicu no jauna, bet viņa sacīja, viņa šeit nav. Kur tad viņš ir, dumji prasīju. Viņa šeit nav, nav, nav.
Es vēru durvis un neskatījos uz viņu. Vēru ilgi. Tad gāju istabā, līdz atdūros pret akvareļiem nokārto sienu.
Pelēka ziemas diena. Sniegs, sniegs, balts sniegs uz melnas zemes. Iet cilvēki. Zēni pikojas ar baltām sniega bumbām. Arī es, arī es sniegs saujā, balts sniegs, kad nedomā ne par ko citu. Balts sniegs saujā, pietupiens, vēlēšanās trāpīt kādam. Bērnība. Balts sniegs, melna zeme. Sniegpārsliņas kūst uz delnām.
Un te es sajutu, ka mana sirds pukst strauji, strauji. Es pavisam biju aizmirsis, ka man ir sirds.
Istabā bija kluss.
Es apgriezos.
Diāna gulēja gultā. Balts palags.
Es nopūtu sveci. Atvēru logu un ielaidu istabā nakts skaņas.
Tālumā aiz priežu galotnēm čukstēja jūra. Mazs teliņš ganījās gaišā pļavā. Sienāži koku zaros spēlēja vijoles. Spāres skaitīja priežu čiekurus. Naktstauriņi kaitināja mēnesi. Plecā ieķērās sikspārnis un ultraskaņas balsī stāstīja savus piedzīvojumus.
Laiks ritēja. Kā atompulkstenis es sajutu katru miljono daļu sekundes.
Un tad noskanēja viņas smiekli kā sidraba zvaniņš, kluss sidraba zvaniņš.
Beidzis vienu stāstu, sikspārnis aizelsies sīca citu, līdz plecā ieķērās otrs sikspārnis, aizdzina pirmo un teica, ko tu, muļķi, stāvi. EJ! Tūlīt, es teicu, vēl tikai mazliet…
Sikspārnis ieknāba man ausī, un es gāju.
Gāju pāri istabai. Pie krēsla, uz kura atradās viņas salātzaļā kleitiņa.
– Ko tu kavējies! – sīca sikspārnis. Es novilku kedas un džinsus, kreklu. Atrados jūrmalā. Ej, ej, viņš atkal mudināja un sita spārniem man pa galvu, un visu laiku istabā trīsēja sidraba zvaniņi.
Es peldēju cauri mēness jūrai un cauri viņas acu miljoniem ūdenszāļu. Sikspārnis ieķērās man matos un čukstēja, jā, jā, drošāk, drošāk. Bet es viņā vairs neklausījos, un viņš aizlidoja, es pat nepamanīju, kad.
Es jutu, ka pasaule sāk kļūt arvien mazāka.
Es stāvēju pie viņas.
Viņas lūpas bija mazliet pavērtas.
No baltuma izslīdēja zeltaina roka kā liāna vijīga, pieskārās manam celim un teica, lai es apsēžos. Biju laimīgs kā jauns briedēns, gatavs bēgt ik mirkli, lai zinātu, ka nebēgšu nekur.
– Es tevi mīlu, – es izdvesu.
– Es zinu, – viņa tā savādi pasmējās un noglāstīja manu vaigu, it kā es būtu par kaut ko skolā nogrēkojies zeņķis. No palaga izvijās otra liāna, abas maigi apvijās manam kaklam un pielieca galvu, zemu, zemu.
– Noskūpsti mani, – viņa teica.
Es viņu noskūpstīju, pavisam bikli, bet tad viņas lūpas iesūcās manās, apdedzināja un aizrāva elpu. Es jutu viņas ceļus, kas pieskārās maniem sāniem, kad viņa sagrozījās, jutu viņas rokas uz lāpstiņām, jutu savas plaukstas zem viņas pleciem, zīdainos matus uz rokām. Mūs šķīra plāna, plāna matērija, bet es tomēr sajutu viņu visu, kad viņas krūtis kā balts palags pieskārās manām.
Pasaule vērtās arvien mazāka, zvaigžņu un planētu pasaule, Kolumba un Magelāna pasaule. Pazuda kontinenti, savienojās republikas, palika Saulkrasti, kuri arī tūlīt izgaisa, jūra izgaroja, no darbnīcas sienām nozuda gleznas, velns nospēra mēnesi un zvaigznes, palika tikai viņa, kas nu bija pārvērtusies visā pasaulē kā viena vienīga puķe, man piederoša, ap kuru var lidināties tikai medus bite.
Nāc, nāc, viņa čukstēja, nekavējies vairs. Seja pret seju, krūtis pret krūtīm. Mēs skūpstījāmies kā bez prāta, glāstījām viens otru, mūsu dedzinošie ķermeņi savijās un aizdegās kā lāpa nakts tumsā, tu, mana skaistā, mana saule, mana pasaule, mana dzīvība, tu esi kļuvusi par mani, par manu seju, rokām, kājām, par manām acīm un lūpām, tu esi man VISS, mana gacele tuksneša smiltājos, mana antilope, mana puķe, es gribu mirt tev blakus un skatīties acīs tavās, kuras kā divi ezeri zili, kas esmu es, ar tevi salīdzinot, tu, mana acu gaisma, rītausmas saule, es dziedāšu tev kā Benjamīno Džilji un Enriko Karūzo, es skūpstīšu tavas kājas, kas netīras tapušas, pa manu sirdi staigājot, es izkusīšu kā ledus gabals Sahāras tuksnesī, un mani tu varēsi slāpēs izdzert, es tevi mīlu, mīlu, mīlu kā dzied dziesmā «div' dūjiņas gaisā skrēja, abas skrēja dūdodam's», esmu dumjš, arī to es zinu, bet es tevi mīlu, mīlu, mīlu, un to man neviens nevar atņemt…
Un manas rokas un lūpas vairs nespēja izjust viņu, tik liela bija kļuvusi mana mīlestība, es pieliju ar medu un pielaidos klāt viņai, vai tu esi Puķe, jā, dziedāja viņa, vai tu esi Medus Bite, jā, dziedāju es, esmu medus pilns, esmu salds, salds, salds, mana skaistā Medus Bite, viņa dziedāja, mana zeltainā bite, esmu nektāra pārpilns kā granātābola sēkliņas sulas bagātas, mana mīļā, mana Puķe, mana orhideja, dālija un mežrozīte, mana margrietiņa un pienenīte…
IV
Smaidīdama aiztrauc vasara.
Saulainās un apmākušās, lietainās un vējainās dienas izbirušas trakā ātrumā kā jūras raibie akmentiņi no saujas.
Esam iedeguši zeltaini kā egļu čiekuri. Acis jūras viļņos tapušas skaidras visam garajam gadam. Tajās mirdz vasaras saule.
Klāt pirmais septembris.