Gaisā vējo tikko jūtams rudens dzestrums. Pēc karstās vasaras tas ir patīkami.
Es eju uz skolu.
Kad pēc lielāka pārtraukuma ierodos skolā, tā nekad laicīgi nevaru uztrāpīt. Vienmēr kavēju. Zvanu atkal izdzirdu, tikko pieskāros parādes durvju rokturim.
Bet gaiteņi skolēnu pilni. Visi svētku drēbēs, kāpnēs tāpat drūzma, un ziedu bez sava gala, smiekli, čalas, tāds troksnis, it kā pie katras auss nolaistos pa reaktīvai lidmašīnai.
Man gan ziedu nebija. Sens tas laiks, kad pirmajā septembrī nācu portfeli vienā un puķēm otrā rokā.
Klases vecākais Pēteris pavicināja atslēgu, iebāza slēdzenē, un mūsu VIENPADSMITĀ klase iegāzās savā telpā.
– Īvo! – sauca Freds.
– Fred! – saucu es. – Ātrāk aizņem beidzamo solu!
– Paula! Kur tava zirgaste?! – vaimanāja Ilvars.
– Iespraudu cirka zirgam! – viņa atsmēja.
– Pat soli nokrāsoti!
– Uzmanīgi! Uzmanīgi! Pārbaudiet, vai nelīp!
– Anton! Atver logu! Ielaid svaigu lufti!
– Kurš zina, cik šodien stundu?!
– Pirmā pie Teihmanes!
– Tad akts zālē un cauri!
– Edgar! Jāko! Kur jūs bijāt?! – es kliedzu, kad viņi parādījās durvīs. – Fiksāk aizņemiet beņķi mums priekšā!
– Ak kungs! Cik tās puķes dārgas! – čiepstēja Paula.
– Pirmais septembris! Pirmais septembris!
– Ķer! – iebrēcās Jāko un pārlidināja klasei portfeli tieši manās rokās.
– Kāda velna pēc tu atvilkies ar somu?!
– Visus spekulantus prom uz zavodu[1]! – sauca Rihards.
– Sarmīt! – es smaidīju. – Tu gan šovasar esi jauki iedegusi.
– Melnā jūra! Melnā jūra!
– Sveiks, Fred!
– Čau, Raiti!
– Tu pa vasaru esi pamatīgi apvēlies!
– Jāuzkrāj tauki ziemai! Tā būšot auksta!
– No katra piecpadsmit kapeikas par puķēm Teihmanei!
– Esmu izputināta, esmu izputināta! – zviedza Māra un izkratīja no maciņa trīnīti.
– Antonio! Antonio! Atrauj logam otru pusi!
– Edgar! Es kviecu. – Tu pie balbiera neesi bijis vairāk nekā gadu!
– Un neiešu, neiešu vēl desmit! Mūsu grupā visiem tā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-das krēpes!
– Ei, čaļi! – sauca Pēteris. – Par godu pirmajam un videnē beidzamajam pirmajam septembrim jāsarīko rauts!
– Tā lieta iet! – nokliedza Freds.
– Un dāmas? Kur paliek dāmas?! – reizē iesaucās Anastasija un Dagnija.
– Urā! Urā! – rībināja ar dūrēm pa galdu Krišs. – Kopā ar kundzēm!
– Tā būšana būs kolosāla!
– Zaļumos, tikai zaļumos!
– Pa diviem polšiem uz purna! – iekliedzās Sarmīte un laida ar nolūzušu neļķes ziediņu man pa aci.
– Ārprāts! – es brēcu un iežmiedzu neļķi acī. – Esmu Vienacainais Neļķu Džo! Uz tukšo aci vien trīs polši!
– Ei, čaļi! Kas dos puķes Teihmanei?! – klasi centās pārkliegt Paula.
– Pīters! Pīters!
– Klases stārasts!
– Man vienreiz apnicis! – gainījās Pēteris, bet Paula neklausījās un iegrūda viņam gladiolu bunti.
– Komjaunatnes uzdevums!
– Dod man, Pīt! – ierēcās Fredijs. – Es nopīšu tādu vainadziņu, ka Teihmane nezinās, kur bāzt.
– Tu vairs neesi komjaunietis, bet baltais zvirbulis! – spiedza Silvija.
– Paula, uzņem viņu atpakaļ!
– Liksim Fredu manā vietā! – Paula sauca.
– Balsojam! Balsojam! – kliedza Antons, garās rokas vicinādams.
– Kur Teihmane?! Jau desmit minūtes no zvana!
– Laižam projām!
– Ejam uz mājām!
– Ilvar, dod piecpadsmit kapeikas!
– Ēzeļi un ēzelienes! Klusāk! Nāk! Nāk! – bļāva Māra un aizcirta klases durvis.
– Kas nāk?!
– Dīns Rīds ar mutes ermoņikām!
– Teihmane! Teihmane!
Atvērās durvis un ienāca mūsu klases audzinātāja.
Visiem mutes bija acumirklī ciet, lēca no galdiem un krēsliem augšā, bet Teihmane par trokšņošanos nebija nikna.
Un vispār todien visi bija normāli, priecīgi ļaudis. Ja gadā katra diena būtu kā pirmais septembris, tad uz skolu varētu nākt pat ar prieku.
Teihmane bija patīkami pārsteigta, kad Pēteris viņai pasniedza gladiolas. Kaut kā nejauši bija sagadījies, ka pagājušo gadu viņa nedabūja ne mazāko ziediņu.
Skaidrs, ka pirmajā stundā neviens pie ķīmijas problēmām neķersies, un visi sāka runāt par dzīvi. Kā pavadīta vasara, ko kurš domā iesākt pēc videnes beigšanas utt.
Daļai tālākais liktenis galvenās līnijās bija skaidrs, vairumam vēl ne. Kas bija izdomājuši, gandrīz visi taisījās uz studēšanu. Es par to tikai pasmīnēju. Varu galvot, ka uz gada beigām studētgribētāju salasīsies vesels kurss. To es zinu no iepriekšējo vienpadsmito pieredzes. Bet cik tiks iekšā!
Jāko smaidot paliecās atpakaļ un pačukstēja:
– Zini, Īvo, objektīvi spriežot, es mūsu klases dāmām nemaz nenovēlu nākamgad iekļūt augstskolā. Lai drusku iepazīst dzīvi. Viņu gaisīgajiem prātiņiem tas nāks tikai par labu.
Nudien, viņa visgudrais smaids man krita uz nerviem. Es jau zināju, ka ar viņa pauri politehniķos iekļūtu jebkurš, bet tad nu nevajag runāt kā no kanceles.
– Un kāpēc tad tu negribi iepazīt dzīvi? Varbūt arī tev tas nāktu par labu?
– Ko nu sāc kasīties? – viņš uzjautrināts iesmējās. – Atceries praktikanti Rūtu.
– Ha! – es nicinoši novilku. – Viņas vietā tāpat varētu būt daudzi no mūsu čaļiem, ne tikai sliņķi, un tikpat labi arī tu.
Bet Jāko smējās arvien jautrāk. Viņš jau zināja, ka es zinu, ka viņam tas nedraud.
Es paliecos sānis un pabakstīju Sarmīti ar lineālu.
– Ei, Sarmīt! Sarmīt!
– Ko tu dursties!
– Tu pēc skolas beigšanas nemaz nevari iet studēt. Tev jāiepazīst dzīve.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tev ir putniņa prātiņš.
– Ko?! – viņa iebrēcās un paķēra ķīmijas grāmatu, bet Edgars ar Jāko ņirdza. – Ko tu muldi!
Es aizsedzu rokām galvu un izgrūdu:
– Es jau tā nedomāju. To man teica Jāko. Studējot tu būšot izspļauta praktikante Rūta.
Un Jāko nepaguva izvairīties. Dabūja ar grāmatu pa galvu, ka nobūkšķēja vien.
– Jāko, ja tu pazītu dzīvi, nebūtu dabūjis pa galvu, – es smējos no visas sirds, līdz Jāko pagriezās atpakaļ un ievilka manam paurim ar tādu pašu ķīmijas grāmatu.
– Huligāna dzimšana, – teica Freds, sarullēja «Dadzi» un iegāza pa Edgara un Jāko pakaušiem.
Bet ar praktikanti Rūtu bija tā. Viņa studēja filoloģiju un veselu ceturksni mūsu klasē mocīja pedagoģisko praksi, mācīja literatūru un gramatiku. Mācībās viņa ar dievu uz pusēm tika cauri, bet viņai vajadzēja mūs arī audzināt. Tīri smiekli nāk! Katru dienu viņa staigāja izkrāsojusies kā seksbumba. Protams, tas bija daudz patīkamāk nekā redzēt sūnu veceni, bet kas nu tur par audzināšanu, ja viņa visu, šķiet, zināja tikai no grāmatām un pedagoģijas lekcijām, jo universitātē bija iestājusies tūlīt pēc videnes beigšanas (tāpēc jau Jāko sāka muldēt par to studēšanu). Šur tur mēs Rūtu paši varējām audzināt. Tik tiešām, dīvaini, bet daudz ko elementāru viņa nezināja. Izņemot vienu. Ja arī politinformācijā Vjetnamu mums par lielu pārsteigumu parādīja Āfrikā, tad to zināja lieliski. Viņa sapinās ar Filipu no vienpadsmitās klases, un tas Fredam bija pastāstījis tīri pikantas lietiņas.
Teihmane piecēla kājās Jāko. Nu, protams, viņš iešot uz politehniķiem, kur gan vēl citur. Edgars izbāza degunu no lokainajām krēpēm un teica, ka uz «kondženi», vai viņš caur pinkām dzirdēšot, ko saka uzņemšanas komisija, Teihmane pasmējās, un Edgars teica, jā, jo, iekšā stājoties, tās apcirpšot, bet tad audzēšot no jauna, un mūziku, ja tā ir normālā skaļumā, dzirdēt varot kaut ar vati ausīs. Freds cēli paziņoja, ka mācīšoties par kosmonautu vai gaļas izcirtēju, jo tie abi pelnot daudz naudas un baudot ļaužu cieņu. Bet es nezināju nekā. Dzīvosim, tad jau manīsim, es teicu.